Visticamāk, teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis (1962–2014) pasmaidītu un neļautu glorificēt šo viņa un kritiskās domas godināšanas pasākumu, kas 11. janvārī notiks Jaunajā Rīgas teātrī. Tomēr brīdi pirms NN nakts KDi redakcijai šķita interesanti un nepieciešami izvaicāt kritiķus, kas, viņuprāt, mūsdienās vispār ir mākslas kritika un kā tai godam pastāvēt blogeru ērā, kad recenzenta darbs bieži tiek uztverts kā mārketinga rīks komplimentāra publiskā tēla veidošanā.
1. Latvijas mākslas kritikas galvenās īpatnības/problēmas?
2. Kritiķis blogeru ērā. Atavisms? Aristokrātisks, ekskluzīvs vaļasprieks? Pēdējie mohikāņi – kritiskās domas sargi? Cits?
3. Kā vērtējat redakcionālo tendenci pasūtīt recenzijas neprofesionāļiem?
4. Kas, jūsuprāt, kavē jaunu, spilgtu kritiķu vārdu ienākšanu Latvijas mākslas kritikā? Kur slēpjas jaunie ģēniji?
Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe
1. Kritika ir atkarīga no redakcionālā pasūtījuma. Teātra jomā ir ļoti maz regulāru blogotāju, kuri aprakstītu visu, ko redzējuši, savukārt profesionālie kritiķi lielākoties raksta par izrādēm, par kurām izteikties lūdz mediju redaktori. Izņemot varbūt vienu avīzi, faktiski nav mediju, kuri algotu teātra kritiķi, kura darbs būtu aprakstīt teātri Latvijā un ārpus tās. No vienas puses, tas pat nav slikti – tas paplašina kritiķu loku, kuri, piemēram, es, uzraksta kaut ko laiku pa laikam, tā teikt, lai neierūsētu. No otras puses, maz iespēju izveidoties īstām autoritātēm šai jomā, tāpēc tās nedaudzās, kas tādas ir, savu respekta kapitālu sastrādājušas jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Un vēl – recenzija kā žanrs, kurš adresēts pašam teātrim, kurš skrupulozi analizē teātra specifiskās problēmas un kurā kritiķis strādā kā skudra – meža sanitārs –, šķiet, ir atmiris. Pat specializētajos izdevumos recenzija ir raksts, kura auditorija ir lasītāji un skatītāji, kuriem no šīs recenzijas kaut kas ir jāsaprot par izrādi.
2. Kritika Latvijā ir tik slikti atalgots darbs, ka to varētu saukt par ekskluzīvu vaļasprieku. Recenzijas honorārs sedz transporta, kafijas un vēl starpbrīža kūkas izdevumus, taču vairākas dienas (vai naktis), kas paiet, lasot materiālu, iedziļinoties kontekstā un vienkārši domājot un rakstot, ir prieks, ko kritiķis atļaujas, pateicoties vēl citam maizes darbam. Protams, ir jauki, ja arī šis darbs ir radošā jomā. Taču tas, ka kritiķi lielākoties ir neatkarīgi no teātriem un pat medijiem, kuriem raksta (jo ne jau tie viņus nodrošina), ir pat pozitīvi – nekas, itin nekas nekavē godīgi un atklāti uzrakstīt savas domas par izrādi.
3. Principā vērtēju pozitīvi, ja neprofesionāļi spēj izteikt savas domas, ja viņiem ir šīs domas un ja tās ir interesantas. Protams, neprofesionālis var apjūsmot izrādi, kas ir desmit gadu vecas citas izrādes kopija, – bet kāpēc ne? Sliktāk būtu, ja teātra vērtējums būtu tikai "tautas balss" pārziņā, bet pagaidām tas nedraud.
4. Manuprāt, pašu ģēniju rašanos nekavē nekas. Teātris Latvijā ir ļoti interesants un domas rosinošs. Taču zvaigznes ilgstošu gaismu ar kritiķa darbu nevar nodrošināt. Pirmkārt, neviens kritiķis nespētu nodrošināt sevi un kur nu vēl ģimeni ar kritiķa darbu vien, bet, kā zināms, lai kļūtu par ģēniju, van Gogs atteicās no grāmatu un gleznu tirgotāja, kā arī mācītāja karjeras, savukārt Gogēns atmeta ar roku brokera darbam. Otrkārt, supernovas kritikā vairs nav iespējamas tā paša iemesla dēļ, kāpēc sabiedrības autoritāšu vidū ir tik maz mākslinieku un dzejnieku, kāpēc uz izstādēm un izrādēm tik reti laužas cilvēku pūļi un grāmatas iznāk tik mazās tirāžās, – mākslai, teātrim šodien ir pavisam cita funkcija un loma nekā padomju laikā. Tomēr Silvijas Radzobes vadībā jauni cilvēki aizvien studē teātra teoriju un vēsturi, tāpēc jaunā ģēnija rašanās ir tikai laika jautājums.
Ilmārs Šlāpins, Satori.lv galvenais redaktors
1. Kultūras kritikā, un jo īpaši mākslas kritikā, Latvijā pašlaik nav vienotas un tradīcijām bagātas skolas. Maz ir pašu kritiķu (vai cilvēku, kas epizodiski nodarbojas ar kritiku), taču arī šis mazais loks ir visai fragmentēts – estētisko pamatprincipu, izmantotās valodas un žanriskās ievirzes ziņā. No vienas puses, tas nav ne labi, ne slikti – dažādība vienmēr ir interesantāka un var sagādāt arī patīkamus pārsteigumus, taču spēcīga kritikas skola kā teorētiski domājošu sabiedroto kopa vienmēr pozitīvi ietekmē mākslas procesus. Mēs zinām piemērus mākslas kritikā Itālijā un Francijā XIX gadsimta beigās, mūzikas kritikā Vācijā XX gadsimta vidū, kinokritikā Francijā 50. gadu beigās, literatūras kritikā 60. gados, kad rakstošie autori deva spēcīgu stimulu un pavēra iespēju uzplaukt un attīstīties jauniem mākslas virzieniem. Normunds Naumanis bija viens no tādiem autoriem, kas lielā mērā ietekmēja un iedrošināja Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra attīstību, taču viņš viens vēl neveidoja kritikas skolu, kas būtu spējusi turpināties un pastāvēt arī pēc viņa nāves. Šādu fenomenu Latvijā nu jau hroniski trūkst.
2. Situācijā, kad savas domas par grāmatu, filmu vai izstādi var uzrakstīt un publiskot jebkurš, kultūras kritiķa izmantoto instrumentu klāsts ir ievērojami mainījies. Šobrīd iespējams rakstīt jebkādi un ne lasītāji, ne redaktori neizvirza īpašus standartus. Dažkārt pārmetumus var sadzirdēt no mākslinieku vai producentu (kuratoru, teātru vadības) puses, taču tas, kādu kultūras kritiku mēs kā sabiedrība vēlamies uzturēt, ir jautājums, par kuru būtu nopietni jārunā.
3. Dažkārt masu mediju redakcijas izmanto neprofesionāļu vai citas jomas autoru radītos tekstus, lai dažādotu un padarītu interesantāku recenzijas žanru, taču lielā mērā tas ir arī izmisuma diktēts solis, lai meklētu jaunus autorus sfērā, kurā nenotiek mērķtiecīga jaunas kritiķu paaudzes izglītošana. Labam kritiķim ir ne vien jāpārzina sava mākslas nozare, bet arī jāprot rakstīt gramatiski pareizi un literāri baudāmi, jāprot kritiski domāt un jāprot saskatīt kopsakarības plašākā kultūras ainavā – tā ir vesela specialitāte, kam būtu nepieciešams profesionāls maģistra grāds.
4. Kultūras kritiķis vienmēr ir personība. Atšķirībā no aprakstiem, apskatiem vai reportāžām kritiķa rakstītajam tekstam ir jābūt ar vārdu, turklāt ar pazīstamu vārdu. Labs kritiķis nevar rasties no nulles, tas ir noteikts izaugsmes process, tam nepieciešami gadi un vide, kurā augt. Tātad – stabila kultūras mediju vide ar konkurētspējīgiem honorāriem un respektablu vietu tirgū. Kultūras jomas finansējuma plānotājiem tas ir jāsaprot – attīstība iespējama tikai tad, ja atbalstīti tiek ne vien radošie procesi, bet arī refleksija par šiem procesiem. Bez sarunas par kultūras notikumu šim notikumam nav jēgas.
Orests Silabriedis, muzikologs, žurnāla Mūzikas Saule galvenais redaktors
1. Galvenās problēmas: 1) šaura vide (visi visu par visiem "zina"), 2) tendence uztvert ad rem kā ad hominem, 3) šaurs informētības apvārsnis.
Kritikas teorija mūzikas jomā faktiski ir atmiris jēdziens. Cik katram klausīšanās/ skatīšanās pieredzes, tik arī lasām (laikrakstā) vai dzirdam (radio). Gudrāki mūziķi, protams, redz cauri šīm vārdu vinjetēm, par kurām mums, vērtētājiem, palaikam vajadzētu būt atbildīgākiem.
2. Blogeri kā laikmeta zīme ir pieņemami un varbūt pat vajadzīgi, bet viņi neaizstās profesionālos kritiķus, ja vien tādi būs un viņiem tiks dota platforma.
Ideālā gadījumā kritiķis ir prasmīgs ceļvedis klausītājam un smalkjūtīgs padomdevējs mūziķim. Blogeris pēc definīcijas būs uz sevi vērstāks – tā ir pašizpausmes forma, tāpat kā tīmekļa komentārs. Bet tas teorētiski. Būšu pagodināts, lasot klasiskās mūzikas jomā kompetenta vai vismaz padziļināti ieinteresēta blogera tekstu.
Blakus minot, mūslaiku sabiedrība no plašsaziņas līdzekļu puses tiek radināta pie tā, ka vērā ņemams ir jebkurš viedoklis. Izzūd formula "manā ieskatā", un tās vietā stājas "tas bija ģeniāli". Rezultātā triumfē tas, kas patīk visiem, respektīvi, vairākumam, un, nedod dies, tu pateiksi ko kritisku par vispārējās sabiedriskās mīlas objektu. Te izeju neredzu.
3. Neprofesionālis var izteikties, bet tā nebūs recenzija. Klausītāja viedoklis var būt interesants un dažkārt arī noderīgs, taču kopumā prakse rāda, ka neprofesionāļu viedokļi gan varbūt piesaista ausi/aci no emocionālā viedokļa, taču saturiskā ziņā dzīles nesniedz.
Interesants rezultāts var būt, ja noteiktas mākslas jomas profesionālis izsakās par kolēģu veikumu ne savā jomā, bet te, protams, viss atkarīgs no vērtētāja asredzīguma un baudīšanas pieredzes noteiktajā mākslas laukā.
4. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija jauniešus šajā jomā iesvaida virspusēji. Praktiskā muzikoloģija mūsu augstskolā tikai pašos beidzamajos gados atkal sāk pieteikt savas tiesības, un nu var cerēt, ka augļi parādīsies drīz. Faktiski tie jau parādās – te domāju Aneti Ašmani, Dāvi Eņģeli un Signi Lagzdiņu, taču šiem ļoti spējīgajiem un dziļi, aktīvi darboties alkstošajiem jauniešiem vēl izvērsts tapšanas ceļš priekšā.
Abstrakti raugoties – vēlmi izteikties, iespējams, neveicina sabiedrības pieprasījuma un platformas trūkums. Vēl viena problēma – jomas talantīgākie cilvēki bieži nonāk duālā situācijā: no vienas puses, tu apkalpo mūziķus ar tekstiem un idejām, no otras puses, vērtē viņu sniegumu. Teorētiski skatoties, tas ir nepieļaujami. Un arī jocīgi – kā tu šodien plecu pie pleca darīsi vienotu darbu ar mūziķi un rīt publiski izteiksies par viņa spējām un nespējām?! Un nopelnīt maizi, darot tikai kritiķa darbu? Te liekam daudzpunkti...
Vilnis Vējš, mākslas kritiķis
1. Domāju, ka ir liela atšķirība starp to, kā kritiku redz atšķirīgas auditorijas – mākslinieki, izdevēji, skatītāji (izstāžu apmeklētāji) un galu galā tie nedaudzie cilvēki, kas izsakās, raksta par mākslu. Mēs joprojām esam ieilgušā pārejas posmā no sociālisma laika subordinētās, paklausīgās sabiedrības uz – jā, ko gan? Es neticu, ka totālu tirgus sabiedrību, kurā visu regulē preču un naudas aprite. Jo tajā nekādai kritikai nav vietas, tikai angažētām sabiedriskajām attiecībām. Bet runas, arī radošo izpausmju, brīvība un viedokļu daudzveidība vēl nešķiet pašsaprotama ļoti lielai lasītāju daļai. Tajā pašā laikā esam ierauti turbulencē, kas globāli pārņēmusi mediju vidi, – informācijas un viedokļu netrūkst, problēma ir tajos orientēties. Konkrēti kritikai Latvijā problēma varētu būt tā, ka esam ļoti aizņemti ar audiovizuālajiem plašsaziņas līdzekļiem. Bet izstādes recenzija, mākslinieka jaunrades, procesu analīze primāri tomēr ir rakstītā teksta žanri. Ja drukātās preses izdevēji ir spiesti orientēties uz arvien īsākiem, skaļākiem un lētākiem tekstiem, kritikai nav izredžu. Interneta mediji nav alternatīva, jo lielā mērā tikai tiražē presē paustos viedokļus. Šī īpašā situācija vēsturisko un mūsdienu procesu krustpunktā ir atsevišķa tēma, kurai varētu veltīt rakstu rakstus – tikai kas tos sacerēs un kur publicēs? Lūk, jautājums bez atbildes.
2. Neuzskatu kritikas un blogu sfēru par nošķirtām, bet arī par konkurentēm ne. Blogerus taču vada tā pati vēlme izteikties, kas "profesionālos" kritiķus. Cita lieta, ka blogi ir pašiniciatīva, par kuru nemaksā pat tos simboliskos honorārus, ko saņem medijos rakstošie. Nav arī, kas pieprasa, uzmundrina rakstīt, ja vien aiz bloga neslēpjas visuresošie sabiedrisko attiecību speciālisti (salīdzinājumā ar tiem, protams, plikadīdas lomā nokļūst neatkarīgs kritiķis). Vēlmei izteikties reizēm ir maza korelācija ar izteikto domu vērtību. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad labi teksti no gudriem autoriem panākti tikai ar redakcionālu teroru, turpretim grafomāni gatavi izpausties vienmēr un visur. Es pats esmu strādājis gan radošu darbu, gan reklāmā, gan kritikā un varu liecināt, ka iemesli šīm izvēlēm reizēm ir pavisam iracionāli. Starp citu, esmu no terorizējamajiem, kas pēc savas iniciatīvas uzrakstījis labi ja dažas rindiņas mūžā. Ne dienasgrāmatas, ne blogus.
3. Doma, ka ikvienam viedoklim ir tiesības būt paustam, ir laba. Tomēr paradokss ir, ka "parastie skatītāji" ļoti reti pauž tiešām oriģinālus novērojumus un spriedumus. Tāpat kā jebkuras mākslas pašdarbnieki visbiežāk atdarina profesionāļus, cilvēki atkārto kaut kur jau dzirdētas frāzes, klišejas, banalitātes. Kur tās rodas? Daudzus viedokļus mēs saņemam jau iepakotus kopā ar kārtējā mākslas produkta mārketinga kampaņu. Kā jebkurā jomā – strādā zīmoli, iepriekšpieņēmumi, aizspriedumi, Ja parādās patstāvīga un argumentēta domu gaita, tai ir liela vērtība. Patiesībā kvalifikācija "kritiķis" nav sastopama nevienā augstskolas atestātā, profesiju klasifikatorā, uzņēmumu darbinieku sarakstos. Nodarboties ar kritiku katrā gadījumā ir individuāla, personiska izvēle.
4. Potenciālie kritiķi parādās, bet ātri pamet šo lauku. Profesionālajos mākslu portālos, arī blogosfērā ir ne mazums cerīgu pieteikumu. Ne visus pamana lielāko mediju redaktori – autoram tomēr ir jāgrib, jācenšas sevi pieteikt kā jebkurā radošā jomā. Daudziem rodas vilšanās – gan tāpēc, ka kritika tiešām var būt tikai papildu darbs, hobijs (es gan to nesauktu par aristokrātisku), gan sākumā neapjausto grūtību dēļ: par ārzemju filmām vai popmūziku gatavs izteikties ikviens, jo tas nekādi neskar to veidotājus. Pilnīgi cita situācija rodas, apzinoties, ka vērtējums reāli ietekmē mākslinieka karjeru – izteikts pirmoreiz par to, ko vēl nav novērtējis kāds cits. Tāpēc daudzi, kuru viedokļus es labprāt lasītu, izvēlas neizteikties.
Dita Rietuma, kinokritiķe
1. Diez vai Latvija ir īpaša. Tā ir maziņa. Maz kritiķu, maz preses izdevumu, kuri novērtē recenziju žanru un ir ieinteresēti procesu analīzē, nevis tikai to pīāriskā apkalpošanā. Mūsu problēma – mazais tirgus, inteliģentās preses ierobežotā auditorija globālajā baudu un izpriecu kakofonijā. Kritiķi jau sen mīl ironizēt par kritiķa profesiju – kā izzūdošu reliktu. Galu galā – kam vajadzīga profesionāla kritika, ja interneta portāli radījuši ilūziju, ka katrs pats ir labākais kritiķis – īsa, īgna, nikna, kašķīga, vulgāra, nešpetna, retos gadījumos sakarīga komentāra formā. Latviešu valodā vārdiem "kritiķis" un "kritika" ir negatīva konotācija. Man nepatīk ne viens, ne otrs. Kritiķi ir mākslu teorētiķi, mākslas zinātnieki, teātra zinātnieki, kino zinātnieki, muzikologi. Tie ir profesionāļi, kas studējuši attiecīgo mākslu un profesionāli spēj izanalizēt mākslas darbu, izrādi, filmu. Šie mākslas teorētiķi raksta analītiskus rakstus – recenzijas, tekstus –, kuros pamato savu vērtējumu un ieraksta konkrēto parādību plašākā vai šaurākā kontekstā – Eiropas, pasaules, Latvijas kultūrtelpā, kā arī vēsturiskā, laika vertikālē. Dažiem tas ir darbs, dažiem – ārpusdarba hobijs (jo maize tiek pelnīta citur).
2. Jautājums jau ietver iespējamās atbildes. Kaut domāju, ka satraukums par blogeru klātbūtni kā profesionālās kritikas draudu ir krietni pārspīlēts. Turklāt nu jau, šķiet, ir pierimusi arī eiforija par blogu kultūru kā veldzējošu daudzbalsību un viedokļu dažādību. Atrast pilnvērtīgu, nevainojamu, nozīmīgu blogu, ko klusiņām kopj kāds gara gigants un burtiņu fanātiķis, ir ļoti grūti. Jā, ir precedenti – taču esiet reālisti, ja blogotājs nav neremdināms grafomāns, turklāt labi situēts, viņš agri vai vēlu gribēs ar savu blogu arī kaut ko nopelnīt, padarīt savu hobiju par profesiju. Blogs aizņem laiku, regulāra recenziju rakstīšana prasa pamatīgu darba ieguldījumu, jautājums, cik ilgi blogeris izturēs – bez kāda fonda atbalsta vai sliktākajā gadījumā kāda bloga saturā tieši ieinteresēta kantora atbalsta (bet tur tad vajadzēs iepostot arī kādu slēpto reklāmiņu – nu, teiksim, kā es skaisti vājēju burvīgā klīnikā un paralēli rakstīju opusu par mākslu, joks.). Turklāt – nu ej šajā virtuālajā kosmosā atrodi šo ģeniālo blogu, kas nav vien īslaicīgs projekts, kurš tiek darbināts ar fanātisma enerģiju. Latvijas blogos (ja tie nav par ceptām vistām un citiem ēdienu priekiem) reti var novērot dinamiku un ilglaicīgumu. Ir izņēmumi, bet tie ir izņēmumi. Mākslas kritika ir profesija. Blogošana ir cita veida izpriecas.
3. Nedomāju, ka tā ir tendence, ir gan bijuši dažu preses izdevumu mēģinājumi. Man bija interesanti, es parasti izlasu, lai gan arī tie pamatā bijuši "pagarināti" skatītāju viedokļi, nevis klasiska recenzija. Interesē citu jomas profesionāļu refleksija par viņam "svešu" mākslu – mākslas kritiķis par teātri, teātra – par operu... Uz šādiem jokiem gan parakstās vēl retāk.
4. Kavē preses vājums un tas, ka ar recenziju rakstīšanu paēdis nebūsi. Ir talantīgi jaunieši, kuri varētu mērķtiecīgi virzīties šajā profesijā, bet bieži vien kritiķa profesijas nestabilitāte tad arī liek šiem jaunajiem cilvēkiem izvēlēties citus darbus, citus virzienus, kaut viņi varētu rakstīt – regulāri, turklāt rakstot trenēt savu profesionalitāti. Arī savu studentu vidū esmu sastapusi Dieva dotus talantus, kuri varētu būt kritiķi, recenziju autori, bet viņi par tādiem nav kļuvuši.