Eleisīna vienmēr ir bijusi īpaša salīdzinājumā ar citām Senās Grieķijas svētvietām, jo tā glabā noslēpumu, kas joprojām nav atklāts, – Eleisīnas mistērijas. Šajos rituālos cilvēki risinājuši attiecības ar pēcnāves dzīvi. Laika gaitā tas ir motivējis pētniekus meklēt šeit citādu Arkādiju. Tā Eleisīnu raksturo projekta 2023 Eleusis mākslinieciskais vadītājs Mihails Marmarins. Četras tūkstošgades senā Eleisīna jeb Elefsina ir vismazākā apdzīvotā vieta (30 000 iedzīvotāju), kam jebkad ir ticis piešķirts Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls. Šogad šis statuss ir arī Timišoarai Rumānijā un Vesprēmai Ungārijā.
Jāmirst ar gaišāku cerību
Eleisīna ir cieši saistīta ar mitoloģiju, taču pēdējos gadsimtos pilsētas vēsturi, tēlu un atmosfēru ir veidojis industrializācijas un tam sekojošais ekonomiskās krīzes periods. Ainavā ir redzami smagās rūpniecības un kuģu būvniecības spožuma un posta nospiedumi, vienā no Aishila dzimtās pilsētas piekrastes daļām ir pamestu kuģu kapsēta. No daudzām ražotnēm pāri ir palikusi tikai čaula. Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls sniedz reālu iespēju strādāt ar šo problemātisko postindustriālo mantojumu un pārvērst to par labu sabiedrībai, akcentējot kultūras un mākslas potenciālu.
"Mēs bijām ļoti aizkavējušies ceļinieki: svētnīcas ir kritušas, un orākuli ir mēmi... Beidzot mēs sasniedzām Eleisīnu – aptuveni divus tūkstošus gadu pēc mūsu laika," savā dienasgrāmatā raksta Virdžīnija Vulfa.
Eleisīna atrodas Saronikas līča krastā 21 kilometra attālumā no Atēnām. Ceļš, kas ved uz Eleisīnu, tiek dēvēts par svēto ceļu – kā jau visi ceļi, kas ved uz svētvietu. "Pa svēto ceļu nevajadzētu braukt ar automašīnu – tā ir zaimošana. Pa to ir jāiet – jāiet tā, kā gājuši cilvēki senatnē, un jāļaujas, lai visa būtne tiktu pārplūdināta ar gaismu. Eleisīna dzīvo, mūžīgi dzīvo mirstošās pasaules vidū," rakstījis Henrijs Millers. Savos vērojumos par Eleisīnu un pārdomās par Eleisīnas mistērijām ir dalījušies Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, Albērs Kamī, Frīdrihs Nīče, Karls Gustavs Jungs un citas ievērojamas personības, kuru citāti rotā 2023. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas katalogu. "Pateicoties Eleisīnas mistērijām, esam izkļuvuši no sava barbariskā un mežonīgā dzīvesveida, esam izglītoti un izsmalcināti, esam apguvuši mākslu ne tikai laimīgi dzīvot, bet arī mirt ar gaišāku cerību," uzskatījis orators Cicerons. Cerības atgūšana ir viens no projekta 2023 Eleusis mērķiem.
Eleisīnas mistērijas ir notikušas ik gadu septembrī gandrīz divas tūkstošgades – no 1600. gada pirms mūsu ēras līdz 400. gadam. Tie bija reliģiski svētki un mistiski iniciācijas rituāli par godu dievietei Dēmetrai un viņas meitai Persefonei. Izpaust rituālu būtību ir bijis aizliegts, tie ir risinājušies visstingrākās slepenības apstākļos. Mistēriju norisei tika pielikts punkts līdz ar kristietības nostiprināšanos. Tagad meditēt par šīm reliģiskajām ceremonijām var Eleisīnas senajā arheoloģiskajā parkā, kas līdz šim ir bijis galvenais apskates objekts. Eleisīna ir pilsēta ar specifisku šarmu, tas nav tūristu iecienīts galamērķis – parasti to apmeklē caurbraucot. Svinīgo Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas programmu 4. februārī apmeklēja 15 000 cilvēku – runā, ka tik liels viesu pieplūdums šeit nav bijis piedzīvots kopš Eleisīnas mistēriju laikiem.
Mistērijas joprojām fascinē māksliniekus un domātājus – šeit nekur no tām neaizbēgsi. Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmai dots nosaukums Pārejas mistērijas/Mysteries of Transition. Katrs programmā iekļautais pasākums tiek dēvēts par Mistēriju, kam piešķirts kārtas numurs (numurēšanas procesā hronoloģiskā secība gan netiek ievērota). Oficiālajā programmā, kas aptver periodu no 4. februāra līdz 22. novembrim, ir iekļauti 465 pasākumi, kas tiek rīkoti sadarbībā ar 192 grieķu un 137 starptautiskajiem partneriem. Projekta 2023 Eleusis garantētais budžets ir 25,6 miljoni eiro, nepieciešamības gadījumā tas varētu būt palielināts līdz 29 miljoniem eiro.
Programmas galvenās tematiskās vadlīnijas ir cilvēki un sabiedrība, vide un darbaspēks. Kultūras, izpētes un izglītības notikumos savienojas Eleisīnas kultūrvēsturiskais mantojums, XX un XXI gadsimta problemātika un mūsdienu risinājumi – senā pasaule satiekas ar jauno. Pilsētas dzīves ritmu ir ietekmējusi un turpina ietekmēt migrācija, klimata pārmaiņas, deindustrializācija, izejvielu ražošana un citi procesi.
Uztveres templis
Eleisīnā ir uzlabota kultūras infrastruktūra, mākslas vajadzībām pielāgotas bijušās industriālās telpas, izveidotas jaunas un nostiprinātas esošās institūcijas – tas ļauj nodrošināt iniciatīvu ilgtspēju un projektu pēctecību arī pēc 2023. gada. Ar kultūras un mākslas palīdzību plānots atdzīvināt pilsētas tumšākos nostūrus un iepriekš slēgtās zonas – tās, kuras arī vietējos iedzīvotājos izraisa apmulsumu. Par daudzfunkcionālām telpām pārveidotas vecās eļļas spiestuves un bijušās ziepju fabrikas noliktavas – tur no februāra līdz aprīlim bija skatāmas pirmās 2023 Eleusis izstādes. Ievērojamais vācu komponists un mākslinieks Heiners Gebelss ir radījis multimediālu instalāciju 44. mistērija. Septiņas kolonnas, kas bija skatāma no februāra līdz aprīlim.
Heinera Gebelsa interesi ir veicinājusi pati vecās eļļas spiestuves noliktava: "Mani aizkustināja šīs ēkas pārmaiņas. Es šeit biju pērn jūlijā, un šajā vietā bija drupas un valdīja haoss. Tagad pilsētai ir izdevies to pārvērst par fantastisku izstāžu zāli. Mani uzaicināja kļūt par pirmo mākslinieku, kurš veidos ekspozīciju šajā telpā. Esmu apmierināts ar rezultātu. Drupas ir pārvērtušās par uztveres templi. Darbā Septiņas kolonnas es izmantoju attēlu, skaņu, kustību, ūdeni, kā arī sienu rezonansi. Sienas man ir visintriģējošākā daļa... Esmu aplūkojis vairākas vietas Eleisīnā, bet, manuprāt, tieši vecās eļļas spiestuves noliktavas sienas glabā visspēcīgāko stāstu. Man patīk postindustriālās telpas, jo tās nav neitrālas un aicina izteikties. Šādās telpās nevar strādāt tikai ar reprezentāciju. Šeit ir iespējama saruna cauri laikiem – tas ir ēkas būvniecības laiks, olīveļļas ražošanas laiks, panīkuma laiks, atjaunošanas laiks, manā instalācijā skanošo dziesmu laiks… Šādā vidē ir iespējams pieslēgties dažādiem laika posmiem. Es to uztveru kā visdāsnāko telpas piedāvājumu."
Komponists un mākslinieks Heiners Gebelss, kurš Eleisīnā ir parādījis instalāciju 44. mistērija. Septiņas kolonnas. Foto – Jegors Jerohomovičs
Latvijā Heinera Gebelsa mūzika ir skanējusi orķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Normunda Šnē interpretācijā. Savukārt Eleisīnā viņu varēja iepazīt ka multimediju mākslas darba autoru. "Kompozīcija manā daiļradē nav tikai muzikāla, tā ir arī vizuāla un telpiska. Cenšos līdzsvarot visus medijus, lai starp tiem nebūtu hierarhijas. Arī instalācijā Eleisīnā nevar pateikt, kas ir svarīgāks – skaņa, gaisma, dziesmas, projekcijas vai arhitektūra. Tāda ir bijusi mana interese kopš pašiem pirmsākumiem. Agrā jaunībā, kad vēl nebiju beidzis studijas, es jau biju Frankfurtes teātra Schauspielhaus muzikālais vadītājs," sarunā ar KDi Eleisīnā atklāj Heiners Gebelss.
"Darbam Septiņas kolonnas nav centra, tam arī nav nekāda konkrēta vēstījuma, ko es vēlētos nodot. Es necenšos jums pārdot kaut kādu darba nozīmi! Katrs pats var izlemt, kā izmantot šo pieredzi savai estētiskajai izpratnei. Es neilustrēju ne vēsturi, ne politiku, es neizmantoju simbolus. Es neciešu simbolus. Man patīk tieša pieredze, tiešs kontakts un materiāla atvērtība. Mākslinieki biedē auditoriju ar simboliem, bet man nav vajadzīgas šādas problēmas," apliecina Heiners Gebelss.
Sava terakotas armija
Par kultūras centru ir kļuvusi rūpnīcas Iris teritorija, savulaik tā bija pirmā modernā laku un krāsu ražotne Grieķijā. Šim kompleksam ir piešķirts industriālās arhitektūras pieminekļa statuss. 4. februārī Iris teritorijā notika 90. gadu populārākās grieķu elektroniskās mūzikas grupas Stereo Nova atkalapvienošanās koncerts par godu programmas 2023 Eleusis startam.
Bijušās laku un krāsu rūpnīcas Iris teritorijā ir izveidots mūsdienu kultūras centrs. Foto – Džons Statis
Jau drīz bijušās rūpnīcas Iris ēkā tiks atklāta kolumbiešu mākslinieka Huana Estebana Sandovala izstāde 111. mistērija. Eleisīnas terakotas armija – tā iecerēta kā pilsētas darbaspēka kolektīvais portrets. Izstādes eksponātu radīšanā mākslinieks ir sadarbojas ar vietējiem strādniekiem – gan esošajiem, gan bijušajiem. Tiem rūpniecības nozares pārstāvjiem, kas izrādīja interesi par dalību projektā, izveidota personalizēta māla ķivere, kurā iegravēti katru konkrēto cilvēku raksturojoši elementi vai vārdi. Ekspozīciju veidos 10 000 ķiveru. Pēc izstādes tās tiks izdalītas projekta dalībniekiem un kļūs par "pieminekļa sastāvdaļām sabiedrībā".
Eleisīnas terakotas armija apliecina cieņu visiem, kas ir strādājuši un strādā pilsētā un kas ar savu darbu ir radījuši Eleisīnas tēlu. Ķivere šajā instalācijā ir simbolisks elements, tas ir aizsardzības līdzeklis, kas tiek izmantots dažādās rūpniecības nozarēs. Māla objekts ir atsauce ne tikai uz rūpniecisko dizainu, bet arī uz seno laiku ikdienas un rituālajiem priekšmetiem, kas izrakti Eleisīnas kapsētā. Šādā veidā tas savieno pilsētas rūpniecisko tagadni un pagātni ar seno vēsturi.
.jpg)
Mākslinieks Huans Estebans Sandovals (no kreisās) veido desmit tūkstošu personalizētu māla ķiveru Eleisīnas rūpniecības nozares pārstāvjiem. Foto – Konstantins Teodoru
Rūpniecība šeit sāka attīstīties XIX gadsimtā, un darba meklējumos Eleisīnā ieradās cilvēki no visas Grieķijas un apkārtējā reģiona. Kopš tā laika Eleisīna ir multikulturāla strādnieku pilsēta, šeit ir bijusi spēcīga strādnieku kustība. To simbolizē sarkanā krāsa, kas dominē 2023 Eleusis lakoniskajā un stilīgajā vizuālajā komunikācijā.
Postindustriālā mīla
Kultūras galvaspilsētas gada programmā ir daudz laikmetīgās mākslas notikumu. Eleisīnas mistērijas un nāves valstība ir iedvesmojušas māksliniekus, kuri piedalījās apvienības The Agprognostic Temple kūrētajā izstādē 177. mistērija. Vīzijas no pazemes (bija skatāma no februāra līdz aprīlim).
Skats no izstādes 177. mistērija. Vīzijas no pazemes. Foto – Džons Statis
Lielākā mākslas iniciatīva būs starptautiskā izstāde 3. mistērija. Eleisīna, mana mīla, ko veido Atēnu Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja vadītāja kuratore Katerina Grega. Šis projekts, kas būs aplūkojams no jūnija līdz septembrim, sociālpolitiskā rakursā analizēs Eleisīnas ainavu, laiku un telpu. Katrs mākslinieks pētīs noteiktu Eleisīnas pagātnes vai tagadnes fragmentu – publisku vai privātu –, lai atklātu pilsētas traumas un cerības. Lai gan daudzi darbi būs saistīti ar vietējo kontekstu, to nozīme būs daudz plašāka, jo tas, kas noticis un notiek Eleisīnā, ir cieši saistīts ar globāla mēroga sociālajiem un ģeopolitiskajiem procesiem. Postindustriālā pilsēta ir ideāla vieta, kur pētīt mūsdienu svarīgākās problēmas: no ekonomikas restrukturizācijas, rūpnieciskās ražošanas un darba specifikas transformācijām līdz vides jautājumiem, migrācijai, pilsonībai un piederībai, cilvēktiesībām un kultūras identitātei.
Izstādes nosaukums ir atsauce uz Alēna Renē 1959. gada filmu Hirosima, mana mīla. Eleisīnas gadījumā postījumus izraisīja nevis karš, bet smagā rūpniecība, un mākslas projekts mēģinās akcentēt izturības, solidaritātes, cerības un kopības nozīmi. Alēna Renē filmā uzdotie jautājumi joprojām ir aktuāli: vai ir jāaizmirst pagātne, lai dotos nākotnē? Vai mums ir jārēķinās ar pagātni, lai spētu tikt galā ar nākotni? Eleisīna ar savu vēstures daudzslāņainību un industriālo arheoloģiju kļūst par platformu šo jautājumu risināšanai. Filma Hirosima, mana mīla ieskatās emocionāli trauslajā pēckara pasaulē, savukārt izstāde Eleisīna, mana mīla pievērsīsies postindustriālajai pasaulei pārejas un nenoteiktības posmā.
Gabaliņš destrukcijas
Līdzās senās pasaules mantojumam – industriālas celtnes. Zeme ir auglīga, bet to apdraud smagās rūpniecības izraisītās ekoloģiskās problēmas un vides piesārņojums. Eleisīnas skaistā osta ir kļuvusi par atkritumu izgāztuvi un kuģu kapsētu. Ilgus gadus Eleisīnas iedzīvotāji ir bijuši spiesti novērsties no piekrastes, jo tā piederēja rūpniecībai un ASV Sestajai flotei, atgādina 2023 Eleusis mākslinieciskais vadītājs Mihails Marmarins. Tāda ir šīs pilsētas realitāte.
"Eleisīnas kontrasti, mīti, slēptie stāsti un pastāvīgais atklātais dialogs ar pazemes pasauli ir aizraujošs pat tiem apmeklētājiem, kuriem nav padziļinātas informācijas par pilsētas vēsturi," apgalvo 2023 Eleusis direktoru padomes priekšsēdētāja Despina Gerulanu. "Attieksme pret Eiropas kultūras galvaspilsētu mainās. Šis tituls tiek piešķirts arī mazākām pilsētām, kurās ir gabaliņš destrukcijas, – tas tiek darīts tieši tādēļ, lai dotu tām iespēju mainīt savu tēlu un ar kultūras palīdzību noteikt savu nākotni. Mērķis ir izcelt katras vietas identitāti un saskaņot to ar Eiropas principiem: sociālo kohēziju, iekļaušanu, vides aizsardzību, dzīves kvalitātes uzlabošanu. Mēs vēlamies, lai Eleisīna, būdama Eiropas kultūras galvaspilsēta, pārietu nākamajā attīstības posmā un lai šis gads atstātu gan taustāmu, gan netaustāmu mantojumu. Eleisīnai ir jāatgriežas unikālu kultūras galamērķu kartē, jo pilsēta to ir pelnījusi. Jaunie projekti un institūcijas, kas paliks pilsētā arī turpmāk, kopā ar visām aktivitātēm un brīnišķīgajiem industriālās arhitektūras objektiem, kas tagad atkal atdzīvojas, sniedz daudz iespēju rītdienai," saka Despina Gerulanu. "Šī mazā vieta ietver sevī Grieķiju visā tās pilnībā. Tā ir citāda Grieķija – tā nav klasiska, uz tūrismu orientēta, bet tomēr valdzinoša, tā piedāvā pārsteigumus un apslēptas bagātības," viņa piebilst.
Par laikmetīgo kultūru atbildīgais Grieķijas kultūras un sporta ministra vietnieks Nikols Jatromanolakis norāda: "Postpandēmijas laikmetā Eleisīna ierosina jaunu Eiropas kultūras galvaspilsētas modeli – iniciatīva atkal atgriežas valstī, kurā viss ir sācies. Tas nav tikai gadu ilgs kultūras pasākumu festivāls, bet iespēja stratēģiskai un ilgtermiņa plānošanai, kuras centrā ir kultūra kā pilsētas sociālās un ekonomiskās dzīves pārveides virzītājspēks. Šogad noslēpumu zeme Eleisīna atklāj sevi pasaulei un kļūst par vietu, kurā varam diskutēt par visu, kas šodien satrauc cilvēci, – klimata krīzi, bēgļu plūsmām, darbu un bezdarbu, kā arī eksistenciālām rūpēm, attiecībām starp reālo un metafizisko. Tas viss notiek laikā, kad karš un slimības atkal rada nopietnus draudus dzīvībai. Mūsu mērķis nav sarīkot uguņošanu Atikas debesīs, bet gan veikt ieguldījumu pilsētā, tās cilvēkos, enerģijā, pagātnē un – pats galvenais – tās nākotnē. Tāds ir kultūras spēks, kas ir viena no nedaudzajām konstantēm mūsu pasaulē."
Eleisīna ir ceturtā pilsēta Grieķijā – pēc Atēnām (1985), Salonikiem (1997) un Patras (2006) –, kurai ir piešķirts Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss. Eiropas kultūras galvaspilsētas idejas autore un virzītājspēks bija Grieķijas kultūras ministre Melina Merkuri (1920–1994), kura šo projektu īstenoja sadarbībā ar savu kolēģi Francijas kultūras ministru Žaku Langu. Melina Merkuri tika dēvēta par pēdējo grieķu dievieti – viņa bija kino un teātra dīva, kā arī neatlaidīga demokrātijas un Eiropas vērtību aizstāve. Māksliniecei bija veltīta izstāde 17. mistērija. Melina, kas no februāra līdz aprīlim iepazīstināja ar visām Melinas Merkuri personības šķautnēm.
Elektras čuksti
Par vairāku stratēģiski svarīgu notikumu norises vietu ir izvēlēts Eleisīnas enerģijas centrs – arheoloģiskais parks. Septembrī savu izrādi performanci 11. mistērija. Ma, kas balstīta Eleisīnas mistērijās, šeit demonstrēs itāļu režisors Romeo Kastelluči. Septembrī un oktobrī parkā skanēs 14. mistērija. Cilvēka rekviēms, ko veidos vācu mākslinieku – režisora Johena Zandiga un horeogrāfes Sašas Valcas – tandēms (darba pamatā ir Johannesa Brāmsa Vācu rekviēms). Pēc mēneša, 28. un 29. maijā, parkā risināsies starpdisciplinārs mākslas projekts 140. mistērija. Neredzīgais gids – vakara stundās apmeklētāji tiks aicināti doties pastaigā neredzīga gida pavadībā. Ekskursijas otrajā daļā, jau pēc saulrieta, skaņas ainavu pavadījumā atdzīvosies Eleisīnas pagātnes stāsti. Šis projekts būs pieejams arī apmeklētājiem ar redzes traucējumiem.
No 12. līdz 14. maijam parkā notiks performance 20. mistērija. Naratīvā arheoloģija, kas radīta īpaši šai vietai – dievietes Dēmetras svētnīcai Eleisīnā – un ieved apmeklētājus mītu dimensijā, turklāt autentiskā vidē. Šajā projektā arheoloģija satiekas ar izpildītājmākslu. Sava loma ir akmeņiem un pēdām, cilvēka ķermenim un atmiņai. Kad februārī viesojos Eleisīnā, man bija iespēja gūt ieskatu topošajā piedzīvojumā un iztaujāt idejas autori – zviedru un grieķu režisori, mākslinieci un kuratori Džemmu Hansoni-Karboni.
Jau pie ieejas arheoloģiskajā parkā mūs brīdina: šeit katrs apmeklētājs kļūst par Odiseju. Naratīvo arheoloģiju var raksturot kā poētiski izglītojošu, meditatīvu ekskursiju ar performances un dejas elementiem. Skatītāji tiek iepazīstināti ar noteikumiem – apmeklējuma laikā mums ir jāturas grupā, nedrīkst "atdalīties no kora" un sarunāties, jāievēro klusums. Gids Gērijs informē: kad apstājas viņš, arī mums ir jāapstājas. Ar mums runā gan Gērijs, gan balsis, ko dzirdam austiņās. Mēs uzzinām, kas šeit ir noticis pirms vairākām tūkstošgadēm. Mēs ejam, apstājamies, apsēžamies, skatāmies apkārt un ieklausāmies. Kāds kaut ko dzied, pēc tam skan Braiena Īno kompozīcija. Tuvāk un tālāk redzam performances māksliniekus, taču viņu klātbūtne nav uzbāzīga un traucējoša, viņi ir diskrēti. Viņi ir ēnas, gari, vēstures un mītu fragmenti. Viņiem ir izteiksmīgas kustības un skatieni. "Viņš stāvēja tur, kur tagad stāvi tu, un man uzsmaidīja," man pačukst performances māksliniece un pazūd. Vēlāk uzzinu, ka viņu sauc Elektra un viņa ir arheoloģe. "Viņa ar jums gribēja dalīties noslēpumā," jau pēc ekskursijas smaidot saka izrādes režisore Džemma Hansone-Karbone.
Cilvēces vēstures arēna
Džemmas Hansones-Karbones radošajā grupā strādā vizuālie mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi, arhitekti un arheologi. Projektu Eleisīnā viņa ir veidojusi sadarbībā ar zinātnisko konsultanti, arheoloģi un pētnieci no Berlīnes Humboltu universitātes Jūliju Kauru. Līdzīgu izrādi Džemma jau ir iestudējusi citos arheoloģiskajos parkos Eiropā, piemēram, Kartāgā un Populonijā. Viņa ir sadarbojusies ar Florences Arheoloģijas institūtu un Florences Nacionālo arheoloģijas muzeju.
Par pamatu tiek izmantots pieņēmums, ka ikkatrā arheoloģiskajā parkā tiek īstenoti teātra pamatprincipi un pati par sevi šī vieta ir cilvēces vēstures teātris, un tāpēc šeit ir iespējama arheoloģijas un izpildītājmākslas simbioze. Arheoloģiskais piemineklis ir stāstošs klusums, nekropole, kas ir pilna ar gariem un ēnām. Projekts paredz, ka ar mākslinieku iejūtīgo palīdzību arheoloģiskais parks izstāsta mums savu slēpto stāstu un atklāj savas unikālās iezīmes. Naratīvā arheoloģija pēta, kā atrast līdzekļus, metodes un ceļus, lai sazinātos ar laika otru pusi – to pusi, kas ir zudusi, – ar pagātni, izmantojot mums atstātās vēstures pēdas. Tieši prombūtne ir galvenais materiāls, ar ko mēs sastopamies arheoloģiskajos objektos, kam ir pavisam cita valoda nekā mums. Mums ar tiem ir jānodibina komunikācija.
Izrāde ir iespaidīga – Eleisīnas arheoloģiskais parks ir pašā pilsētas centrā, un klusajā performancē laiku pa laikam iebrāžas skaņas no ārpasaules, no apkārtējām ielām. "Šo vietu sasniedz daudz trokšņu. Netālu ir militārā bāze, rūpnīcas un vienkārši rit ikdienas dzīve," stāsta Džemma Hansone-Karbone. "Mums ir jāatrod delikāts veids, kā reaģēt uz parka akmens klusumu."
Māksliniece un režisore Džemma Hansone-Karbone, kura ir iestudējusi performanci 20. mistērija. Naratīvā arheoloģija. Publicitātes foto
"Eleisīnā ir viss, kas ir raksturīgs arheoloģiskajiem pieminekļiem un iemieso to pārlaicīgo spēku, – noslēpums, prombūtne, ēnas, gaisma, pēdu nospiedumi. Esmu strādājusi arī citos arheoloģiskajos parkos, bet šis ir radikāli atšķirīgs ar savu sarežģītību, daudzslāņainību un telpas blīvumu," sarunā ar KDi uzsver režisore. "Šeit saskaramies ar mītiem, rituāliem un vēsturi, kas ir Eiropas kultūras un Rietumu civilizācijas pamats. Tik daudzi gadsimti un tūkstošgades ir pagājušas, bet katru dienu es šeit jūtu enerģiju. Ikviens jūt šo enerģiju. Nonākot šeit, jūs sajūtat vienotību – tā ir saikne starp dabu un cilvēku, pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir laika, telpas un esamības vienotība," saka Džemma Hansone-Karbone.
"Objekti, ko sastopam parkā, runā citā valodā. Tā ir gramatika, ko esam zaudējuši. Šie objekti joprojām ir šeit, tie mums dzied un vēlas kaut ko pateikt. Mums tikai jāmēģina saprast šos vārdus. Esmu pārliecināta, ka par atslēgu var kļūt izpildītājmāksla, performances un teātra instrumenti. Tie palīdz atrast pareizo ceļu, lai piekļūtu informācijas un vēstures daudzumam, ko šī vieta sevī slēpj,» viņa turpina. Džemma Hansone-Karbone nāk no teātra un mākslas pasaules, viņa ir strādājusi kopā ar režisoriem Romeo Kastelluči un Mihailu Marmarinu, kurš ir 2023 Eleusis mākslinieciskais vadītājs. "Pēdējā laikā esmu padziļināti pētījusi ievērojamā grieķu režisora Teodora Terzopula daiļradi. Man ir svarīgi uzturēt radošo dialogu ar šiem skatuves mākslas meistariem, bet arī justies neatkarīgai, lai apzinātos un attīstītu savu darbu," norāda režisore.
Kādi ir Džemmas iespaidi par Eleisīnu? Kā viņa to raksturotu? "Tāpat kā arheoloģiskajā parkā, arī pašā Eleisīnā saplūst dažādas laika dimensijas. Pilsēta ir arheoloģiskā parka spogulis. Tā ir uzcelta ap šo vietu, apkārt ir rūpnīcas, netālu ir osta. Visvērtīgākais šajā pilsētā ir cilvēki. Viņi ir ļoti spēcīgi un atvērti. Es šeit esmu atradusi labus draugus. Eleisīnā uz ielas var notikt interesantas sarunas. Dzerot kafiju, jūs sastopat cilvēkus, kuri kaut ko pastāsta par savu dzīvi, un tas ir veids, kā atklājas kāda svarīga šīs vietas vēstures daļa. Tā ir arī mūsu projekta sastāvdaļa, mēs daudz kontaktējamies ar Eleisīnas iedzīvotājiem un jūtam dziļo saikni starp viņiem un pilsētas iemītniekiem, kuri šeit dzīvojuši cauri gadsimtiem."
Ja Džemmai būtu tāda iespēja, vai viņa gribētu piedalīties Eleisīnas mistērijās? "Protams! Ar komandu esam pētījuši šo tēmu, izlasījuši visus pieejamos materiālus. Teoriju ir daudz, un kādā brīdī sapratu, ka nemaz nevēlos precīzi zināt, kas ir noticis šajās slepenajās ceremonijās. Mēs to nekad neuzzināsim, bet tas ir bijis kaut kas vitāls. Tas skar cilvēka pieredzes slāņus, kurus varbūt esam zaudējuši, tāpēc neesmu pārliecināta, ka to ir iespējams pārtulkot mūsdienu valodā."
Izrāde Naratīvā arheoloģija Eleisīnā notiks arī novembrī.
Dēmetras mīts
Auglības un zemkopības dieviete Dēmetra – Zeva māsa un sieva, kas viņam dzemdējusi Persefoni, – ir viena no visietekmīgākajām un visvairāk pielūgtajām Olimpa dievībām. Dēmetra iemācīja Eleisīnas valdnieka dēlam Triptolemam sēt kviešus un apstrādāt kviešu laukus, un Triptolems izsēja kviešu graudus pa visu zemi (notikumu programmā iekļautās akcijas 51. mistērija. Maize (no A līdz Z) centrā būs maizes cepšanas tradīcijas).
Mītā par Dēmetru atspoguļota mūžīgā dzīvības un nāves cīņa. Viņa bieži tiek attēlota kā sērojoša māte, kas skumst par zaudēto meitu Persefoni, kuru nolaupījis pazemes dievs Aīds. Šis mīts ir iedvesmojis māksliniekus visos laikos, tas ir arī daudzu 2023 Eleusis projektu starta punkts, un izrāde Naratīvā arheoloģija nav izņēmums. Pašā ekskursijas sākumā tiek izklāstīts dievišķās traģēdijas sižets.
Aīds parādās no pazemes tur, kur aug narcises, un aizved Persefoni uz savu valstību. Tiek uzskatīts, ka viņi ieiet tumsas pasaulē caur alu pie Eleisīnas. Persefones kliedzienus neviens nedzird, pat dievi ne. Dēmetra deviņas dienas meklē meitu neēdusi un nemazgājusies. Neviens viņai neatklāj patiesību. Desmitajā dienā viņa uzzina, kas ir noticis. Dēmetra dusmojas uz visiem dieviem un pamet Olimpu. Viņa pārvēršas par vecu sievieti un ierodas Eleisīnā. Viņa sēž uz klints pie pilsētas akas un raud par meitas zaudējumu. Tur viņu sastop Eleisīnas valdnieka Keleja meitas, kuras aizved Dēmetru uz savu pili. Viņa tikpat noskumusi pārkāpj pāri slieksnim. Kalpone Jamba stāsta jokus, un pirmo reizi pēc meitas zaudēšanas Dēmetra pasmaida. Viņai tiek piedāvāts vīns, taču viņa atsakās un iemāca pils iemītniecēm pagatavot īpašu dzērienu no kviešiem un piparmētrām. Dēmetra to izdzer un pārtrauc gavēni.
Eleisīnas valdniece lūdz, lai Dēmetra auklē viņas dēlu Dēmofontu. Dēmetra piekrīt un uzaudzina viņu nemirstīgu – viņa ieziež zēnu ar ambroziju un naktī rūda ugunī. Valdniece nobīstas un cenšas viņu apturēt. Pametot šīs mājas, Dēmetra atklāj savu patieso identitāti un liek eleisīniešiem viņai par godu uzcelt templi. Dēmetra ieslēdzas templī. Zeme tiek izpostīta. Cilvēki paliek bez pārtikas, dievi – bez upuriem. Ļaudis mirst, un Zevs ir spiests piekāpties kompromisam – viņš liek palaist Persefoni pie mātes. Aīds piekrīt, taču pirms tam iedod Persefonei, kura ir kļuvusi par viņa sievu, iekost granāta sēkliņā, lai viņa neaizmirstu nāves valstību. Divas trešdaļas gada Persefone drīkst pavadīt pie mātes – gaismā. Vienu trešdaļu – tumsā. Tas ir gadalaiku cikla sākums – Persefone parādās no pazemes ik pavasari. Satiekoties māte un meita apskaujas. Zeme zied, daba uzplaukst, dod augļus un līksmo. Dēmetra atklāj savus noslēpumus Eleisīnas iedzīvotājiem un atgriežas Olimpā. Ziemai seko vasara, nāvei – dzīvība, raudām – gaviles.
Kopš tiem laikiem Eleisīna ir pazīstama kā galvenā Dēmetras svētnīca. Tur ik gadu septembrī notika mistērijas, kurās simboliski tika attēlotas Dēmetras bēdas, viņas klejojumi, meitas meklēšana, neredzamā saikne starp dzīvo un nedzīvo pasauli, fizisko un garīgo attīrīšanos. Mitoloģijas enciklopēdija vēsta, ka senajām Atēnu dzimtām bija no paaudzes uz paaudzi pārmantojamas tiesības piedalīties Eleisīnas mistērijās. To dalībniekiem vajadzēja svēti apsolīt neizpaust šos noslēpumus.
Eleisīnas mistērijas tiek uzskatītas par vienu no senās traģēdijas avotiem un ir līdzvērtīgas Dionīsa bakhanālijām. Viena no atziņām, kas tika gūta mistērijās, – "pēc ziemas vienmēr nāk vasara, cilvēka dzīvē svarīgākais ir godāt zemes auglību, rūpēties par pārticību un vairot to". Cita atziņa – "īpaši iesvētītajiem drūmajā Aīda valstībā klāsies vieglāk, pēc nāves tiem būs iespēja izglābties vai vismaz mājot tādās mirušo valstības vietās, kur var baudīt priekus un laimi. Neiesvētīto dvēseles nīks tumsā un mokās".
Mistērijās ir piedalījušās tādas antīkās pasaules prominences kā Pitagors, Platons, Aristofans, Cicerons un vairāki Romas imperatori. Viņi ir atzinuši, ka tā ir bijusi visiespaidīgākā pieredze viņu dzīvē. Šogad un arī turpmāk Eleisīna centīsies sagādāt līdzīgus pārdzīvojumus visiem apmeklētājiem – katrai mistērijai savs laiks.
Informācija: 2023eleusis.eu