Visa radošā komanda – režisors Juris Jonelis, scenogrāfe Austra Sniķere, dramaturgs Matīss Gricmanis – bija panākuši neticamo – masu pasākums, kurā abās pusēs iesaistīti tūkstoši, kļuva par intīmu, dziļi saviļņojošu un vārdos grūti izsakāmu pieredzi katram atsevišķam klausītājam. Pat dziedot spēka dziesmas, koncertā nebija ne pilītes falša, uzpumpēta patosa. Tikai godīgs koris un dziesma, kurš nodreb visā platumā kā labības laukā iemeties vējš. Katrs varēja risināt savu sarunu ar Tīrumu gan viens pats, gan kopā ar savu tautu. Koncerts apliecināja, ka nekas tā neloka priežu galus kā a capella dziedāta tautasdziesma. Šodienas vēsturiskajā situācijā ar jaunu jēgu un saviļņojumu izskanēja arī Lūcijas Garūtas lūgšana Mūsu Tēvs debesīs.
Gaidot kolēģes, muzikoloģes Ineses Lūsiņas recenziju KDi, piedāvājam divas neplānotas, dzīves režisētas ekspresintervijas ar četrām dziedātājām no 14 tūkstošiem.
Pārpildītajā tramvajā, cieši saspiestas kopā, parunājāmies tik, cik varēja pagūt no 11. tramvaja pieturas pie Vērmanes dārza līdz pieturai Mežaparks/Zoo.
Inga Vītola (no kreisās) no Kanādas, kura dzied korī Atbalsis, un Gunta Dreifelde, kura dzied divos koros Toronto un reizi mēnesī brauc uz Otavu piebiedroties Atbalsīm.
Šoreiz jūtu, ka diaspora ir vajadzīga
Inga Vītola. Mani sauc Inga Vītola. Es dzīvoju Monreālā Kanādā un dziedu korī Atbalsis.
Gunta Dreifelde. Mani sauc Gunta Dreifelde, un es dziedu divos koros Toronto Jāņa Beloglazova vadībā. Reizi mēnesī es braucu uz Otavu piebiedroties Atbalsīm Andreja Vītola vadībā. Tas ir apmēram 500 kilometru attālumā.
Cik jums bieži notiek mēģinājumi?
I.V. Mēs sākām jau pirms diviem gadiem. Pa kovidlaiku mums bija āra mēģinājumi. Tagad pēdējā laikā kopmēģinājumi mums bija apmēram reizi divās nedēļās.
Jūs esat tik jauna un tik labi runājat latviski. Vai vecāki jūs veda uz latviešu skoliņu?
I.V. Jā, abi mani vecāki ir latvieši. Vasarās es gāju bērnu nometnēs, četrus gadus – no 2014. līdz 2018. gadam es nodzīvoju Rīgā, tāpēc mana latviešu valoda ir uzlabojusies.
G.D. Mana dvīņu māsa vairāk nekā pirms 30 gadiem atbrauca uz Latviju un apprecējās ar latvieti. Viņas meita tagad dzīvo Toronto. Es apprecējos ar amerikāni, ne latvieti, un viņš negrib dzīvot Latvijā.
Vai vīrs izprot jūsu vajadzību pazust no mājas uz koru mēģinājumiem?
G.D. O, viņš bija Ingas bērnu nometnē šefpavārs. Viņam patīk sava lieta, bet viņš nedzied. Bet viņš saprot to, ka es dziedu, viņam nav žēl. Man daudzas draudzenes ir ieprecējušās ar nelatviešiem, viņus, kas negrib braukt līdzi un nesaprot, nav vajadzīgs vilkt līdzi (smejas).
Pēc garā mēģinājuma procesa, kādas emocijas raisa savienošanās ar lielo kopkori Mežaparka estrādē?
I.V. Tas vienmēr ir tik labi! Šie man ir ceturtie Dziesmu svētki, kuros piedalos. To pat nevar izskaidrot. Es mēģināju skaidrot darba kolēģiem, ko es daru, kāpēc man vajadzēja četras nedēļas atvaļinājumu. Viņi arī visi ir mūziķi un spēlē orķestros. Es viņiem stāstu, ka koris ir 14 000 cilvēku liels, un viņi vienkārši nespēj saprast, kā to var izdarīt. Kur var tik daudz cilvēkus iebāzt?! (smejas).
G.D. Šoreiz es jūtu, ka diaspora ir vajadzīga. Organizatori ir ļoti mums pretimnākoši. Ir daudz vairāk kopā – nav vairs starpība - "mēs" un "jūs".
I.V. Citus gadus ir bijuši ļoti maz diasporu kolektīvu. Šogad ir kādi 47? (Diasporu pārstāv 88 kolektīvi ar 2587 dalībniekiem – U.A.).
G.D. Esmu priecīgi pārsteigta, ka mēs neesam no sliktākajiem. No labākajiem – arī ne. Mēs godam pārstāvam. Pie mums brauca arī diriģenti no Latvijas.
Kā jums patīk repertuārs?
I.V. Man ļoti, ļoti patīk tas maisījums ar vecākām, klasiskām dziesmām un jaunām, kas nekad nav dziedātas. Man ļoti patīk tieši Tīrums. Dziesmas ceļš, kā repertuārs tas ir interesantāks, ir foršākas dziesmas.
G.D. Koki ir brīnišķīga dziesma (komponists Jēkabs Jančevskis, dzejniece Inese Zandere – U.A.). Labi sarakstīta, un vārdi ir brīnišķīgi. Jušana, ka pasaule ekoloģiski ir jāpaglābj. Arī garīgais moments: "Visu pārējo sēsim mēs paši". Brīnišķīgi.
Kuru dziesmu koncertā jūs gaidāt visvairāk?
G.D. "Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt".
I.V. Man laikam Koki ir vismīļākā. Arī Sidraba birzs.
G.D. Mums nākamgad Toronto būs Dziesmu svētki, un programmā, par pārsteigumu, būs arī Koki.
Sākumā bija grūti iemācīties. Kora partitūra ir ļoti atšķirīga, nevar dabūt daudz palīdzības no klavierēm vai orķestra, bet mēs mākam!
Pastāstiet, lūdzu, par saviem tautastērpiem!
G.D. Man ir šī josta, kuru Gunāram Miezim uzdāvināja kāds koris no padomju Latvijas. Viņa atraitne Skaidrīte Mieze to uzdāvināja man un teica: "Dari ar to, ko gribi", un tad es jostu atvedu uz Latviju.
I.V. Es savējo tautastērpu pasūtīju pirms kādiem 20 gadiem, kad biju jauniete. Vecmmammas tautastērps man nederēja. Es lieku klāt pati savas lietas – šo saktiņu man uzdāvināja iesvētībās, tas ir kāda Latvijas rotkaļa darinājums.
Vainadziņu pati pināt?
I.V. Šoreiz nē, gājienā pinu pati, bet šoreiz nopirku tirgū.
Kā jums gājienā gāja?
G.D. Salijām.
I.V. Kamēr mēs gājām, gāza lietus, pēc tam uzreiz iznāca saule.
G.D. Man bija mētru vainags no māsas meža ar visām mellenēm, bet man likās, ka tās ir par daudz, un bija kauns vilkt. Ieliku viesnīcā ledusskapī.
I.V. Man arī tagad ir mellenes!
Gunta Dreifelde paceļ acis uz divām starojošām koristēm skaistās zilās kleitās, kas piespiestas tuvu klāt viņas sēdvietai: "Cik jums smuki vainadziņi!" Dziedātājas palepojas, ka ir no Aigara Meri vadītā jauktā kora Ventspils, kurš šogad koru karos ieguva 3. vietu.
Mamma Inga Ozoliņa un meita Alise Ozoliņa no diriģenta Aigara Meri vadītā jauktā kora Ventspils, kurš koru karos ieguva 3. vietu.
Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi!
Es esmu Inga Ozoliņa.
Es esmu Alise Ozoliņa. Mēs esam māte un meita.
Kuru dziesmu jūs šodien visvairāk gaidāt?
A.O. To Gaismas pili laikam.
I.O. Ērika Ešenvalda Krustiem zvaigznes debesīs. Arī mūsu diriģenta Aigara Meri diriģētā dziesma, kurš pirmo reizi būs virsdiriģenta godā, - Raimonda Paula Tautasdziesma.
Kura dziesma bija vissarežģītākā, lai iemācītos?
I.O. Garūtas lūgšanu [Mūsu Tēvs debesīs] mēs bijām dziedājuši vienreiz baznīcā. Tā arī ir ļoti sirsnīga un dvēseliska. Kura bija grūtākā? Tagad nemaz nenāk prātā.
Šobrīd ir eiforija, svētku brīdis. Sakiet, kā ir ikdienā? Nav tā, ka drēgnā rudens vakarā ir jāsaņemas, lai ietu ārā no mājas uz mēģinājumu? Vai vienmēr tas ir tikai prieks?
I.O. Mums Aigars Meri divas reizes nedēļā brauca pie mums no Rīgas uz Ventspili, tā bija goda lieta ierasties.
A.O. Sirdsapziņa neļāva neatnākt.
Pastāstiet, lūdzu, par saviem tērpiem!
I.O. Mēs gribējām izskatīties daiļāk un papildināt tērpus ar kroņiem. Latvijā ir tāda meitene Jolanta, kurai ir zīmols Upes kroņi. Viņa realizēja mūsu ideju par krāsām, un uztaisīja kronīšus.
Kad piedāvāju Alisei paturēt notis, lai ir brīvas rokas un labāk var pieturēties, meitene nopietni saka: "Paldies, nē. Mums Meri iemācīja, ka notis ir svēta lieta, ko nevar laist ārā no rokām". Un kāda nu tur turēšanās Dziesmu svētku tramvajā! Katrā pieturā iekšā tiek tikai daļa gribētāju. Dreifeldes kundze caur logu draudzīgi uzsmaida palicējiem un noplāta rokas.