Jo tie ir gana ietilpīgi, gan jēgu piešķirot, gan to šķīdinot. Centieni saprecināt kultūru, ekonomiku, izglītību, tehnoloģijas ir pasaulē labi pazīstamais radošo industriju koncepts, ko pirms gadiem 15 plaši un sekmīgi sāka izmantot briti, cita starpā mēģinot «mainīt nosacījumus diskusijai par mākslas un kultūras vērtību» (Radošo industriju kartēšana: rīkkopa. Britu padome, 2010), kas būtu noderīgi arī pie mums.Latvijā Kultūras ministrijas (KM) pārraudzībā pēc britu parauga top dokuments Radošā Latvija 2014-2020, kura veidotāji papildus kultūrai radošuma ideju grib institucionalizēt arī ekonomikas, teritoriālās attīstības un izglītības jomās, izveidojot radošo industriju atbalsta mehānismus (par tiem vēl spriedīs, bet pieminētajiem britiem radošuma komponents ieviests, piemēram, valsts iepirkumos).Kultūra + izglītība + ekonomika + reģioni
Kad runā par radošajām industrijām un par to nozīmīgumu valsts ekonomikas konkurētspējā, visbiežāk nonāk līdz piemēriem, kas saistīti ar arhitektūru, dizainu, modi, arī reklāmu, izdevējdarbību. Viens no britu radošās ekonomikas urķiem Džons Ņūbigins norāda uz «izpausmes vērtību» (papildus «maiņas» un «funkcionālajai» vērtībai), kas piemīt radošo industriju produktam/pakalpojumam. Apvienotā Karaliste savā pirmajā (1998. g.) pētījumā identificēja 13 nozares ar radošas industrijas pazīmēm, kur kopumā nodarbināti 8% strādājošo, veidojot aptuveni 8% no visas britu saimnieciskās darbības.
Latvijā šāda «kartēšana» tiks sākta tuvākajā laikā; pirms tam īpašā pētījumā vēl jānoskaidro radošo industriju stāvoklis, tam sekos četru ministriju (Kultūras, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes un VARAM) kopdarbs pie Radošās Latvijas platformas, kam jātop līdz gada beigām. Martā minētās ministrijas parakstīja nodomu protokolu par kopēju darbu «radošā potenciāla atbalstam». Agrāk jau plaši apspriestā radošo industriju attīstība nav realizēta tieši tāpēc, ka sadarbība starp lēmumu pieņēmējiem dažādās ministrijās ir vāja, skaidro KM. Par Radošās Latvijas starta brīdi var uzskatīt šā gada martu, kad KM rīkoja radošās darbības nedēļu Radi! (kopumā notika vairāk nekā 130 pasākumu). Pašlaik KM cenšas panākt, lai t.s. tradicionālajai kultūrai un ap to esošajām radošajām nozarēm atrastos vieta topošajā Nacionālās attīstības plānā.
Glābšanas riņķis vai nezāle?
Uz radošumu orientētas reformas izglītības jomā, ekonomikā un pašvaldību darbā ir viens no uzdevumiem, ko vajadzētu veicināt ar Radošās Latvijas palīdzību, norāda KM Kultūrpolitikas departamenta direktore Jolanta Treile. Pašlaik Rīgā populārie radošie kvartāli (VEF, Andrejsalā, Spīķeros, topošais Tabakas fabrikas projekts u.c.) ir tikai daļa no plašāka aktivitāšu kopuma, ko minētajos četros virzienos aptvers Radošā Latvija, kas būs arī jauns pamatdokuments kultūrpolitikā. Tam sekotu arī nauda gan no valsts budžeta, gan ES fondiem. J. Treile uzsver, ka Radošā Latvija nekādā ziņā neaizstās tradicionālo kultūru, un noraida bažas par vēlmi no kultūras šādi «izspiest» ekonomisku atdevi, to komercializējot. «Kultūra un tās vērtība paliek mūsu uzmanības centrā. Jo, ja nebūs kultūras, nebūs arī ko komercializēt.» KM domā, ka Radošās Latvijas iedzīvināšana palīdzēs arī tradicionālajai kultūrai, jo, līdzīgi kā Creative Estonia Igaunijā, tas dos jaunu skatpunktu uz kultūras nozari un tās devumu valsts konkurētspējā.
«Radošajai Latvijai ir divi vienlīdz būtiski mērķi - saglabāt mūsu kultūras vērtības un vairot Latvijas radošo potenciālu, lai stiprinātu Latvijas konkurētspēju, attīstītu tautsaimniecību un cilvēku dzīves kvalitāti,» ieceri raksturo kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende.
««Radošums» ir kārtējā politikas valodas nezāle, līdzīga nesen populārajai «inovācijai», - tie ir jēdzieni, kas ir tik abstrakti, ka labi noder vien vispārīgos politiskos paziņojumos un uzsaukumos («Radošs prāts - valsts lielākais aktīvs!», «Mosties no rīta un radi!»), jo kurš gan iebildīs, ka, lūk, radošums - tas ir slikti. Bet retais arī varēs konkrēti pateikt, kas tieši ar šiem uzsaukumiem domāts,» kritiski KM iniciatīvu vērtē Zane Zajančkauska, projekta Kultūra pēc radošās industrijas vadītāja (Laikmetīgās mākslas centrs). Viņasprāt, vienīgais konteksts, kurā runas par radošumu šķiet daudzmaz jēdzīgas, ir izglītība, kurā «līdzās citām prasmēm bērnam attīstās vai tiek attīstīts radošums». 22. maijā Tabakas fabrikā forumā RA? DO? ŠUMS? Kultūra pēc radošās industrijas ārvalstu un vietējie kultūrprocesa dalībnieki mēģinās atbildēt uz jautājumiem par kultūras, radošo industriju un naudas attiecībām.
Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa aicina būt uzmanīgiem ar radošo industriju jēdziena sašaurināšanu līdz biznesa loģikā un produktu ražošanā balstītām aktivitātēm, kā arī nepaļauties uz stratēģiju kā risinājumu: «Stratēģijas un dokumenti paši par sevi neko nav atrisinājuši, vēl jo absurdāk ir cerēt, ka tie var veicināt radošumu.» Viņasprāt, Kultūrkapitāla fonds ir gana labs finansējuma sadales instruments un tas ir «sargājams un attīstāms tāpēc, ka spēj operatīvi reaģēt uz radošajiem procesiem un vajadzībām».
KULTŪRAS PĀRZĪMOLOŠANA?
Gundega Laiviņa, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore
Pagājušonedēļ divas dienas pavadot Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, es ieraudzīju precīzu radošās industrijas paraugu, kas ir krietni vien daudzveidīgāks, ietilpīgāks un sarežģītāks modelis ar sazarotu finansēšanas sistēmu. V&A muzejā ir bibliotēka, izglītības centrs, kurā, kamēr bērni gatavo lellēm kleitas, vecāki klausās lekcijas par laikmetīgo deju, scenogrāfiju utt., mākslinieku studijas un darbnīcas, britu dizaina veikali un grāmatnīcas, bet visa pamatā ir izcila profesionālās mākslas darbu kolekcija. Tieši šie mākslas darbi ir auglīga augsne visām pārējām aktivitātēm. Ja Latvija spētu definēt, attīstīt un veidot sazarotu atbalsta sistēmu (finansējums, veicinoša nodokļu politika un likumi, starpnozaru sadarbība, piedaloties zinātnes, izglītības, mākslas, kultūras, biznesa sektoram) šāda veida radošajām industrijām, tiešām varētu cerēt, ka ar laiku mūsu sabiedrība kļūtu gudrāka, radošāka, kritiskāka, atbildīgāka un, iespējams, arī laimīgāka.
Ieva Zemīte, Kultūras ekonomikas pasniedzēja (Latvijas Kultūras akadēmija)
Kultūras izņēmuma princips ir radījis priekšnosacījumus, lai šī sektora institūcijas un organizācijas nepakļautu brīvā tirgus likumiem un aizsargātu to saturu, tai pašā laikā radot sistēmu, ka organizāciju vadītāji, paļaujoties uz savu īpašo statusu, pieprasa līdzekļus kultūras organizāciju un institūciju darbības nodrošinājumam. Bieži vien - nenodrošinot lietderīgu uzņēmējdarbības vadību. Izpildītājmāksla (simfoniskais orķestris, opera, teātris, balets) klasiskā veidā nav reproducējama, un produkta pārdošana vien nespēj segt produkta sagatavošanas izmaksas, tāpēc vienmēr būs nepieciešama trešā puse to izdevumu segšanai, ko nespēj segt produkta patērētājs. Nepieciešamākais atbalsta virziens ir veicināt uzņēmējdarbības attīstību, nevis lai piespiestu pelnīt ar jebkuriem līdzekļiem, bet lai izmantotu biznesa vadības priekšrocības - prast pārliecināt sabiedrību, finansētājus un valsti, ka kultūras produkts, ko piedāvā, ir ar vērtību, kas spēj konkurēt un kas ir nepieciešama. Nav visām kultūras institūcijām jābūt radošo industriju daļai, bet visām ir jāizprot lietderīgu attiecību vadība saistībā ar organizācijas mērķi.
Zane Zajančkauska, projekta Kultūra pēc radošās industrijas vadītāja
Intensitāte, ar kādu radošums tiek minēts pašreizējās kultūras ministres runās vai KM aktivitātēs (Radi! nedēļa, platforma Radošā Latvija), liek domāt, ka tā ir apzināta stratēģija: atbrīvoties no neparocīgā kultūras vārda un tā vietā ieviest kaut ko «svaigu». Pārzīmolot kultūru kā tādu banku, kurai, nomainot nosaukumu, varbūt izdosies veiksmīgāk pievilināt investorus. Varētu jau teikt - kāpēc ne, ja nu tiešām investorus izdodas pievilināt veiksmīgāk? Jo «investēšana radošajās industrijās» ekonomistam tiešām skan patīkamāk nekā «atbalsts kultūrai». Bet nepieciešams gan viens, gan otrs - kultūras lomu sabiedrībā nevar nonivelēt līdz radošuma veicināšanai un ekonomiskajai atdevei. Kultūra noteikti to veicina, kultūras produkti un ar tiem saistītie pakalpojumi arī silda ekonomiku, tomēr ekonomiskā atdeve vai radošuma veicināšana nav ne vienīgās, ne galvenās kultūras funkcijas, kultūra ir arī vieta eksperimentiem, idejām, vērtību radīšanai un apgūšanai, kritiskumam, emocionālam pārdzīvojumam, kultūra spēj saliedēt, veidot pašapziņu. Svarīgi, lai diskusijās, īpaši kultūrpolitikas līmenī, nepazūd neviena no daudzajām kultūras izpratnes šķautnēm. Runājot par radošo industriju, parasti atsaucas uz britu veiksmes stāstu - radošā industrija tur rada 112,5 miljardus mārciņu ienākumu un dod darbu 1,3 miljoniem cilvēku. Ja ielūkojas, kas slēpjas aiz skaitļiem, redzams, ka lielāko ekonomisko atdevi nes izklaide, veiksmīgākais radošo industriju sektors Lielbritānijā ir datorspēļu radīšana.
Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra direktore
Šķiet, ka projekta Radošā Latvija programmatiskā ievirze galvenokārt ir vērsta uz taustāmu produktu ražošanā balstītām iniciatīvām, kas izteikti orientētas uz biznesu, kā arī tiek akcentēta brendu «dzemdēšana», citas PR aktivitātes. Ja atbalsts šāda veida aktivitātēm tiek pozicionēts kā investīcijas, t. s. tradicionālās kultūras procesi tiek iekļauti subsidējamās kultūras sarakstā, kam grūti piekrist, jo bieži vien tieši «augstā māksla» vai eksperimenti rada augsni radošo biznesu attīstībai. Radošās industrijas visplašākajā nozīmē ir viens no Latvijas glābšanas riņķiem un nākotnes veiksmes scenārijiem, kas ne tikai ģenerē tiešu pienesumu tautsaimniecībai, bet arī būtiski maina valsts tēlu.
RADOŠO TERITORIJAS RĪGĀ
Spīķeri, VEF teritorija, Andrejsala, Miera iela, Berga bazārs un Kalnciema kvartāls ir pašlaik zināmākie Rīgas radošie kvartāli, kur savus birojus pēckrīzes gados atvēruši dizaina, reklāmas, arhitektūras uzņēmumi, ēstuves, bioproduktu ražotāji, klubi. Ambiciozākā valsts iecere radošo kvartālu jomā ir Tabakas fabrikas (Miera iela 58) projekts - nākamnedēļ Kultūras ministrijā (KM) nonāks 11 tūkstošus kvadrātmetru lielās teritorijas attīstības plāns. Paredzēts, ka šeit varētu izvietot atvērtā tipa biroju, telpu studijām industriālā dizaina jomā (jauna studiju programma), prototipu darbnīcas dizaina produktiem, izstāžu zāli, - stāsta Tabakas fabrikas darba grupas vadītājs Oļegs Ņikitins, kas kopā ar domubiedriem pērn uzvarēja KM konkursā par šīs teritorijas attīstīšanu. Viņš cer, ka lēmums par Tabakas fabrikas attīstīšanu tiks pieņemts «līdz nākamajai apkures sezonai».
Miera iela: Tehniskās jaunrades nams Annas2, vintage veikali XX gadsimts un Ze Store, stikla taras pieņemšana Buteljons, telpaugu maiņa Mājas svētība, mēbeļu restaurācija PUKA dizains, kafejnīca Taka, DAD cafe, Illuseum, Fontaine DeliSnack Riga, klubi Piens un Kefīrs, bioproduktu veikals Dabas dobe.
VEF: Mākslas centrs Totaldobže, galerija un bārs Ziema, atvērtā sietspiedes darbnīca Luste, darbnīcas BlankBlank, Ilze Vanaga, Nils Vilnis u.c., skeitparks Volcomparks.
Andrejsala: Latvijas Naivās mākslas muzejs, Sapņu teātris, kultūras nams Komutators, biznesa inkubators Creative Andrejsala, produktu dizaina darbnīca RIJADA, stikla dizaina darbnīca Angel Glass Design, somu dizaina darbnīca ArtBag, modes dizaina darbnīca Keitas kiosks, zīmēšanas kursi Patrīcijas Brektes darbnīca Peahen, klubs Velozaurs, mākslas darbnīcas.
Berga bazārs: Kino Suns, birojnīca ¼ satori, Latvijas modes pārstāvniecība Klase, modes veikals un izstāžu zāle Proud2B, mākslas un interjera priekšmeti Galerija Arte, lietotu mantu labdarības veikals Otrā elpa, pilsētvides, mēbeļu un velosipēdu dizains Arhiidea, zemnieku un amatnieku tirdziņš.
Spīķeri: Spīķeru koncertzāle, Laikmetīgās mākslas centrs kim?, Rīgas Geto un Latvijas holokausta muzejs, neatkarīgās kultūras centrs Dirty Deal, gofrēta kartona mēbeles Foldlife, nakts tirgus.
Kalnciema kvartāls: Arhitektu biroji Xcelsior, arhitektes Lienes Griezītes studija, Krauklis Grende, BC Grupa (koka grīdas, nekustamie īpašumi, žigulīši), zemnieku un amatnieku tirdziņš, lietoti un atjaunoti velosipēdi Run Rabbit Bicycle.
BRITU 13 RADOŠIE SEKTORI
Reklāma
Arhitektūra
Mākslas un antikvāro lietu tirgus
Amatniecība
Dizains
Modes dizains
Kino
Videospēles
Mūzika
Skatuves māksla
Izdevējdarbība
Programmatūra
TV un radio