Rīt būs sniegs

Sargātājas. Varbūt vēl ir kādas pazīmes par noslēgtu savienību un mieru starp to, kas ir radījis cilvēku, un to, kurš visu mūžu ir radījis mākslu, bet pirmajā mirklī acīs iekrita šīs.Vai arī Krodera ceturtais Hamlets, ko uz Valmieras teātra skatuves spēlēja dienu pirms tur pēdējoreiz bija lemts būt Kroderam. Aktieru sajūtas un to, kas notika viņu sirdīs, klausoties Ofēlijas dziesmu par aiziešanu, tā nespētu iestudēt pat Kroders pats. Droši vien arī skatītāju sajūtas klausoties, jo jebkurā no frāzēm bija lasāms - Kroders.Un Valmieras ļaudis, un sēru karogi tajā dienā, kas pilsētu padarīja vēl vairāk piederīgu teātrim un apliecināja - ir iespējamas dienas, kad jebkas kļūst liels un skaists. Neizmērojamā valmieriešu palīdzība un cieņa tajās dienās, un par to mums jānoliec galvas. Paldies tiem simtiem cilvēku, kuri kautrējās nākt iekšā teātrī, lai atvadītos no Krodera uz skatuves, bet kuri stāvēja stundu ārā un gāja gājienā uz kapiem, un tiem, kuri turpina nest svecītes un ziedus joprojām. Kroders nu ir tuvāks. Varēs iet pie viņa, zinot, ka netraucēs. Un viņi ies, jo Kroders būs kļuvis par galamērķi Valmierā. Kā tas bija tajā dienā, kad daudzi par viņu izdzirdēja pirmoreiz. Un saprata, ka tad, kad saka - Kroders, domā - teātris, kultūra, Latvija galu galā. Laikam arī gars, kas spēj izturēt visus Dieva pārbaudījumus un saglabāt spēju mīlēt - cilvēkus un savu zemi.Paldies arī Latvijas ļaudīm, kas zvanīja uz teātri un sūtīja ziņas, ka ir kopā ar mums, jo ir viņu mīlējuši. Un tiem, kuri pēc kapiem atnāca atpakaļ uz teātri, lai būtu kopā. Dažas stundas, pusi nakts. Tiem aktieriem, kas zvanīja pēc izrādes Rīgā un gribēja būt te, kopā. Skaidrs, ka par daudz ko viņš smaida - gan par konjaku kapos, kas sasildīja gājējus, gan dejām uz galdiem ap pusnakti pēc tam Valmieras teātrī, gan runām...Krodera četrdesmit dienas būs 18. novembrī, tāpat kā pirms četrpadsmit gadiem tās bija viņa bērnības draugam Pēterim Pētersonam. Kroders bija fatālists. Un laikam bija pamats. Kad ap pusnakti tai dīvainajā piemiņas, atmiņu un svinību naktī aktieri un pārējie devās no kafejnīcas augšā uz grimētavām, foajē skanēja Krodera balss. Ierakstā, protams, viņš tur viens visā plašajā telpā videoekrānā runāja, un bija sajūta, ka nekas daudz nav mainījies - tā notika vienmēr, pat viņa pirmizrādēs, kad Kroders, stundu pasēdējis ar pirmizrādes viesiem, devās augšā uz savu istabu. Un iededza gaismu, un klausījās Latvijas Radio Klasikas kanālu. Un domāja līdz rītam. Mēs domājam par to gaismu, kas tagad logā jādedz pašiem.