Māksliniekiem tajā uz laiku tiek piešķirta dzīvesvieta un darbnīca, kurā realizēt kādu ieceri, satuvināties ar citiem rezidentiem un baudīt īpašu gādību – sadarbību ar kuratoru vai asistentu, rādīt darbus interesentiem, iesaistīties kopprojektos. Pagājušogad Darja Meļņikova pavadīja divus mēnešus Laikmetīgās mākslas institūtā KW Berlīnē. Šogad žūrija, kuras sastāvā bija kim? sadarbības partneri – rezidenču centru pārstāvji no vairākām valstīm –, balvai izvirzīja Ēriku Apaļo, Ievu Epneri, Ingu Melderi un Katrīnu Neiburgu. Pēc tam Kari Konte, kuratore no laureātu šogad uzņemošās organizācijas ISCP (Starptautiskā darbnīcu un kuratoru programma) Ņujorkā, izvēlējās balvu pasniegt Ievai Epnerei. Lai gan latviešu māksliniekiem uzturēšanās rezidencēs vienā vai otrā pasaules malā nav jaunums, drīzāk gan intereses un nepieciešamības diktēta rutīna, mākslas attālinātajiem vērotājiem joprojām var rasties jautājumi: kādēļ gan balvai ir tieši šāda forma, un ko tā var sniegt mākslas procesu aktivizēšanai? Starptautiska ideju apmaiņa un mākslinieku sadarbība ir viens no topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja prioritārajiem darbības virzieniem. Tāpēc publicējam kim? programmu direktores Zanes Onckules un ISCP direktores Kari Kontes sarunu, kas notika īsu brīdi pirms balvas pasniegšanas.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
***
Starptautiskā darbnīcu un kuratoru programma (ISCP) ir 1994. gadā Ņujorkā dibināta rezidenču organizācija, kas kopš 2008. gada atrodas Bruklinā un katru gadu uzņem līdz simt mākslinieku un kuratoru no visas pasaules, ļaujot to dēvēt par starptautiskāko valstī. ISCP aktivitātes iekļauj intensīvu izstāžu un publisko sarunu, lekciju un speciālistu diskusiju ciklu, kuru uzdevums ir iepazīstināt Ņujorkas mākslas kopienu ar starptautiski ievērojamiem māksliniekiem. ISCP nodrošina uzaicinātos māksliniekus un kuratorus ar būtisku atbalsta struktūru, kas veicina viņu profesionālo un radošo izaugsmi un ideju apmaiņu.
Laikmetīgās mākslas centra kim? rezidences balvas 2016 laureāte Ieva Epnere septembrī un oktobrī būs pirmā pārstāve no Latvijas ISCP 25 gadu pastāvēšanas laikā. Šī svarīgā notikuma priekšvakarā vēl pirms galīgā lēmuma aicināju ISCP programmu un izstāžu direktori Kari Konti aprunāties par rezidences statusu un nozīmi šodienā, darbnīcu praksi, Latvijas māksliniekiem un, protams, par kāroto galamērķi – Ņujorku.
Sāksim ar plašākiem jautājumiem. Ko māksliniekam nozīmē uzturēšanās darbnīcā un ko – rezidencē? Mēs arvien vairāk dzirdam par "darbnīcas modeļa izsmelšanu". Tāpēc domāju, ka pats darbnīcas jēdziens var tikt apšaubīts.
Notiek daudz diskusiju par to, vai māksliniekam vispār ir nepieciešama sava darbnīca. Mākslinieki ceļo daudz, vairāk nekā jebkad agrāk, un daži no viņiem ir spējīgi strādāt jebkur. Viņiem nav nepieciešama noteikta vieta objektu veidošanai, it īpaši, ja viņi strādā ar video vai nodarbojas ar izpēti vai pat fotogrāfiju. Tomēr es apgalvotu, ka bieži, kad māksliniekiem nav savas darbnīcas, tas ierobežo viņu praksi un parasti tam ir finansiāls iemesls. Ne visi mākslinieki, kuriem nav darbnīcas, to pamato ar ideoloģisku pārliecību. Bieži vien tā notiek arī loģistikas iemeslu dēļ. Pēc sešiem gadiem ISCP, strādājot vairāk nekā ar 500 māksliniekiem, esmu pati savām acīm redzējusi, ka mākslinieks, kas piekopj t. s. post-studio praksi, izmanto darbnīcu ISCP, un tas patiešām atstāj iespaidu uz viņa darbu: viņam pēkšņi ir iespēja attīstīties jaunā virzienā.
Vai tā nav sava veida attieksme – "esmu mākslinieks bez darbnīcas, bet atrodos darbnīcā"?
Uzturēšanās rezidenču programmas darbnīcā ievieš pārmaiņas darbā. Pat mākslinieki, kuri strādā Ņujorkā un kuriem ir sava darbnīca, bieži vien ir ļoti norobežoti no saviem laikabiedriem... Vienam ir darbnīca vienā ēkā, citam – otrā pilsētas malā... Nekustamā īpašuma cenu burbuļa dēļ vairs nav ēku, kuras būtu īpaši domātas mākslinieku darbam. Tāpēc pati ideja un ikdiena – teiksim, mākslinieks no Indijas strādā kaimiņos ar mākslinieku no Turcijas, visas neformālās sarunas un sadarbības, kas no tā izriet, – padara māksliniekam darbnīcu ļoti svarīgu neatkarīgi no viņa darba satura. Mēs ne tikai nodrošinām māksliniekus ar darbnīcām, mums ir arī kuratoru rezidenču programma, un šiem kuratoriem arī ir savi kabineti. Tas ir svarīgi, jo viņiem ir nepieciešamas telpas sarunām, darbam, pētniecībai. Es teiktu, ka, lai gan mēs pašlaik atrodamies post-studio prakses laikmetā, darbnīca māksliniekam vienmēr noder un palīdz neatkarīgi no tā, kādu darbu viņš veido.
Mēs redzam arvien jaunus rezidenču formātus un pieejas, piemēram, tiešsaistes tīkla rezidences, Instagram rezidences, īslaicīga novietojuma rezidences, īpašiem mērķiem pielāgotas rezidences u. c. paralēli vēsturiski pazīstamajam modelim – kāda laika pavadīšanai ārpus savas izcelsmes valsts. Kāds būtu īsais kurss rezidenču modeļu tipoloģijā?
To ir pārāk daudz, tāpēc minēšu tikai dažus no tiem: ir rezidences mākslas darbu veidošanai pēc pasūtījuma, kad mākslinieks dodas uz rezidenci ar konkrētu piedāvājumu un viņam dots mandāts pabeigt jaunu projektu vai, piemēram, strādāt ar noteiktu kopienu, pilsētas rajonu u. c. Ir sadarbībā balstīta rezidence, kad, teiksim, divi cilvēki, kuri strādā atsevišķi un dzīvo dažādās vietās, rezidencē tiek aicināti strādāt kopā, intensīvi pavadīt laiku, veidojot darbus vai nodarbojoties ar pētniecību. Šis modelis dažreiz ir attiecināms arī uz kuratoru rezidencēm. Un tad ir klasiskais modelis, kas ir rezidence kā patvērums – laiks prombūtnei no darbu veidošanas, lai koncentrētos uz pārdomām, refleksiju. Ir programmas, kas koncentrējas tikai uz rezidencēm. Ir rezidences, kuras norisinās muzejos vai mākslas centros, – mākslinieks tiek pieaicināts, lai izveidotu projektu, un pēc tā īstenošanas tiek iekļauts organizācijā. Vēl ir apmācības rezidences un tā tālāk, un tā joprojām.
Tā kā ir tik daudz rezidenču veidu, rodas iespaids, ka noteikti vēl kāds jauns veids dzimst tieši tagad, mūsu sarunas laikā. Vai un kādā mērā paši mākslinieki ar savām vajadzībām nosaka rezidenču formātu un pieeju?
Svarīgs jautājums! Rezidenti lielā mērā nosaka ne tikai paši savas rezidences formātu, bet arī rezidenču organizācijas veidolu. Tas ir diezgan interesanti – salīdzinot ar to, kā strādā, piemēram, muzeji: tiem ir priekšstats par savu organizāciju un attīstības virzienu, tie ielūdz māksliniekus, kurus ievieto šajās idejās un formās. Savukārt ISCP aicina māksliniekus, taču tas, pie kā mākslinieki tajā brīdī strādā, un viņu idejas veido mūsu organizāciju no iekšienes.
Vēl viens jautājums, kuram mums jāpieskaras: kāpēc rezidence joprojām ir aktuāla mūsdienās?
Pats svarīgākais iemesls, kāpēc rezidences joprojām ir nepieciešamas, ir tas, ka, par spīti globālajai savienotībai visos iespējamos veidos, nekas nevar aizstāt satikšanos aci pret aci – sadarbību, diskusiju, apmaiņu. Tu vari izpētīt visu Ņujorku ar Google Maps, bet tas nevar aizstāt būšanu ielās, runāšanu ar cilvēkiem, mākslas darbu apskatīšanu klātienē. Dzīvot svešā vietā var būt grūti, īpaši tādā pilsētā kā Ņujorka, kas ir nomācoša, agresīva, bet arī burvīga pilsēta. Uzturēties Ņujorkā ar rezidences nodrošinātu struktūru un kopienu nozīmē, ka tu vari trijos četros mēnešos sasniegt tikpat daudz, cik parasti Ņujorkā 12 mēnešos. Tev ir iespēja efektīvi izmantot savu laiku un piedzīvot satikšanās, kuras nebūtu iedomājamas, ja tu darbotos viens pats.
Vai rezidences procesam ir nepieciešams taustāms rezultāts? Kādi ir vispārējie kritēriji, un kā izvērtēt rezidences panākumus, efektivitāti?
Šis ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko uzdod visi, bet uz to nav iespējams atbildēt. Varbūt kāds domā, ka panākumi ir, ja mākslinieks dodas uz rezidenci, piedzīvo radošu izrāvienu, rada jaunu darbu, satiek kuratoru un viņam tiek sarīkota personālizstāde muzejā. Ir daudz veidu, kā kvantificēt panākumus, taču ir sarežģīti izmērīt iespaidu, kādu rezidence atstāj uz mākslinieku. Mēs varētu censties izsekot līdzi visām izstādēm vai iespējām, kuras mākslinieki un kuratori ir ieguvuši, pateicoties ISCP rezidencei, bet tas būtu pilna laika darbs pieciem cilvēkiem.
Mēs negaidām no māksliniekiem gatavu darbu radīšanu, lai gan lielākā daļa to izdara. Ir pieņemami, ja viņi vēlas pavadīt laiku, pastaigājoties pa Ņujorkas ielām, vai ja viņi vēlas aizvērt savas darbnīcas durvis un tikai strādāt vai pavadīt visu laiku, iepazīstoties ar citiem programmas māksliniekiem, vai piedalīties visos mūsu piedāvātajos pasākumos. Ja man būtu jāatbild uz šo jautājumu ar vienu teikumu, es teiktu – rezidence ir vainagojusies ar panākumiem, ja ir noticis kaut kas, kam citādi nebūtu iespējas notikt.
Pašlaik mākslinieki arvien vairāk kļūst par nomadiem, ceļojot no vienas rezidences uz citu, sekojot finansējuma pieejamībai un piedāvātajām iespējām. Vai varam apgalvot, ka vispārējas globalizācijas laikmetā rezidence ir kļuvusi par sava veida pagaidu mājokli migrējošiem māksliniekiem? Vai rezidenti ir jaunie imigranti?
Labs formulējums! Es domāju, ja mākslinieks piekopj praksi, kuras neatņemama sastāvdaļa ir ceļošana pa pasauli un reaģēšana uz noteiktām situācijām, vietām un kontekstiem, rezidence viņam ir, iespējams, vienīgais veids, kā radīt darbus. Tomēr, uzskatu, ka ir daudz problemātikas apstākļos, kad mākslinieki uzskata rezidenci tikai par pagaidu mājokļa programmu vai veidu, kā sevi nodrošināt, jo rezidence ir kas vairāk. Domāju, ka daļa no problēmas varētu būt, ka mākslas pasaule sagaida no māksliniekiem dzīvošanu Seulā, Berlīnē un Ņujorkā utt., par to liecina kaut vai šo koordināšu iekļaušana daudzu mākslinieku CV pat pēc samērā īsa pavadītā laika.
Mani pārsteidz, ka mākslas pasaulē ceļojošie mākslinieki bauda lielu atzinību, un es domāju, ka tā patiesi ir problēma, jo māksliniekam nav obligāti jāceļo, lai radītu labus un nozīmīgus darbus. Es ceru, ka mēs redzēsim arvien vairāk mākslinieku, kuri apmetas noteiktā vietā un strādā tur, bet joprojām arī ar pieeju starptautiskām iespējām. Jā, mākslinieki ir sava veida jaunie imigranti, un tāpēc mēs esam mazliet nobažījušies par tā saukto sērijveida rezidenču mākslinieku tipu.
Mūsu saruna Rīgā notiek pēc intensīvām tikšanās reizēm ar visiem kim? rezidences balvas 2016 finālistiem – Ēriku Apaļo, Ievu Epneri, Ingu Melderi un Katrīnu Neiburgu. Kādi ir tavi iespaidi par viņu darbības aktualitāti starptautiskā kontekstā? Kāds būtu šo mākslinieku iespējamais ieguvums, strādājot ISCP?
Vispirms ir jānorāda, ka uzvarētāja izvēle ir ārkārtīgi grūts uzdevums, jo visi nominanti ir pieredzējuši, nobrieduši mākslinieki. Bija rūpīgi jāizsver, kurš no māksliniekiem ne tikai rada lieliskus darbus, bet savā karjerā un pasaules uztverē atrodas īstajā brīdī, lai gūtu labumu no rezidences Ņujorkā. Ieva Epnere rada ļoti interesantu, ar kontekstu cieši saistītu darbu, un Ņujorkas mākslas kopiena varētu daudz ko mācīties no viņas skatījuma. Katrīna Neiburga interesantā veidā strādā ar noteiktām sociālajām situācijām un materiāliem. Ēriks Apaļais ir prasmīgs gleznotājs un arī mazliet filosofs. Ingas Melderes darbi lauž un izvaicā divdimensionālās glezniecības formāta ierasto praksi.
Rezidence ISCP māksliniekam piedāvā platformu plašās Ņujorkas mākslas kopienas iepazīstināšanai ar sevi, un, ņemot vērā apmērus, šim māksliniekam tiešām būs daudz kas darāms astoņās nedēļās. Viņam būs laiks izpētei, pārdomām un darbu radīšanai, kā arī būs brīvi pieejami ne tikai ISCP, bet arī visas Ņujorkas pilsētas resursi.
Visbeidzot – par pašu pilsētu. Kā nepazaudēt sevi tās plašajā mākslas ainā? Kāds būtu tavs novēlējums rezidentam no Latvijas?
Ņujorka ir pilsēta, kura dod daudz enerģijas, bet kurā dzīvot nekad nekļūst vieglāk. Tā ir pilsēta, kurā konkurence ir sīva un pat tikt līdz kafejnīcai un savai rīta kafijai ir izaicinājums, jo ir jāstāv rindā, ir jācīnās metro, lai iegūtu vietu vilciena vagonā utt. Vienlaikus tā ir piesātināta ar iedvesmu un cilvēki ir prieka pilni un sajūsmā par to, ko viņi dara, jo ir vienalga, vai tu esi taksists vai mākslinieks, – to, ko tu dari, tu dari Ņujorkā. Tas dod lielu enerģijas lādiņu un motivāciju. Es vienmēr saku, ka pārtapšana par ņujorkieti ilgst septiņas dienas, jo pilsēta ir viesmīlīga pret visiem. Mēs visi tur esam iebraucēji. Citā līmenī ir pārpilnība un piesātinājums, ko Ņujorkai nodrošina starptautiskie mākslinieki, – ir svarīgi to uzturēt, jo pilsēta tiešām nebūtu nekas bez starptautiskās radošās prakses.
Ieteikumi uzvarētājam būtu – jau laikus saprast programmas būtību un to, ko pats sagaida no ISCP. Vai rezidence var piepildīt šīs cerības? Sazināties ar visiem, kurus vēlas satikt pa tiešo, – ņujorkieši ir paraduši tikties ar jauniem cilvēkiem bez formālām iepazīstināšanas ceremonijām. Pats galvenais – censties nepazaudēties, būt kritiskam pret FOMO (fear of missing out) – Ņujorkā valdošo vīrusu, ka vienmēr kaut kas labāks tiek palaists garām.
Tātad šim māksliniekam Rīgas vasaras laiskais temps pavisam drīz pārtrūks un nāksies pārslēgties citā režīmā, dzīvot pavisam citā tempā?
Jā, tieši tā.
Tulkojusi Sandra Dunska