Ko tev nozīmē Kultūras dīvāns? Atgriešanos tajā kultūrvidē, no kuras tu, dzejnieku Valda Grēviņa un Bruno Saulīša mazdēls, esi nācis?
Man līdz šim trīs reizes ir piedāvāts vadīt 100 gramus kultūras. Kā tev šķiet, kāpēc atteicos un atteiktos arī ceturtoreizi? Tāpēc, ka nelienu iekšā lietās, no kurām neko nesaprotu. Ārpus ārzemju modernās literatūras un mūzikas, un vēl nedaudz kino nejūtos diez cik stiprs. Vadīt 100 gramus kultūras nozīmētu katru dienu intervēt jaunus cilvēkus, kurus tu nezini un kuri nāk no sfēras, kuru nepārzini. Taču Kultūras dīvānā vadīšu tikai trīs raidījumus vasarā (katrs no trim vadītājiem vadīs savus raidījumus, nevis visi trīs kopā), un pirmais no tiem, smejies vai raudi, tūlīt būs dzīvajā no Positivus festivāla. Man pašam liekas, ka būtu diezgan stulbi, ja šim festivālam veltītā raidījumā vadītāja vietā uz rozā dīvāna sēdētu kāds cits (smaida). Nu, Artis Volfs vēl to varētu. Pārējie divi mani raidījumi būs Ineses Galantes pasākums Jūrmalā un Nacionālās bibliotēkas atklāšana augustā. Svarīgs moments, kāpēc piekritu, bija tas, ka raidījumam bija proves. Ja tevi aicina uz provēm, tas nozīmē, ka vari arī izkrist, tātad ir iespēja pierādīt sevi.
Varbūt Kultūras dīvāns ar trim reizēm nebeigsies un turpināsies arī rudenī?
To es nezinu, līgums man ir par šīm trim reizēm.
Tu gribētu turpināt?
Ņemot vērā, ka nāku no diezgan inteliģentas ģimenes, kurā ir aprunāti dienaszagļi, kas uzdodas par inteliģentiem, tādi nebūdami, negribētu pats nonākt tādā lomā. Bet, ja Kultūras dīvāns turpināsies, tas man nebūs nekas traks, raidījums ir tikai reizi mēnesī 15 minūtes. Jaunā radiostacija Pieci.lv, kurā strādāju un kas interneta vidē eksistē kopš pagājušā gada 14.jūlija, FM viļņos kopš šāgada marta, ir cieši saistīta ar televīziju. Rudenī pārvāksimies uz Zaķu salas TV ēku. Tā kā tagad esmu Latvijas radio darbinieks, mierīgi varu izpausties abos sabiedriskajos medijos, jo lieli kungi vēlas, lai to sadarbība notiktu. Tas, ka abi šie mediji neskaitās viens un tas pats, nenozīmē, ka tā tam vajadzētu būt. Citur Eiropā sabiedriskā televīzija un radio jau sen ir apvienojušies. Kā liels angļu fans, ikdienā dzīvojot Anglijas informācijas telpā, vienmēr respektēju BBC spriedumus.
Par kuru spriedumu tu runā?
Ka lēnām viss nolīdzināsies. Kad Eiropā pieņems kopējo interneta licences maksu, mēs būsim uz zaļa zara, un reklāmu aiziešana no sabiedriskā sektora būs mirkļa jautājums. Nekad neesmu sapratis, kā tas var būt, ka sabiedriskajai radiostacijai jākalpo sabiedrības mērķiem un vēl arī jāpārdod reklāmas. Tur nav nekādas loģikas. Mēs esam pirmais izmēģinājuma trusītis, kas strādā bez reklāmām, līdz ar to man nekad nav jāmeklē morāli attaisnojumi. Ļoti ceru, ka sabiedriskajā radio esmu noderīgs kā viens no veidiem, kā kaut nedaudz skatīties tālāk nākotnē. Joprojām ticu, ka FM viļņi apstāsies 2020.gadā, un tad visi visu klausīsies caur internetu.
Kas jauns mūzikas industrijā?
Ir noiets viens loks, un notiek atgriešanās pie pārbaudītām formulām. Mūzikā valdīja šausmīga pārpilnība, it īpaši Rietumos. Pēdējo gadu tendence bija tāda, ka interneta lielo iespēju dēļ mūzika bija tik vājprātīgi savairojusies, ka ierakstu kompānijas to nespēja aptvert. Latvijā, piemēram, daudzi mūziķi pameta Raču (MicRec ierakstu studiju - red.)un izdeva paši. Pagājušogad pienāca brīdis, kad mūzikas bija tik daudz, ka to vairs nespēja sagremot pat speciālisti. Man ir pieraksti par to, kā klausos mūziku, un no tiem redzu, ka tieku galā ar tik daudz jauniem ierakstiem, cik gadā ir dienu - tie, ko spēju daudzmaz sagremot un atcerēties. Pagājušogad man milzīgs daudzums palika nenoklausīts. Šāgada pirmajos mēnešos bija jūtams, ka lielais pārpilnības rags nevienam neko labu nav devis. Tāpēc ārzemju izdevēji sāk atgriezties pie vecām formulām, kas bija slavenas vinila un kompaktdisku ērā. Piemēram, pašlaik cilvēkiem pasaulē daudz labāk patīk braukt uz festivāliem, pirkt alu un viegli lasāmus krimiķus, tāpēc līdz septembrim laist klajā jaunu mūziku nav jēgas.
Izmisumu no mūzikas potenciālās bezgalības apjausmas neesi jutis?
Nē, izturos pret to pietiekami pragmatiski. Normunds Naumanis taču arī neuzliek uz dullo kādu filmu vakarā mājās vai neieslēdz televizoru ar domu: "Diez’, ko tur rāda?" (Smejas.) Ja tu interesējies par mūziku, tad taču seko līdzi informācijai un arī vari papļāpāt ar kādām uzticības personām par to, nav jāklausās viss pēc kārtas. Ja esmu atradis kaut ko, kas ir labs, bet par ko plaši nerunā, iesaku citiem, lai noklausās. Tagad, atšķirībā no laika pirms gadiem piecpadsmit, no darba mūzikas presē ir tāds labums, ka vairs nav jāklausās visādi štrunti, jo informācijas ir pietiekami daudz, lai jau pirms Play pogas nospiešanas tu zinātu, kā šo gabalu uztver pasaulē, un varētu prognozēt, kāds būs tavs noskaņojums. Ja nu mani gabals tomēr pilnīgi izsit no ierindas, tad tas ir ļoti labs mūzikas ieraksts. Protams, ir arī tādas foršas lietas, kas nevienu neinteresē un neinteresēs.
Vai tu gribētu būt piedzimis agrāk, lai varētu dažu labu mūzikas parādību redzēt dzīvajā?
Priekš kam? To visu taču var uzlikt un redzēt. Uzliekam Bobu Dilanu Ņūportas folkfestivālā uz DVD un transformējamies uz turieni!
Ir taču lietas, ko var izjust tikai festivālā, ne ierakstā.
Taisnība. Tieši tāda pati aksioma ir nepieciešamība dabūt savas paaudzes sajūtu. To es nomedīju ļoti forši, pirms desmit gadiem uz koncertskatuvēm redzēju gan Kings of Leon, gan Killers pirmos soļus. Tas, kas tagad notiek ar jaunajām grupām, jau ir domāts nākamajai paaudzei, kamēr slavenās bieži vien darbojas vairs tikai nostalģijas pēc, jo nostalģija ienes labu naudu.
Vai ir kādi leģendāri mūziķi, kas tevi tomēr varētu pārsteigt?
Tūlīt izdomāšu... Tas gan sen nav noticis, bet šad un tad mani pārsteidz Braiens Vilsons. Viņa muzikālā domāšana joprojām ir naiva, var just, ka viņš mājās neklausās The Beach Boys vecos albumus, bet turpina štukot jaunas idejas. Boba Dilana jaunos ierakstus arī klausos ar lielāko prieku. Kā jaunam dilanofilam man vispār ir sajūta, ka šis vēlīnais Dilana periods tiks ļoti slavēts, kad cikls būs noslēdzies, tātad mēs dzīvojam ļoti pateicīgā Dilana laikā. Ir labi, ja slaveni mūziķi nevis jaunu mūziku pielāgo tam, ko darījuši iepriekš, bet visu iepriekš darīto pielāgo tai jaunajai mūzikai, ko viņi rada tagad. Kraftwerk, ko tūlīt dzirdēsim Salacgrīvā Positivus festivālā, ir labs piemērs. Ar to pašu vāciešu pragmatismu, ar kuru viņi taisīja savus episkoss Trans Europe Expres un Radio–Activity, tagad ir taisīts tā, šajā šovā viss skanētu moderni, nezaudējot nekā no vecā. Tādus basus, kādus no viņiem dabūs Salacgrīva, neviens pat iedomāties nevar. Turklāt vizuālais priekšnesums ies trīs dimensijās, pie ieejas visiem dos 3D brilles.
Dažu labu, kam pāri sešpadsmit, no festivāliem attur nevēlēšanās mīcīties pa dubļiem un gulēt teltīs.
Tas jau nav obligāti. Bet, starp citu, vai zini, kāds ir labākais laiks festivālam? Plus 20 grādu un viegls Anglijas vasaras lietutiņš, jo tad tu teltī nebūsi nosvīdis. Neviens jau uz festivālu nebrauc ar labām kempingteltīm, nopērk rimčikā par pāris eiro un, ja rīts saulains, pamostas kā uzkarsētā siltumnīcā. Saule arī uztaisa lielu nokdaunu, turklāt vīrieša cilvēks vienmēr aizmirst iesmērēties pret apdegumu.
Visu interviju ar Tomu Grēviņu lasiet jaunajā Sestdienā!