Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Vieta, kur satikties un sarunāties

Kaņepes Kultūras centrā var pamanīt, ka reizē skan daudzas valodas un veidojas kultūru kontakti.

Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja koncepcijā paredzēts gan atskats uz XX gadsimta otrās puses neformālajām mākslas kustībām Latvijā, gan arī iezīmēta nepieciešamība radīt sadarbības platformu, iesaistot muzeja darbībā radošās jaunatnes iniciatīvas. Ja ne īsti platforma, tad tās neiztrūkstošs piedēklis mēdz būt muzeju un mākslas centru paspārnē esošās kafejnīcas. Ne jau tikai mākslas vēsturnieki ir pamanījuši, ka mākslinieku atmiņās bieži tiek pieminētas neformāla rakstura vietas, kurās tie pulcējušies jaunības gados. Arī Rīgas mākslas dzīves atspoguļojums nebūtu pilnīgs, neatvēlot tajā vietu 60. un 70. gados tik populārajam Skapim, Kazai un planetārijā iekārtotajai Dieva ausij. Vēlākajai mākslinieku paaudzei nostalģiju raisa atmiņas par galerijas M6 kafejnīcu Mārstaļu ielā, kurā tika pavadīts ne mazums laika 90. gados. Leģendas parasti raisa arī šaubas, vai bohēmas stāstu nozīme nav pārvērtēta, vai nostalģija visu neiekrāso gaišākos toņos. Tomēr fakts, ka šādas mākslinieku pulcēšanās vietas te rodas, te iznīkst, taču vienmēr atdzimst no jauna citur un citā veidolā, uzskatāmi apliecina, ka tās ir radošās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Iespējams, patlaban veidojas paaudze, kura kā svarīgus atcerēsies vakarus, kas pavadīti Kaņepes Kultūras centrā – koka ēkā Lāčplēša un Skolas ielas stūrī, kas apvieno bāra un kultūras centra funkcijas. Piedāvāt ne tikai labi pavadīt laiku, bet arī veicināt jaunatnes kultūras iniciatīvas jau no paša sākuma bija šīs vietas izveidotāja Dāvja Kaņepes ideja. Tā realizējusies kā ik vakaru murdoša kopiena mājas pagalmā un vairāk vai mazāk apmeklēti sarīkojumi otrajā stāvā, kas nodrošina lielu iespēju dažādību gan mākslas censoņiem, gan viņu potenciālajiem skatītājiem. Pēdējā laikā KKC aktivitātes ir paplašinājušās arī ģeogrāfiski – šovasar Daugavgrīvas cietoksnī notika Kosmiskais kultūras festivāls Komēta, 20. augustā Cēsīs Zinātnes un mākslas centrā Brūzis tiks atklāta laikmetīgās mākslas biennāles Eiropas jaunrade ceļojošā izstāde, kurā piedalās 56 jaunie mākslinieki no septiņām Eiropas valstīm.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs

Ar Dāvi Kaņepi, diplomētu kinorežisoru un kultūras projektu menedžeri ar vērienu, tiekamies viņa izlolotajā Kaņepes Kultūras centrā brīdī, kad putuplasta lauva, kas ilglaicīgi rotājusi ēkas ārsienu, ir novietota uz pekām un, svaigi apgleznota, gaida ceļojumu uz jauno mākslinieku biennāli Cēsīs.

Rīgā nav daudz vietu, kas būtu radošas un draudzīgas. Cik gadu jau pastāv Kaņepes Kultūras centrs? Četrus. Īstenībā pirmais pasākums bija jau pirms pieciem – festivāla Homo novus laikā, pēc tam vēl remontējām telpas.

Tātad drīz jau vesela radošās jaunatnes paaudze būs kādreiz te iegriezusies. Kādi ir tavi novērojumi – ko cilvēki te dara?

Lielākais pārsteigums ir, ka terase un dārzs iedvesmo ne tik daudz dzert un tusēties kā sarunāties. Tas, manuprāt, ir foršākais šādā formātā. Protams, ir pasākumi, uz kuriem nākt, bet viss, kas notiek pirms un pēc šiem pasākumiem, ir tikpat svarīgs, ja ne svarīgāks. Es zinu, piemēram, kāda dizaina uzņēmuma izveidotājus, kuri vienu vasaru te nosēdēja un tikās, izmantojot vietu, kur var noskautot radošo jaunatni.

Vai tāda arī bija sākotnējā iecere?

Iecere, kas ir piepildījusies, bija tāda, ka Rīga ir ļoti segmentēta pa interešu grupām, piemēram, ir viena vieta, kurā tiekas vienas paaudzes mākslinieki, otra, kurā tiekas metālisti, trešā, kurā tiekas džezisti, un tā tālāk. Viņi savā starpā nesavienojas. Man patīk, ka ļoti daudzi te nāk un saka: "Šeit ir par daudz mākslas studentu." Citi: "Ko tie vecie vispār te dara?" Katram ir pretenzijas, taču patiesībā viņiem patīk, ka ir šo citu grupu pārstāvji. Otra būtiska lieta, ko es novēroju, tikko atbraucis no studijām Romā, – joprojām ir vecais dalījums latviešu un krievu pulcēšanās vietās. Mēs tikām ārā no šī slazda, un to var just. Arī daudziem ārzemniekiem, kuri dzīvo Rīgā, šī ir viena no pieturas vietām. Pie mums šajos piecos gados ir strādājusi japāniete, ungāriete, franči, itāļi, indieši – diezgan jaukts personāls. Tas piedod Rīgai eiropeisku sajūtu, ka reizē skan daudzas valodas. Var pamanīt, ka ir taču citas kultūras un baigi labi visiem kopā.

No paša sākuma te notikušas visdažādākās kultūras aktivitātes – kuras no tām biežāk izdodas un kuras ne?

Baigi labi iet džezs, kas arī mani ļoti interesē, – tāda džeza kluba atmosfēra, kurā notiek jam session. Pie mums ir bijuši ļoti daudzi no tās džeza sabiedrības Latvijā, kas patlaban zeļ un plaukst. Vienīgi, ka mūziķi ir pieauguši, un džezs kļūst arvien dārgāks un grūtāk menedžējams. Tas, ko nav izdevies panākt, – publika joprojām nesaprot, ka par pasākumiem ir jāmaksā. Būtiski – tie nav tikai studenti, kam varbūt divi eiro par džezu ir pēdējā nauda, bet arī liela maksātspējīgās publikas daļa. Tā ir pieradusi, ka tiek spēlēta mūzika. Mēs tikāmies ar citu klubu pārstāvjiem un mēģinājām iedibināt kārtību, ka neviens dzīvās mūzikas koncerts nenotiek kaut vai bez eiro ieejas maksas. Taču ir citi formāti, kam jāsavāc divi tūkstoši cilvēku, un tur nopelna no bāra, bet cilvēki pierod, ka mūzika ir piedeva, ko var dabūt par velti, ja dzer.

Runājot par citām vietām – aina ir tikpat plāna kā pirms pieciem gadiem.

Piecos gados ir kļuvusi vēl plānāka. Mākslas centrs Totaldobže ir izspiests ārā no VEF teritorijas, un citur pilsētā tam vieta nav atradusies, kaut gan centra pārstāvji aktīvi ir meklējuši iespējas – es tam sekoju līdzi. Spīķeri kā vieta alternatīvajai kultūrai ir beigusies – kopš izvācās mākslas centrs kim?, kas tur kādreiz mājoja, kopā ar Dirty Deal Teatro un Metacafe, kas tomēr bija alternatīvajiem draudzīgāka kafejnīca nekā Cafe Dali.

No jauna ir uzradušās tādas vietas kā Autentika, klubs Aristīds un Zundas dārzs, kas darbojas vasarā, bet tām tomēr ir vairāk underground mērķauditorija, salīdzinot ar KKC.

Kā tu skaidrotu – kāpēc ir tik grūti izveidot mazāk formālas pulcēšanās vietas? Vainīgs ir iniciatīvas trūkums vai apstākļi?

Zināmā mērā – apstākļi. Arī jau apdedzinātie pirksti… Ja mums būtu jāiet projām, ar savu šodienas pieredzi es noteikti neieteiktu īrēt telpas privātīpašumā, ja vien tas nav tavējais. Jo tirgus apstākļi mūsu valstī mainās nenormāli ātri. Mēs spēlējam pēc biznesa un tirgus noteikumiem tāpat kā jebkura kafejnīca un restorāns, tomēr šķiet absurdi, ka pievienotā vērtība – tā pati kultūras programma – ir no tiem atkarīga. Ir baigi nedroši, ja jebkurā mirklī var izmest ārā. Mēs vienreiz rēķinājām, ka ieguldījumi, ko kultūras cilvēki ir veikuši, piemēram, Andrejostā, VEF, kā arī iztīrot Preses namu un atdzīvinot Spīķerus, – nešaubīgi ir miljonos. No valsts vai Rīgas domes skatpunkta vajadzētu būt pašsaprotami: ja stāv tukši neizmantoti valsts īpašumi, kāpēc tā nauda, ko var ieguldīt kultūras institūcijās, jātērē privātā īpašumā, no kura agrāk vai vēlāk būs jāaiziet. Totaldobže tāpat algoja desmit cilvēku, viņi visi maksāja nodokļus un tur dzīvoja. Spīķeros desmitiem jauniešu arī paši sev bija atraduši darbu. Ja viņi no turienes spiesti aiziet, pirmkārt, tas nerisina stāvokli valsts īpašumos, kas iet postā, otrkārt, ja jaunieši aplaužas vienreiz un otrreiz, viņi brauc prom. Vienos vārtos ir skaidrs, ka valstij būtu jāatbalsta organizācija Free Riga, kas veicina radošās iniciatīvas tukšajos īpašumos.

Tas notiek ļoti lēni.

Nav jau arī sakārtota likumdošana – Igaunijā, piemēram, ir likums par nevalstiskajām organizācijām kopš 1994. gada, ja nemaldos. Ir 2016. gads, un mums nekā tāda nav. Latvijā pēc likuma valsts iestāde nevar bez atlīdzības nodot lietošanā savu īpašumu sabiedriskai organizācijai.

Jums ir kafejnīca, kas acīmredzot tur pie dzīvības.

Nē, tā bija kļūda, kas tika pieļauta sākumā, un mēs gandrīz aizgājām pa burbuli. Tāpēc pirms diviem gadiem atdalījām bāru un saimniecisko darbību no kultūras biedrības. Katram ir jāspēj darboties atsevišķi, citādi kultūras biedrība ir atkarīga no tā, cik daudz cilvēki dzers. Pirms tam mēs kropļojām paši savu biznesu, kas saistīts ar mājas apsaimniekošanu, jo, piemēram, kaimiņos kāds var uzturēt tikai kafejnīcu, neko neieguldot pasākumos. Mums viss, kas palika pāri no bāra, gāja iekšā kultūrā. Tas ir pašnāvnieciski. Tika atrasts formāts, ka kultūras programmai ir jābūt ilgtspējīgai. Tad, aktīvi strādājot pie līdzekļu piesaistes projektiem, tas pēkšņi arī izdevās. Kultūras biedrība par fizisku naudu īrē telpas. Ir, protams, bartera attiecības, ka, uztaisot foršu pasākumu, ir lielāki ienākumi bārā, un mēs to monitorējam. Tad bārs kaut ko ziedo biedrībai, bet tās ir nodalītas lietas. Citādi ir situācija, ka centies izglītot savus apmeklētājus, bet tajā pašā laikā ir jāspiež viņi pēc iespējas vairāk dzert.

Vai tādā gadījumā nav vēlēšanās atmest kultūras biedrību, un kafejnīca paliktu kā pliks bizness?

Godīgi sakot, ir otrādi. Gribas pievērsties kultūras biedrībai un atmest bāru. Tam nāk līdzi nenormāla birokrātija un administratīvie šķēršļi. Biedrībai novembrī būs divi gadi. Pārsteidzoši ir tas, ka šajā laikā mūsu aktivitātes ir izgājušas ārpus šīs vietas. Darbojoties vienā vietā, bija sajūta kā zirgam ar klapītēm. Tikko mums bija programma festivālā Sansusī, šonedēļ atklāj mākslas biennāli Cēsu Alus brūzī ar 56 māksliniekiem 100 kvadrātmetros. 2. un 3. septembrī ir pirmizrāde Cēsu mazgadīgo kolonijā, to jaunie puiši taisa kopā ar Dirty Deal Audio. Režisors ir no Itālijas. Šovasar notika festivāls Komēta Daugavgrīvā.

Vai tas nozīmē, ka atgriežamies pie modeļa – kultūras organizācijas dzīvo no īslaicīgiem projektiem un mētājas visur kur bez telpām, bet bāram, iespējams, pacelsiet cenu līmeni, un tik neformālās radošās sarunas izpaliks?

Ir labi, ja veidojas savstarpējas attiecības, bet tā nevar būt atkarība. Gan bārs zina, ka vairāk pasākumu ienesīs vairāk naudas, bet bāra biznesam ir daudz lielāki riski, un tie var iznīcināt arī kultūras darbību. Piemēram, pirms vairākiem gadiem, kad mums atņēma alkohola licenci. Tas bija tieši brīdī, kad mēs bijām izziņojuši Kaņepes Kultūras centra triju gadu jubileju, bija sarunāti sponsori, kas saistīti ar alkohola izplatīšanu, un pēkšņi mēs nevarējām pildīt savas saistības pret viņiem. Cietām divdesmit tūkstošu zaudējumu. Iznāk, ka riskējām ar abiem. Turklāt, runājot par biznesu, neaizmirsīsim arī ēku. Tas ir nekustamais īpašums, kas pieder korporācijai, ir jāapsaimnieko, jātur kārtībā utt.

Vai tad kultūras funkciju pārtraukt nav visvieglāk? Līdzšinējie radošie kvartāli tieši tā ir beiguši eksistenci – teritorijās, kam uzlabota reputācija, ievācas naudīgāki īrnieki – biroji, restorāni –, un mākslinieki ar savām pauniņām var staigāt tālāk?

Tā notiek tad, ja trijstūrī – ēkas, izklaide, kultūra – katram ir atšķirīgas intereses. Svarīgi ir saprast, ka vislabāk ir sadarboties.

Vai nejūti, ka kultūras centra atrašanās visai buržuāziskā kvartālā sagādā problēmas un ka pilsētas centra vide kļūst arvien nedraudzīgāka radošām iniciatīvām? Kā biedējošu piemēru varētu minēt Vecrīgu, kas apmēram pirms desmit gadiem pilnīgi pakļāvās tūrisma industrijai.

Sakot "geto", pirmais, kas mums nāk prātā, ir nabadzīgs, bīstams rajons. Savukārt urbānistikā ar to apzīmē vienpusīgas, vienveidīgas pilsētas zonas, kurās ir tikai viena veida funkcija, kas nerosina nekādu komunikāciju ar to, kas notiek blakus. Tādā ziņā Vecrīga ir geto. Ļoti neveiksmīga pilsētplānošana ir izspiedusi ārā visu, kas neattiecas uz tūrismu. Kaut kas līdzīgs patlaban notiek Lisabonā, kur pēdējos desmit gados ir izzuduši simtgadīgi veikaliņi un to vietā tiek vērtas vaļā jaunas viesnīcas. Tā ir pilsētplānotāju atbildība, ko var noregulēt, ja grib. Atbrauc tūristi, taču tas, kāpēc viņi ir braukuši, ir pazudis… To sapratīs pēc 15 gadiem, bet atdabūt atpakaļ senos veikaliņus vairs nevarēs. Ir svarīgi noturēt Rīgas bulvāru lokā vismaz četrus piecus punktus, kuriem izzūdot ļoti lielai auditorijai – un mums tā ir ap 20 tūkstošiem – te nebūs, ko darīt. Ja viņu interesēm bulvāru lokā nepiešķir nozīmi, tā ir kļūda. Es arī nesaprotu, kāpēc tagad vajadzētu privatizēt valsts īpašumus. Piemēram, bijušo bibliotēkas ēku. Visticamāk, būs atkal kāda viesnīca. Radošais sektors ir pierādījis, ka tā pārstāvji var apsaimniekot ēkas un ilgtermiņā pienesums ir daudz lielāks. Norvēģi, piemēram, katru jautājumu skata ne mazāk kā simt gadu perspektīvā. Jautājums ir, vai mums ir izdevīgi šodien privatizēt kādu īpašumu simtgades griezumā. Noteikti ne.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja