Dailes teātrī šodien, 8. oktobrī, norisinās starptautiska konference Latvijas Tautas fronte par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. LTF – 30, kam sekos svētku koncerts. Konferencē piedalīsies Baltijas tautu kustību pārstāvji no Lietuvas, Igaunijas, kā arī Zviedrijas, vēsturnieks Viļus Ivanausks (Lietuva), Tallinas arhīva direktors, Rahvarinne muzeja vadītājs, vēsturnieks Killo Arjaks, trešās atmodas laika Zviedrijas konsuls Rīgā, vēlākais vēstnieks un grāmatas Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija 1983–1991 autors Larss Pēters Fredēns. Latviju pārstāvēs jaunākās paaudzes pētnieki Mārtiņš Kaprāns, Ivars Ījabs, Gatis Krūmiņš un jurists Jānis Pleps, kā arī LTF bijušie priekšsēdētāji Dainis Īvāns (1988–1990) un Romualds Ražuks (1990–1992). Diskusiju vadīs bijusī LTF informācijas centra vadītāja, žurnāliste, politiķe Sarmīte Ēlerte.
Kā šodien ar 30 gadu laika distanci skaties uz Tautas frontes laiku – faktoloģiski, intelektuāli, emocionāli?
No tā laika ir vairāki notikumi, kas sabiedrību joprojām ļoti uzrunā, piemēram, Baltijas ceļš, kad mēs redzam fotogrāfijas vai filmas no tā laika. Tas ir viens no sabiedrības kopējās atmiņas emocionālajiem mezglu punktiem. Arī 4. maija deklarācijas pieņemšana – tā atkal un atkal mūs atgriež tajā apziņā. Šobrīd, kad jau ir pagājuši 30 gadi kopš Tautas frontes dibināšanas, manuprāt, pats svarīgākais ir šo laikaposmu intelektuāli apzināt, izpētīt, saprast mācības un kļūdas, kas tika pieļautas. Tas ir tikpat svarīgi, kā saprast, kādā veidā valsts tika dibināta pirms simt gadiem. Ir daudzas interesantas līdzības, kaut pastāv arī milzīgas atšķirības. Lielākā atšķirība ir tā, ka pirms simt gadiem saujiņa cilvēku, saprazdama, ka nu ir pavēries ļoti šaurais iespējamības loks, sanāca kopā okupētā Rīgā, lai deklarētu valsts neatkarību. Daudzi cilvēki pat ne 19. novembrī neuzzināja, ka būtu dibināta jauna valsts. Milzīga atšķirība ir tā, ka 1990. gadā Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija vainagojums milzīgai sabiedrības iesaistei, kura brieda jau ilgstoši. Abos vēsturiskajos brīžos bija vajadzīgi saprātīgi un apķērīgi cilvēki, kas saprata, ka ir atvēries ģeopolitisko iespēju loks, ka tas nav ilgs un ka tagad tas ir jāizdara. Citādi var būt par vēlu, drusku agrāk – iespējams, par agru. Gan pirms 100 gadiem, gan 1990. gadā uzdevums bija dubultsmags – bija nevien jānodibina demokrātiska valsts iekārta, bet jāizraujas no impērijas. Tā bija milzīga parlamentāra revolūcija. Pēc būtības – ļoti īsā laikā no vienas autoritāras valsts sastāvdaļas bija jāiedibina visas demokrātiskās institūcijas. Fantastiski interesants materiāls, kurš Latvijā diemžēl vēl nav pētīts. Būtu pēdējais laiks ķerties klāt. Ir diezgan daudz izdarīts, lai savāktu atmiņas, bet atmiņu grāmatās, saprotams, katram ir savs skats. Šajā konferencē ir sesija, kurā piedalās vēsturnieki, kas tajā laikā droši vien bija piedzimuši, bet bija vēl bērna kārtā. Tas ir mēģinājums ļaut to apjēgt jau nākamajai paaudzei, kas paši nebija notikumu dalībnieki.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 8. oktobra, numurā!Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!