.. nē, pie frāzes, pēdējās dzirdētās frāzes. Un jau pierastās ielas, krustojumi, luksofori kļūst par fonu pilnīgi citam stāstam.
Bet latviešu valodā pagaidām nav pārāk daudz audiogrāmatu, un es domāju, ka daudzējādā ziņā tā ir tāpēc, ka audiogrāmatas ir vienkārši pārkopējamas. Grāmatas tomēr līdz pat nesenam laikam bija pēdējais bastions kultūras informācijas kontinentā, kuru vēl nebija ieņēmuši pirāti. Viss pārējais itin viegli tika ierakstīts diskos, nokļuva failu apmaiņas tīklos un kursēja pa pasauli ar ātrumu līdz 2 Mb/s.
Tagad ir parādījušās elektroniskās grāmatas, un daudzi mēģina mūs pārliecināt, ka šis formāts ir lasīšanas nākotne. Interesanti, vai tas būs tāds pats trieciens grāmatu pasaulei, par kādu mp3 izgudrošana kļuva CD plauktiņiem, kuri mūsu dzīvokļos aizņem arvien mazāk vietas, mūsu datoriem pārvēršoties par īstiem kino un muzikālajiem centriem? Turklāt to cietajos diskos glabājas jau simtiem filmu un albumu, kurus mums izdosies noklausīties vai noskatīties tikai attālā nākotnē, jo tagad visam vienkārši nepietiek laika, tomēr to novilkšanu mēs nepārtraucam. Šķiet, no tā iespējams gūt īpašu kaifu — krāšanas baudu, īpašuma baudu, lai arī tikai potenciālu — jo ir taču skaidrs, ka sagremot tādu informācijas gūzmu mēs šeit un tagad nespējam, bet kaut kad… Un visi šie ne pārāk nepieciešamie informācijas megabaiti aplīp tavai pasaulei kā gliemezīši kuģa dibenam…
Domāju, ka risinājums varētu būt universālās informācijas bibliotēkas radīšana internetā. Tādas bibliotēkas, kurā glabātos visas filmas un visa mūzika, ko vien ir radījusi cilvēce, un kurā nekavējoties nokļūtu visi jaunumi. Lai gan daudzi, iespējams, man nepiekritīs, es domāju, ka dalība tajā varētu būt par maksu, protams, ikmēneša iemaksai nevajadzētu būt pārāk lielai. Un pēc tam tev būtu tiesības novilkt jebkādu daudzumu kultūras informācijas. Turklāt tu reāli novilktu tās pašas 7—8 filmas un 8—10 albumus un, teiksim, 3—4 grāmatas, kuras tu arī vari mēneša laikā pievārēt. Novilkt vairāk nebūtu jēgas. Autortiesību īpašnieki saņemtu procentus no novilkto darbu skaita, attiecīgi nekas kardināli nemainītos, bet viss tas haoss, kas šobrīd valda ap pirātismu, autortiesībām un pārlieku informācijas uzkrāšanu, kļūtu mazāks. Iespējams, ka šī aina ir ļoti idilliska, bet dators un elektroniskās tehnoloģijas mums māca, ka kultūras objektu — filmas, dziesmas, gleznas — īpašuma tiesības ir radnieciskas feodālajām īpašuma tiesībām uz kaut kādu pili un pāri tuvīno ciematiņu. Vēstures loģika skubina uz vienotību, uz milzīgas kultūras federācijas radīšanu laikā, kad aizvainotie autortiesību īpašnieki izbīda aizvien bargākus likumus, kuri aizliedz jebkādu nesankcionētu kopēšanu. Bet man šķiet, ka viņu pūliņi lemti neveiksmei. Visa milzīgā cilvēku līdz šim un turpmāk radītās kultūras apjoma lietošanai ir nepieciešams universālāks risinājums.