Te tiek salīdzinātas nominālas algu un reālas IKP izmaiņas, bet pie gandrīz neesošas inflācijas šobrīd tam nav lielas nozīmes. Reālo algu kāpumu no pašreizējā līmeņa nedaudz var pavilkt uz leju inflācija, bet pie šādām izejvielu cenu tendencēm patēriņa cenu inflācija arī vēl nākamgad stipri atpaliks no prognozēm jeb apmēram 2%. Citiem vārdiem, šis nav pats nepiemērotākais brīdis dzīvošanai Latvijā.
Algu pieaugums 2.ceturksnī par 6.9% gada griezumā tikai pasvītro, cik bezcerīgs instruments uzņēmumu izmaksu mazināšanai būtu darbaspēka nodokļu samazināšana. Iepriekšējos divos gados zemāka IIN likme gandrīz pilnībā pārvērtusies neto algu kāpumā un pārvērstos arī nākamgad, ja ienākumu nodokli samazinātu. Pašreizējā darba tirgus situācijā uzņēmumiem nav nekādu iespēju darbiniekus lūgt dalīties guvumā. Nav šaubu, ka citu apsvērumu dēļ vēlama būtu nodokļu sloga pārdale no algu maksātājiem uz cita veida ienākumu saņēmējiem un īpašumiem, daudz piesauktā patēriņa jomā iespējas ir krietni mazākas.
Privātajā sektorā algas gada laikā augušas par 7.8%, pretstatā 5.3% sabiedriskajā sektorā. To mēdz skaidrot ar ēnu ekonomikas legalizēšanas ietekmi, bet varbūt galvenais iemesls ir straujāka attīstība privātā sektora vairāk "apdzīvotajās" nozarēs.
Šobrīd politiskās dienaskārtības centrā ir nevienlīdzības samazināšana. Nenoliedzot nodokļu izmaiņu nepieciešamību, jānorāda, ka reti kas tik labi mazina ienākumu nevienlīdzību kā darba tirgus pārkaršana. Vidējais algu pieaugums sešās nozarēs ar lielāko atalgojumu bija 5.6%, bet sešās nozarēs ar zemāko atalgojumu: 8.0%. Līdzīgas tendences varēja vērot arī iepriekš. Lielākas grūtības darbinieku piesaistē visstraujāk maina dzīvi tiem, kuriem iepriekš izvēļu bijis vismazāk. No trim lielākajām ekonomikas nozarēm pieaugums virs vidējā ir apstrādes rūpniecībā (8.6%) un tirdzniecībā (8.9%). Bremzējošs faktors joprojām ir transports uz loģistika (3.0%) — likumsakarīgi, jo nozare pārdzīvo diezgan sarežģītus laikus.
Tas, ka algas aug, bija skaidrs arī pirms šo datu izziņošanas, tāpēc šos notikumus aprakstot, ir viegli ieslīgt banalitātēs. Par laimi, ir patiešām svarīgas lietas, ko apspriest.
Vērojot diskusiju par nākamā gada budžetu un nodokļu politiku, pār mani nāca atklāsme, ka to kvalitatīvāku padarītu dziļāka izpratne par to, kas ir darba alga. Atbilde nav tik vienkārša, kā šķiet pirmajā brīdī. Šī vārda pamatnozīme ir bruto alga, jeb summa, kas ir ierakstīta mūsu darba līgumos. No tās daļu novirza sociālās apdrošināšanas sistēmā, daļu valsts un pašvaldību pamatbudžetos. Pāri paliek tas, ko sauc par neto algu un ko cilvēku vairākums saprot ar algas jēdzienu. Taču noteikti nevajag uzskatīt, ka tas ir vienīgais labums, ko cilvēki saņem par savām pūlēm.
Lielai daļai ekonomikas komentētāju ir gadījies kaut reizi ēterā palaist apokaliptiskus izteikumus par Latvijas pensiju sistēmas nākotni. Arī šī komentāra autors krīzes gados reiz tā izdarīja, ko joprojām dziļi un patiesi nožēlo. Tā ir bezatbildīga pļāpāšana. Latvijas pensiju sistēmas perspektīvas ir labas. Valsts iedzīvotāju skaits pamazām stabilizējas un, atkarībā no politiskajām izvēlēm, nākotnē var atkal pieaugt. Ir vēl liela rezerve pensionēšanās vecuma palielināšanai. Vēl ievērojami augs strādājošo darbspējīgā vecuma cilvēku īpatsvars. Pat, ja nākotnē kopējais strādājošo skaits tomēr samazināsies, viņu ražīgums augs. Tāpēc ir labas cerības, ka šobrīd veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) nesīs pozitīvu reālu (ar inflāciju koriģētu) atdevi, ko nevar teikt par dažu labu finanšu tirgos pieejamo ieguldīšanas iespēju.
Aizmirstot par ieguvumiem, kurus apdrošinātajiem cilvēkiem nākotnē nesīs VSAOI maksāšana, vai pat nepamatoti apgalvojot, ka šādu labumu nebūs, darbaspēka nodokļu slogs uztverē tiek padarīts vairāk nekā divas reizes augstāks, nekā tas ir patiesībā.
Lai cik ērti nebūtu iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) un VSAOI kopā saukt par darbaspēka nodokļiem, no tā vajadzētu pēc iespējas izvairīties. "Īsts" nodoklis ir IIN. Tā ir nauda, kas, tā teikt, aiziet uz neatgriešanos. To maksāt nav un nekad nebūs finansiāli izdevīgi, lai cik tālu šo nodokli pazeminātu. Tas apmaksā sabiedriskos pakalpojumus, kurus var izmantot visi valsts iedzīvotāji, neatkarīgi no tā, cik viņi par tiem samaksā. Vidējā efektīvā IIN likme darba algu saņēmējiem ir apmēram 15%, neviens nemaksā precīzi 23%. Rēķinot no bruto algas un darba devēja veikto VSAOI summas, tie vairs ir tikai 12%. Vai tas ir daudz? Vai šī nodokļa samazināšana tik tiešām ir prioritāte? Īpašs stāsts ir IIN likmes ienākumiem no īpašumiem. Ir argumenti par un arī pret, bet šī komentāra autors sliecas uzskatīt, ka visus visa veida ienākumus Latvijā vajadzētu aplikt ar vienotu IIN likmi, varbūt ar vieglu progresivitātes piedevu augstākiem ienākumiem.
Turpretim VSAOI ir drīzāk neto algas papildinājums, iesaldēta daļa, kas veido privāto ieguvumu nākotnē. Ne visi cilvēki nodzīvo līdz pensijai, bet citi pensijā nodzīvo ilgāk nekā vidēji un iepriekš nevar zināt, kurš būs kurš. Tāda ir apdrošināšanas būtība.
Drīzāk apspriežama būtu VSAOI samazināšana, jo pensiju sistēmas uzkrājums aug un tiek prognozēts tālāks pieaugums nākotnē. Pirms krīzes darba ņēmēja VSAOI iemaksas bija 9% no bruto algas, šobrīd tās ir 10.5%. Varbūt valsts spiež iedzīvotājus pirkt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu lielākā mērā, nekā tas viņiem ir nepieciešams.