Vai tev jau ir plāni Ziemassvētkiem? – novembra sākumā saņemu ziņu no sava ēģiptiešu drauga Muhameda, ar kuru strādāju kopā jau daudzus gadus. "Nē, vēl nav," atbildu pretī, un tā sākas mūsu kopīgais piedzīvojums, lai apskatītu labāko, ko spēj piedāvāt Ēģipte, – slavenākos tempļus ap Nīlu, braucot kruīzā.
Tas izrādās arī viens no maniem visvienkāršākajiem ceļojumiem – Muhameds mūsu 12 cilvēku kompānijai ir izplānojis pilnīgi visu, atliek tikai pārskaitīt naudu. Šur tur gan viņam nākas pasvīst. Piemēram, cenšoties mums dabūt labāku cenu jeb, precīzāk, – tuvāku tai, ko maksā paši ēģiptieši. "Savējiem" te lētāks ir gandrīz viss – ieejas maksas, viesnīcas, ekskursijas, transports un arī pats kruīzs. Beigu beigās viss izdodas, lai gan vēlāk uzzinām, ka ne bez piedzīvojumiem – tikai dažas dienas pirms paredzētā brauciena izrādās, ka mūsu kuģis ir remontā (uz tā noticis ugunsgrēks). Taču, pateicoties Muhameda uzstājībai, mēs ne tikai ceļā tomēr dodamies, bet darām to teju privātā kārtā – ar Dahabiya Amirat kuģi, uz kura bez mums ir vēl tikai kāds vācietis ar savu gidu un… 22 apkalpes locekļi. Ar šo kuģi savulaik braucis arī Roberts De Niro, un parasti tas tiekot taupīts ārzemniekiem – kuģa kapteinis stāsta, ka ēģiptiešus tajā nav redzējis gadus septiņus. Jauna pieredze mums visiem!
Dzeramnaudu māksla
Taču vēl pirms tikšanas uz kuģa mums jānokļūst Luksorā. Ielidojam Kairā, un šeit mums priekšā pirmais brauciens – ar nakts vilcienu divguļamajās kupejās. Viens no mūsu kompānijas biedriem Ahmeds stāsta, ka savulaik katras brīvdienas braucis mājās no medicīnas skolas ar šo pašu vilcienu un 30 gadu laikā tajā nekas nav mainījies. Vilciens pamatīgi grab, miegs trausls, un galamērķī izkāpjam neizgulējušies. (Atpakaļceļā no Asuānas braucam ar Rietumvācijā pirms 40 gadiem ražotu vilcienu, kas ir krietni klusāks, un miegs tajā izcils, lai arī vietas mazāk un tas ir vecāks.) Tomēr vilcienā ir viss nepieciešamais – tiek pasniegtas vakariņas un brokastis, labierīcībās ir tualetes papīrs, bet kupejā pat neliela izlietne, vieta lādētājam un gultasveļa. Ir arī restorānvagons, kas izskatās kā no Austrumu ekspreša. Jāpiezīmē gan, ka tajā ir tik piedūmots, ka var iekārt cirvi, – ēģiptieši pīpē visur, un vilciens nav izņēmums.
Kuģīša maiņas dēļ pirmās dienas programma Luksorā gan nav tik mierīga, kā paredzēts, – jāpaspēj vairāk, un tāpēc jau deviņos no rīta esam Valdnieču ielejā. Ieejas maksa lielākajā daļā objektu šajā reģionā ārzemniekiem ir 10–14 eiro, ēģiptiešiem – ap diviem eiro. Jau pie ieejas mums jāizlemj, vai iesim arī uz Nefertari kapenēm. Jāatzīst, līdz pat šim braucienam bijām dzirdējuši tikai par Nefertiti, taču Nefertari ir pavisam cita valdniece, kuras kapenes tiek uzskatītas par skaistākajām visā Valdnieču ielejā, un arī maksa, lai tās apmeklētu, ir iespaidīga – aptuveni 78 eiro no cilvēka. Turklāt kapenēs drīkst uzturēties tikai 10 minūšu – tātad gandrīz astoņi eiro minūtē!
Kapenes gan tik tiešām ir varenas – ne velti tās tiek sauktas par Antīkās Ēģiptes Siksta kapelu. Gleznojumos īpaša uzmanība pievērsta detaļām – izzīmēts tūkstošiem zvaigžņu, bet valdnieces sejā izcelta acu forma, uzacis un pat vaigu sārtums. Viņa tikusi uzskatīta par ārkārtīgi skaistu sievieti, saukta par "skaisto kompanjoni", "grācijas lēdiju", "mīlestības saldumu", bet pats Ramzess II viņu dēvējis par "to, kurai spīd saule".
Jāpiezīmē gan, ka šīs vietas iespaidu grūti izbaudīt, jo te sastopamies ar ēģiptiešu muzeju, tempļu un citu vēsturisko objektu uzraugu īpatnībām. Viņi šo to cenšas pastāstīt lauzītā angļu valodā (bieži vien gan pilnīgi pretēju tai informācijai, ko atrodam oficiālajos avotos), taču pēc tam tiek sagaidīts baksheesh jeb dzeramnauda. Arī gadījumos, kad nemaz neesi vēlējies šo zemās kvalitātes improvizēto ekskursiju. Vēlāk ar šo "uzņēmējdarbības formu" sastopamies visur – pat pie tualetēm. Tāpat vietējie mēģina iekļūt mūsu fotogrāfijās, lai pēc tam par to prasītu naudu. Baksheesh ir arī iespēja fotografēt tur, kur it kā nedrīkst, un to izprasīt mēģina pat tad, kad esam oficiāli iegādājušies īpašas fotografēšanas biļetes – 17 eiro katrā no tempļiem, kur tās bija nepieciešamas.
Arī par labierīcībām mums atšķirībā no vietējiem ir jāmaksā. Kādā brīdī pat esam liecinieki situācijai, kad no kāda puiša, kuram naudas tualetes apmeklējumam bijis par maz, tiek izprasīta vēl pildspalva. Šis atgādina savulaik neoficiālajā Kubas ceļvedī lasīto par to, ka tūrists te ir dolāru koks, kurš tiks kratīts tik ilgi, kamēr nokritīs pēdējā lapiņa. Arī Ēģiptē mēs esam tādi koki. Cenas mums tiek sauktas divreiz lielākas par patiesajām, pat limonādi mums cenšas nopārdot par pieciem eiro! Vēlāk no Muhameda uzzinām, ka arī katru reizi, kad kaut kur braucām ar taksometru, no mums gribēja prasīt vairāk, jo "tie taču ir ārzemnieki"! Uz to visiem atbildēts, ka mēs esam viena liela ģimene. Ja esi precējies ar ēģiptieti, cita lieta – tātad savējais.
Kad jau dodamies atpakaļ uz busu, mūs ieskauj bars ar tirgotājiem, kas neliekas mierā. Tūristu šodien ir maz, un viņi izmanto katru iespēju. Pavadījuši desmit dienu Ēģiptē, secinām, ka visi sarunas sākšanas mēģinājumi ir līdzīgi kādam no šiem: "Hei, vai tā ir tava karaliene tev blakus?", "Tu izskaties pēc ēģiptieša!", "Privet, drug! Po russkij? Polska?", vēl pavisam tiešais: "Kā es varu tevi atbrīvot no tavas naudas?" vai arī ēģiptiešiem no mūsu grupas adresētais: "Hei, es tevi atceros no skolas!"
Mēs neiesaistāmies sarunās un neatbildam neko citu kā tikai arābu valodā shukran, la vai angliski thank you, no. Un galvenais – neskatāmies acīs.
Dziedošais koloss un citi
Sākam pierast, ka katrā ceļmalā šeit ir tempļi un statujas, kas ir vairāk nekā trīs tūkstošu gadu vecas – viss, kas celts pēdējos divos gadu tūkstošos, jau sāk šķist kā ļoti jauns un vairs ne tik interesants.
Pēc kapeņu apskates piestājam pie Memnona kolosiem – te ir viss, kas palicis pāri no kādreiz iespaidīgā tempļa, kurš sagruvis samērā drīz pēc tā celtniecības spēcīgā zemestrīcē ap 1200. g. p. m. ē., kas gan arī pavērusi iespaidīgas plaisas, kurās sakritušas skulptūras, un daudzas no tām tagad ir atrastas ideālā stāvoklī. Vēlāk bijusi vēl otra zemestrīce, pēc kuras plaisa parādījusies vienā no kolosiem, un kopš tā laika februārī un martā ap saullēkta laiku no kolosiem bija dzirdama skaņa. Tā radījusi pamatu mītam par skanošo jeb dziedošo Memnonu ar orākula spējām un lielu veiksmi tiem, kas šo "dziesmu" dzirdējuši. Mīts izplatījās, un pat vairāki romiešu imperatori tā dēļ apmeklēja šo vietu. Kāpēc troksnis radās, droši nav zināms joprojām. Ir minējums, ka tas veidojās, rasai iztvaikojot no porainā smilšakmens. Skaņa vairs nav dzirdēta pēc tam, kad daļu kolosa mēģināts atjaunot.
Nākamā pietura ir Karnakas tempļu komplekss, kas paliek atmiņā uz visu ceļojuma laiku. Tas ir otrs lielākais tempļu komplekss pasaulē (tieši komplekss, ne templis vienskaitlī!) pēc Ankorvata Kambodžā, bet Ēģiptē – otra visvairāk apmeklētā vieta pēc Gīzas piramīdām. Tā celtniecībā piedalījušies aptuveni trīsdesmit faraoni, gadu gaitā dažas no struktūrām nojaucot, atjaunojot un ceļot jaunas. Kopumā kompleksa celtniecība turpinājusies divtūkstoš gadu garumā, un iespaidīgākā tā daļa ir 134 kolonnu Hypostyle zāle, kurā savulaik kolonnas bijušas krāsainas (aizvien dažām no tām ir saglabājušās krāsu paliekas augšpusē). Ar lielu interesi vēlāk apskatām arī kompleksa atveidojumu internetā, kas to parāda kādreizējā izskatā.
Tālāk – Luksoras templis. Tas piedzīvojis gan Aleksandra Lielā laiku, kad pārtapis par baznīcu, gan pakāpenisku pazušanu Nīlas dūņās, jo pavasara plūdu laikā nav attīrīts, un visbeidzot tā neaprakto sienu izmantošanu kapeņu un mošejas celtniecībā. Kopš uz Nīlas uzcelti vairāki dambji, dūņas līdz šejienei vairs netiek, taču zeme aizvien tiek uzskatīta par vienu no visauglīgākajām pasaulē, lai gan vēlāk kāds cits gids mums saka: tagad izmanto mākslīgos mēslojumus, kas vēlāk neizbēgami nonāk upē.
Karnakā atgriežamies vēlreiz vakarā, kad te īpašā šovā tiek izgaismotas būves un stāsti par vēsturi un svētkiem, kas te svinēti, jau pavisam burtiski parādās citādā gaismā. Ar interesi vēlreiz klausāmies par Hatšepsutas iemūrēto obelisku un varenākās sievietes faraones valdīšanas laiku, bet, jo vairāk klausāmies un lasām paši, jo vairāk apjūkam: viena dievība, otra, tad atkal kaut kas pavisam cits un pretrunīgs.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10.-16. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!