Sarunājam tikšanos ar dziedātāju svētdienas pusdienlaikā atpūtas centrā Lido, no kura netālu viņa, kā izrādās, dzīvo kopā ar savu vīru – krievu rakstnieku Juriju Skopu. Te nu viņa ir – patumšās brillēs, joprojām majestātiska un stalta. Sameklējam klusāku vietu un paņemam pa dubultajam espreso. Margarita gan no rītiem vairāk esot iecienījusi čefīru – ļoti stipru tēju,– jo tas pamodinot daudz labāk nekā kafija, bet no dozētas tējas devas maisiņiem tādu nevar pagatavot. Mūsu sarunas laikā skan viņas ziedulaiku dziesmas, bet Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres izpildījumā – šķiet, atbildīgie par fona mūziku zina, ka klātesošajiem savās dziesmās klausīties nemaz negribas. Margarita ir dziedājusi ne tikai veselu lērumu Raimonda Paula, bet arī Ulda Stabulnieka, Aļņa Zaķa, Imanta Kalniņa, Gunāra Freidenfelda, sava dēla – agrāk industriālā roka grupas Deus Sex Machina līdera, tagad Amerikā dzīvojošā teātra mūzikas autora Andra Vilcāna un citu komponistu dziesmas, no kurām daudzas kļuvušas par neaizmirstamiem hitiem. Vilcānes izpildītās dziesmas divas reizes uzvarējušas Mikrofona dziesmu aptaujā: 1970. gadā Baltā saule un 1971. gadā Teic, kur zeme tā (kopā ar Noru Bumbieri, Ojāru Grinbergu un Viktoru Lapčenoku). 1977. gadā dziedātājai piešķirts LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums, šogad – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Esat dzimusi Tomskā Krievijā. Vai ģimene bija tur izsūtīta?
Nē. Tā ir gan pilnīga Sibīrija, bet tās kultūras centrs – tur ir viena no vecākajām universitātēm… Esmu cēlusies no tiem latviešiem, kas 1914. gadā aizbrauca uz Sibīriju. Vispirms izvēlētās personas devās izlūkos apskatīt tās zemes un, kad ieraudzīja, cik tās ir auglīgas un plašas, tad brauca. Brauca daudz. Arī mana vecātēva vecāki no Latgales. Tad viņi tur iedzīvojās. Tāpēc, ka strādīgi, ar lielām, kuplām ģimenēm. Viņi dzīvoja tādās absolūti noslēgtās latviešu kopienās – mana omīte, tur izdzīvojusies un Sibīrijā arī ar vecotēvu apprecējusies, kad atbrauca atpakaļ uz Rīgu, vispār tikai divus trīs vārdus zināja krieviski. Tēvu es neatceros nemaz. Piedzimu 16. decembrī, vasarā sākās karš, un viņš bija no tiem pirmajiem, kas krita. Laikam, cik es saprotu, sevišķi vēlams mūsu ģimenē viņš nebija – nepatika opapam, un cauri. Arī es nekad neesmu izjutusi tēva trūkumu: es biju vienīgā maziņā, un man visriņķī bija vīrieši – opaps, mammas brāļi un mans krusttēvs –, visi ļoti turēja rūpi, es biju tāds mīlēts un lolots bērns.
Karu jau tur neredzējāt. Tik tālu fronte neaizgāja.
Nē. Vācieši tikai līdz Volgai tika. Juta tikai to, ka cilvēkus mobilizēja. Un universitātes telpās bija iekārtots kara hospitālis – mana mamma tur strādāja –, es tad biju galīgs knauķis, bišķi pāri trim gadiem, bet atceros, ka gāju pie viņas uz darbu.
Bet, ja frontes tuvumā nebija, vai tiešām ievainotos tik tālu veda?
Tur bija kaut kas tāds, ko tagad sauktu par rehabilitācijas centru, kur turpināja atveseļoties ievainotie, kas jau apārstējušies. Uzreiz pēc kara pārcēlāmies uz Latviju. Man palika pieci gadi, kad te iebraucām, un mani uzreiz kristīja Svētā Franciska baznīcā uz Ziemassvētkiem, pēc manas dzimšanas dienas. Pēc kara ļoti daudzi latvieši, kas Sibīrijā turējās kopā, brauca uz Latviju.
Kad sapratāt, ka dziedāšana būs jūsu lieta, ko darīt?
Tas bija galvā piedzimstot un laikam būs arī nomirstot. Savai vecaimātei jau pavisam maziņa vēl Sibīrijā stāstīju, ka būšu liela māksliniece un nopirkšu viņai skaistu baltu māju, kur viņa staigās baltā kleitā un es viņai nolakošu nadziņus. Nezinu, no kurienes man bija tādas nesaprotamas vīzijas. Man tāda ļoti, ļoti dziedoša ģimene, opapam bija laba balss – atgriežoties te, Latvijā, viņš visu savu mūžu dziedāja Svētā Franciska baznīcas korī, viņa māsai bija pasakains mecosoprāns. Notika mūžīgi saieti – svinējām visus reliģiskos svētkus. Manās mājās nekāds krievu aizliegums tos svinēt nekad nebija jūtams. Bet svinējām visu – i 7. novembri – tāpēc, ka brīvs. Kāda nu rocība bija, mājās tika viskaut kas gatavots, visi sanāca, un tad nemitīgs dziedāšanas notika. Bet arī vēl tur, Sibīrijā, cik nu tā fragmentāri atceros: ome tur mani klēpī, viņai nebija nekāda dižā balss, bet tā klusiņām, klusiņām viņa man visu laiku dziedāja: "Maza, maza meitenīte, tek pa ceļu dziedādama" un "Krauklīt’s sēž ozolā". Ar to es izaugu. Vecaistēvs, tāpat viņa tēvs un vectēvs – visi bijuši alus darītāji. Kad atbraucām uz Rīgu, opis nopirka tādu ozola muciņu ar krāniņu, un tas bija vesels rituāls – uz visiem svētkiem tika vārīts alus, bet nevienu piedzērušos es savā mājā neesmu redzējusi. Atceros opapu ar to krūku, bet nemūžam es viņu neesmu redzējusi sareibušu grīļojamies, dziedāja gan visu laiku.
Visu interviju ar Margaritu Vilcāni lasiet 27. novembra žurnālā SestDiena!