Meitene, kas šorīt ar apdegušu ģitāru,
Zagtu īrisa ziedu.
Viņas rokas ik dienu dzen caur
Lielveikala kases termināli visu mūsu svītrkodus.
Un naktī viņa atguļas uz
Tumši zila piepūšamā matrača
Kāda apdrupuša komunālā dzīvokļa kambarī.
Un vairs neatceras
Vai ir prakse, vai akadēmiskais.
Un vai apskauj žēlojot, mēģinot pavest,
Vai turot stāvus.
Ir rīts, kad nav jāiet uz darbu.
Un te viņi stāv.
Un kāds iet pēc cigaretēm.
Mēs meklējām tevi gadiem
Es aiziešu tev garām,
Pieskaršos mūsu esības saknēm tik viegli kā arheologa otiņa.
Vēl aizvien tavu gurnu līganums, pleci trausli,
Un es tevi atpazītu starp tūkstošiem,
Noglāstītu vien ar garāmskrejošām skropstām.
Cik daudz pirkstu pret vilciena stiklu...
Atgādini man, kas esmu -
Smagums un zobi,
Un spīts.
Mēs meklējām tevi gadiem,
Šī pilsēta sastingst un
Tevi sveicina.
Tev par godu pārstādām tramvaja sliedes.
Un vēl - iedēstām
Vecpilsētā kafejnīcas, kādas
Spēji vien nosapņot.
Šonakt piedzeršos par tavām ieelpām,
Tavu ziloņkaula krāsas flautu,
Tavām cigarešu dūmakām un kluso dabu
Ar Kirkegoru un vafeļu torti.
Es kā mantru zinu pieturas
Braucot uz priekšpilsētu,
Kurā dzīvoji.
Iļģuciems šalko bezgalībā
Līdz Spilvei.
Mēs reiz gribējām
Lai mūsu vārdos pārdēvē bulvārus
Un būtu memoriāli,
Kur dzērām vīnu.
Katrā vārtrūmē pa piemiņas plāksnei.
Un es trīsuļoju kā sajaukts ūdens
Tevi ieelpojusi šajā burzmā.
Māsa
Kurpju kastēs bēšās ar uzrakstiem kirilicā
Ir tās izēstās eglīšu konfektes,
Sīciņas stikla lauskas kā no samītiem kukaiņiem.
Tu atceries
Nedrīkst kāpt uz baltajām līnijām.
Tu atceries
Bija jāsola glabāt noslēpumus
Un māsu starpā noslēgto asinsbrālību, pāršķeļot plaukstu.
Viņa tagad ir bērnudārza audzinātāja dzimtajā ciemā.
Kādreiz jūs sēdējāt stacijā vakaros, klausoties
Tālīnu vilku un vilcienu sasaukšanos.
To klusumu jāmāk uzrakstīt
Un zilgano gaismu no stacijas prožektoriem.
Un to, kā tie atspīd briļļu stiklos.
Un bija viss līdz koši sarkanai, pāršķeltai pamalei.
Pirkstos, cigarešu dūmos un siltumā no vēl dunošām sliedēm.
Kā lāsteku tikšķošā pilēšanā,
Tik skaudri,
Tu visu, visu atceries.
Dorians
Ko gan iesākt ar māksloto augstprātību jūsu sejā,
Kad jūsu smaids ir asinīs mircis plēsoņa?
Kādas kaislības šosezon modē jūsu aprindās?
Zinu, gribat būt bērnības grāmatās noskatīts tēls,
Piesūkties pilsētas izgarojumus šaubīgos bāros.
Bet jūs pats sev ticat,
Spogulī sevi atpazīstat?
Naktīs jūsu pleci smeldz alkstot pieskāriena,
Jeb tomēr tos silda bezvārda skaistules suņa acīm?
Grozāties miegā, mostaties paša kliedziena modināts?
Kad salaužat sirdi - tā džinkst kā stikla glāze,
Vai tomēr nokrakšķ kā vīngliemezis?
Un ja savējo?
Drīkst jums pieskarties?
Kāda jebkad jums ir pieskārusies?
Slepus vērojat sevi smaidot, ja izrāde izdevusies?
Iegrāmatojat savas uzvaras,
Tā noliedzot kliedzošo vienskaitli mostoties?
Tik ērti mīlēt sāpju cauraustu augstprātību un rēgus.
Kad pastiepju roku noglāstīt jūsu ēnu, tik labi jūs saprotu.
Sasaukšana
I
(viņa tam pusmiegā čukst) tu nedrīksti uz mani tā skatīties
Elpa pārtrūkst zaļās stikla krellītes izjūk sitas krusa
Pār tavām vītolu alejām putekļu pievilktiem gobelēniem
Nedrīksti
Vēnās verd spīguļo lava
Nedrīksti
Lūzt dambji aizsprosti
Bangainas uguņu straumes
Eļļas lampiņām piesēta Ganga sandalkoka dūmi
Ģitāras stīgu nepielūdzamība tik neveikli man tie pirksti rētainas rokas
Nedrīksti
Lauž krūškurvi kašķīgi nīgri tauriņi
Nedrīksti
II
Asaras kurās neatzīties un visi sapņi (visi sapņi)
Atrisuši un izbirst pa grīdu