Pagājušā gadsimta 90.gadu pirmajā pusē Rekšņa kā policists ir stāvējis aci pret aci ar bruņotiem organizētās noziedzības pasaules pārstāvjiem. Laikā, kad viņš bija Valsts policijas priekšnieks (1998–2003), Latvijā notika sabiedrības atmiņā vislabāk palikušais terora akts — sprādziens universālveikalā Centrs. Cik droši mēs varam justies šodien, kad esam Eiropas Savienības prezidējošā valsts un uz mums lielākā mērā nekā citkārt var tikt vērsti to teroristu skati, kuri pašlaik izpaužas Rietumeiropā? Rekšņa sarunā ar Sestdienu iesaka necelt paniku, bet arī norāda uz vairākām problēmām.
Fragments no intervijas:
Vai pie mums arī var notikt teroristu uzbrukums?
Esam aktīvi NATO dalībnieki un paužam savu attieksmi par notikumiem Ukrainā. Esam Afganistānā un citur, karojam pa pasauli kā latviešu sarkanie strēlnieki, iesaistīti procesos, kaut arī esam Eiropas nomale. Tas ir normāli, un tāpēc jārēķinās ar to, ka terors var atnākt arī līdz mums — Ņujorka, Parīze, Londona, pēc tam turpinājums var būt, piemēram, Varšava, Rīga, Daugavpils...
Vai islāma terorisma mums nav arī tāpēc, ka pagaidām te nav tik daudz šādu ieceļotāju?
Ne jau islāmā ir problēma! Nu, nav! Problēma ir tajā — vai ir fanātiķi un ekstrēmisti vai nav.
Līdz šim Latvijā nopietnu terora aktu faktiski nav bijis.
Pēc mūsu izmēriem ir gan bijuši. Sprādzieni universālveikalā Centrs 2000.gadā. Arī 90.gados spridzināja vai katru nedēļu, tiesa, toreiz mēs tos nesaucām par terora aktiem. Šādiem uzbrukumiem bija pavisam citi iemesli, ekonomiskie. Tagad ir iesaistīta politika. Jācer, ka Latvijā nekas nenotiks, bet pasargāts no tā nav neviens.
Atskatoties uz Parīzi, rodas iespaids, ka mūsdienu Eiropas lielpilsētā, arī Rīgā, ir samērā vienkārši organizēt līdzīgu uzbrukumu.
Neteikšu, ka ļoti vienkārši, bet profesionālim tas nebūtu grūti, un profesionāļu diemžēl ir ļoti daudz. Notiek kari, arī pavisam tuvu, kur var ne vien iemācīties to visu darīt, bet arī sagatavoties psiholoģiski. Cilvēki, kuri ir bijuši karā, nevar no tā iziet ārā. Ne velti ir šāds teiciens: ne jau es esmu karā, bet karš ir manī. Nebūt ne ideoloģija un fanātisms ir vienīgie dzinuļi uz šādu rīcību, ir arī nespēja dzīvot bez kara sajūtas. Un tādu cilvēku arī pie mums Latvijā ir pietiekami daudz.
Dzirdēti apgalvojumi: ja Latvijā parādītos tā dēvētie Krievijas zaļie cilvēciņi, tad viena otra apsardzes firma varētu pārmesties viņu pusē.
Jā, protams. Tā ir joma, kurai jāpievērš uzmanība. Latvijā ir ap 400 apsardzes firmu, tas ir pārāk daudz. Šīs firmas ir dažādas, ir nacionāli domājošās, ir arī vēl citādi domājošas.
Jums pašam ir bijušas kaujas situācijas?
Pietiekami. Esmu ar automātu rokās paskraidījis un pašauts arī esmu. Pārsvarā 90.gadi man bija tie «jautrākie». Neesmu no tiem, kas visu mūžu pie rakstāmgalda nosēdējis dienestā.
Vai toreiz valsts varēja citādi ievirzīt drošības situāciju, lai organizētā noziedzība neizaugtu?
Domāju, ka ne. 80. un 90.gadu mija bija revolūcija. Ievēlāmies citā sistēmā ar domu, ka visi būsim bagāti, bet iznāca otrādi. Pieredzes nebija, dzīvojām kapitālismā vēl ar sociālisma laika likumiem, bija milzum daudz pretrunu.
Zemessargi toreiz spēja labi savaldīt kriminālās aprindas?
Jūs taču atceraties tos ieroču skandālus — šaušanas, kurās bija vainīgi zemessargi. Vispirms šāva, pēc tam skatījās. Bija līdzīgi, kā šobrīd notiek doņeckās un piedņestrās: atamans ar 50 cilvēkiem, kurš ir vara, tiesa un prokuratūra. Tur, kur bija cilvēks ar autoritāti un smadzenēm, kādu brīdi šāda sistēma darbojās, bet citur? Tā nebija iespējams ieviest kārtību, un, paldies Dievam, šis laiks pagāja.
Visu interviju ar Juri Rekšņu lasiet žurnāla Sestdiena 16.janvāra numurā!