Esmu diezgan stingrā opozīcijā jaunības un mākslīgā skaistuma kultam. Man ir dziļa pārliecība, ka cilvēki ar gadiem kļūst vērtīgāki un spējīgāki mācīt, iedvesmot un padarīt konkurētspējīgākus jaunos. Rietumu sabiedrībā vecs nozīmē nespējīgs, nabadzīgs, vājš, labākajā gadījumā aizsargājams, bet ne diži uzklausāms. Būtu jātaisa kampaņa ar lozungu — vecumā ir sāls! Austrumi to nekad nav aizmirsuši, dzīvnieki to nekad nav aizmirsuši. Lai būtu noteicējs starp gorillām, tev tomēr jābūt platai un sirmai mugurai. Man ir aizdomas, ka Rietumu sabiedrība uzskata padzīvojušus cilvēkus par aizskalojamām putām. Diemžēl esam kļuvuši par Kimas Kardašjanas upuriem, un kaut kad tas mums atspēlēsies.
Kad ienācāt reklāmas industrijā, nekādu sociālo tīklu vēl nebija. Vai var teikt, ka šie jaunie mediji ir radījuši jaunu reklāmas laikmetu?
Tie nekādā gadījumā nav radījuši citu laikmetu. Sociālie tīkli ir lielākā izgāšanās vai cerību pievilšana pēdējo 50 gadu laikā. Sociālie tīkli nekalpo reklāmai un neko neatrisina. Lai sociālajos tīklos radītu viena produkta veiksmīgu profilu, ir nepieciešama vesela redakcija, kas katru dienu nāk uz darbu, strādā tikai pie šī profila un faktiski dzīvo tajā produktā. Savādāk tas nav izdarāms, un, pat ja izdodas nokomplektēt šo redakciju, veiksmīgs rezultāts nav garantēts. Savukārt laiki, retvīti un feivorīti nekonvertējas acīmredzamos pārdošanas rezultātos, ja vien produkts nav balstīts interneta pārdošanā. Sociālie mediji tika uzlūkoti kā milzīgs visu problēmu risinājums, jo tagad taču ikviens produkts, ikviens zābaks, cīsiņš vai ziemas riepu ražotājs varēs tvītot un radīt saturu. Tas, protams, ir brīnišķīgi, ka viņi to var! Vienīgi problēma slēpjas tajā, ka interesantu saturu spēj ražot ļoti, ļoti mazs skaits cilvēku.
Man ir tviterkonts ar lielu skaitu sekotāju, un zinu, kādas pūles man tas ikdienā prasa. Es to neuztveru kā apgrūtinājumu, domu ietērpšana īsā formātā man sagādā prieku. Bet, kad dzirdu kādu mārketinga speciālistu sakām — jums, dārgais zābaku ražotāj, ir ārkārtīgi nepieciešams tvitera konts un daudz sekotāju, man gribas ņemt tabureti un kraut viņam pa muguru. Jo zinu, kāds tas ir darbs, ko tas nozīmē un kāda liekulība ir piedāvāt to kā veiksmes stratēģiju un patstāvīgu produktu. Tas vienkārši ir absurdi.
Kā pēdējos gados ir mainījusies reklāmas industrija?
Industrija ir nobijusies. Industrija nobijās 2007.gadā, sākoties ekonomiskajai krīzei, un līdz ar to tā nobijās būt intuitīva, interesanta, radoša, stāstoša un aizraujoša.
Toreiz tas it kā bija saprotams — tad, kad naudas vairs nav, klients nav gatavs riskēt ne ar ko. Un jauna ideja vienmēr ir risks. Diemžēl kopš pēdējās krīzes laikiem klienti ir ļoti racionalizējušies, idejas tiek būvētas nevis no talanta, bet no pieejamajiem datiem un pētījumiem.
Vīzijas tiek būvētas no cipariem, mērījumiem un racionāliem argumentiem. Tur it kā nav nekā nepareiza, taču, ja reklāma runā vienīgi par praktiskām, reāli izmērām priekšrocībām, tā beidz būt stāstoša un kļūst par dzelteno lapu katalogu — kur un par kādu cenu var atrast ziemas riepas. Krīze pagāja, bet reklāma nav tikusi atpakaļ tajā fāzē, kuras dēļ to kādreiz izvēlējos. Man reklāma patika ar negaidītu vārdu un attēlu atveidojumu, ar spēju paskatīties uz pilnīgi pārsteidzošām lietām, grozīt cukura kubiņu, kamēr viņš atklāj savu negaidīto aspektu. Šajā ziņā man ir kļuvis garlaicīgi, rokenrols ir beidzies. Es nesaku, ka tas ir beidzies uz visiem laikiem, bet pie apvāršņa to tuvākajā laikā neredzu. Reklāmas industriju vada visaptverošas bailes tikt atlaistam. Reklāmas un mārketinga daļu cilvēku vidējais darba ilgums vienā uzņēmumā ir astoņi mēneši, un tad viņus atlaiž. Viņi baidās kļūdīties, baidās pieņemt lēmumus, nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu uzdrīkstēties darīt kaut ko jaunu, tādu, ko neviens vēl nav darījis.
Jūs savā ziņā var atlaist klients, pasakot, ka pārtrauc sadarbību ar aģentūru. Vai arī jūs kādreiz vada bailes tikt atlaistam?
Vairs īsti ne. Aizejošs klients vairs neko man nevar nodarīt. Jaunu bentliju man nevajag, viss pārējais man it kā ir.
Kā no veiksmju un neveiksmju viedokļa vērtējat kampaņu Aināra Šlesera partijai Vienoti Latvijai pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, ko veidoja jūsu aģentūra?
Žēl, ka budžets reklāmām televīzijā bija tik mazs. Tos klipus vajadzēja drillēt un drillēt, drillēt un drillēt. Neviens nezināja, cik būs naudas, partijai līdzekļi nāca pa maziem posmiem, un neviens nezināja, cik varēs tērēt un kur investēt. Tas viss beigās bija milzīga šķaidīšanās ar maziem pilieniņiem.
Vai joprojam domājat, ka izvēlētais Aigara Kalvīša un Ivara Godmaņa ironiskais pozicionējums bija vispareizākais?
Protams. Tur ir vajadzīga pieredze, drosme un mugurkauls, lai iznāktu uz skatuves un pateiktu visu to, ko skatītājs par tevi tik un tā pateiks savā galvā — "es zinu, ka esmu ar lieko svaru, trekno gadu premjers — BET, es varu to un to".
Vai Šleseram, Kalvītim un Godmanim vēl ir politiskā nākotne?
Vienmēr ir politiskā nākotne. Neviens nezina, kas notiks. Ja piepeši te sāks braukāt tanki, tad, iespējams, Edgars Rinkēvičs vai Artuss Kaimiņš tādā situācijā uzreiz notītos, bet Godmanis jau vienreiz ir stāvējis pretī tankiem. Tāds Godža te paliks un nenobīsies.
Visu interviju lasiet jaunākajā Sestdienas numurā!
kretīns