Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Ģaģa Sķopa. 1913 - 2009

Ģaģa Sķopa. 1913 - 2009

Viņš nudien bija unikāls cilvēks. Vispār jau var atzīt – pēc vella gudrs, bet ar putniņiem galvā.

Vispirms – nu, iedomājieties absolūti totalitārā valstī gados jauniņu, spurainu nepazīstamu dzejnieku, kurš turklāt stostās un kurš 22 gadu vecumā, 1935. gadā (!) izdod dzejoļu grāmatiņu ar aplam familiāru nosaukumu Tēvocis Stepans (tā pieklājīgi laikam varētu tulkot krājuma Ģaģa Sķopa vāku) un tā vienā mirklī kļūst par miljoniem padomju bērnu vismīļāko pantiņu vācelīti! Tos savas labskanīgās dullības dēļ tiešām skandēja visi – lieli un mazi "Staļina paradīzes" pilsoņi. Es te atļaušos citēt oriģinālā tikai tituldzejolīti:

В доме восемь дробь  один 
У заставы Ильича 
Жил высокий гражданин, 
По прозванью Каланча,

По фамилии Степанов 
И по имени Степан, 
Из районных великанов 
Самый главный великан.

Уважали дядю Стёпу 
За такую высоту. 
Шёл с работы дядя Стёпа - 
Видно было за версту.

O.K., varētu jau aizbildināties: nu, nebija jau šo pantu autors nekāds pažobelē atrasts mazizglītots tautas tīrradnis, bet gan puisis no augstākajām krievu muižniecības un radošās inteliģences aprindām: Serjožas tētis un mamma (Mihalkovi - Gļebovi ir sena un bagāta Maskavas muižnieku dzimta) dēlam nodrošināja labāko izglītību, kaut arī pēc vidusskolas jaunais dumpinieks nevēlējās tikt iekārtots prestižā augstskolā, bet sāka strādāt trikotāžas fabrikā un pēcāk vispār kā romantiskas dabas jauneklis devās ģeoloģiskajās ekspedīcijās uz Sibīriju un Ziemeļiem, lai tikai tālāk prom no "muižnieku ligzdas". Bet pantus rīmēja no 15 gadu vecuma. Pēc septiņiem gadiem pie viņa atnāca slava "vienas ceturtās daļas pasaules sauszemes" - PSRS iedzīvotāju, sevišķi bērnu, mīlestības veidā.

Talantīgais literāts Sergejs Mihalkovs pirmo reizi apprecējās ar slavenu krievu gleznotāju Surikovu-Končalovsku atvasi – gleznotāju Natāliju Končalovsku. Kļuva par "autoru" diviem slaveniem kinorežisoriem – Andronam Mihalkovam-Končalovskim un nākamajā laulībā - Ņikitam Mihalkovam. Pēdējo, ceturto, reizi poēts apprecējās ar trīsdesmit+ gadus jaunāku skaistuli, kad viņam bija pāri septiņdesmit, bet ne mirkli neradās šaubas nedz par viņa vīrišķību, nedz vitalitāti – večuks sprigans un vesels kā rutks.

Taču patiesi misteriālas ir šī cilvēka attiecības ar varas augstāko ešelonu pārstāvjiem – visos laikos.

1936. gadā avīzē  Pravda Mihalkovs (23) nopublicē dzejoli Svetlana un tas tik ļoti iepatīkas Visu Tautu Tēvam, ka Staļins vēlas ar rīmjkali nekavējoši satikties (lai gan Mihalkovs apgalvo, ka poētiskais jūtu izlējums bijis veltīts kādai viņa brūtītei, maz kurš tam tic – visi, protams, uzskata Svetlanas vārda pieminēšanu Pravdā par īpašu veltījumu Staļina meitai Svetlanai Alilujevai). Pēc šīs tikšanās Kremlī sākas Srejožas zvaigžņu stunda, tfu, gadi, - viņs ar izcilību absolvē Literatūras institūtu, iestājas PSRS Rakstnieku savienībā, 1939. gadā – divdesmit sešu gadu vecumā! – saņem pirmo Ļeņina ordeni. Tas nozīmē, ka jaunais dzejnieks ir kļuvis par padomju literārās nomenklatūras spīdekli (paralēli Mihalkova augšupejai norisinās Mihaila Bulgakova un visādu līdzīgu "literāro atkritēju" – buržuāzisko formālistu vajāšanas un fiziskas iznīcināšanas).

Tiesa, kā kaujas avīzes Staļina ērgļa korespondents Mihalkovs kara laikā patiešām atrodas Staļingradas kauju frontē, tiek kontuzēts, nevis līdzīgi daudziem citiem padomju mākslinieciskās elites pārstāvjiem "atsēž" karalaiku kaut kur Dušanbe vai vēl dziļākos dienvidos, kur no kara ne smakas, toties Kremļa specapkalpošana. Par žurnālistisko drosmi plus scenāriju filmai Frontes draudzenes Mihalkovs uzreiz pēc kara saņem pirmo Staļina prēmiju (un volgu ar dāču Piemsakavā).

1944. gadā notiek vēl kāds brīnums – ar "demokrāta" Staļina kaprīzi PSRS tiek izsludināts "vistautas sacerējumu konkurss", kura mērķis – valsts himnas vārdu radīšana. Šī ekscentriskā ideja iedvesmo 246 782 (!) PSRS pilsoņus uz Kremli nosūtīt savus pantiņus, savas versijas par himnu (stap citu, arī Latvijas PSR darbaļaudis un dzejdari piedalās šajā konkursā – painteresējieties, kuri latviešu poēti aktīvi iesaistījās šajā procesā, rezultāti jūs nudien pārsteigs!)

Bet brīnums ir tāds: pie Mihalkova atskrien viņa dienvidnieciskās izcelsmes draugs El-Registans brēkdams, ka sapnī redzējis – tieši viņš, Srejoža, uzvarēs himnas vārdu konkursā. Mihalkovs, drauga iedvesmots, apsēžas un arī sacer. Un uzvar. Leģenda turpinās ar faktu, ka Mihalkovs tiešām par līdzautoru pieraksta nevienam nepazīstamo El-Registanu (par himnu S.M. un līdzautors saņem nākamo Staļina prēmiju, bet autortiesību atskaitījumi no valsts par himnas atskaņošanu ļauj Mihalkovam kļūt par bagātāko literātu PSRS un, kā melš, pasaulē).

Taču joki ar "Staļina himnu"  nebeidzas – Mihalkovs "uzvar" arī Brežņevlaika himnu konkursā 1977. gadā (tiesa, tajā varēja piedalīties tikai PSRS Rakstnieku savienības biedri). Un uzvar arī Krievijas Federācijas himnu konkursā 2000. gadā!

Arī leģendārie vārdiNezināmajam kareivim, kuri iekalti marmora flīzē pie Mūžīgās uguns Kremļa dārzā ir Sergeja Mihalkova sacerēti: "Tavs vārds ir nezināms, tavs varoņdarbs nemirstīgs/Имя твое неизвестно, подвиг твой бессмертен".

Taču situācijas paradokss ir tas, ka Sergeju Mihalkovu tā īsti pat nevar uzskatīt par "nomenklatūras dzejnieku", neraugoties uz visām varas privelēģijām, kuras viņš un viņa ģimene nekad nav kautrējušies izmantot. Konjunktūrists, kurš sacerējis patiešām burvīgas, asprātīgas un mīļas bērnu dzejoļu grāmatas (bez Ģaģas Sķopas ir taču vēl Nepaklausības svētki/Праздник непослушания , Kas ar jums?/А что у вас? – un tā ir bērnu literatūras zelta klasika, bez nicīgā "padomju"). Turklāt Mihalkovs 1962. gadā izgudroja satīrisko kinožurnālu Deglis/Фитиль, kurš padomju nomenklatūrai nu galīgi nebija pa prātam. Un vienlaikus – Mihalkovs atbildēja gan par Staļina prēmiju literatūrā, gan Valsts un Ļeņina prēmiju literatūrā piešķiršanu.

Tajā pat laikā, kad valsts politika 30-to gadu nogalē paģērēja "labprātīgi nodot valsts muzeju mūžīgā uz glabāšanā" Krievijas mākslas privātkolekcijas, Mihalkovam kaut kā, redz, izdevās ģimenes bagātības "paslēpt". Tagad Sergeja Mihalkova vecāku un vecvecāku gleznu un mākslas priekšmetu kolekcija (kas novēlēta abiem dēliem) pēc Christie's aplēsēm ir vismaz 300 miljonu dolāru vērtībā.

Trīs himnu vārdu autora, padomju bērnu dzejas neapstrīdama patriarha Sergeja Mihalkova nāve 97 gadu vecumā trešdien, protams, ir nežēlīgs trieciens ģimenei – jo dzimtas piederību allaž uzsvēruši gan dēli Ņikita un Androns, gan divdesmit četras jaunākās "Mihalkovu klana" atvases – dzejnieka mazbērni un mazmazbērni.

Bet paša Sergeja Mihalkova atbilde uz viņam visbiežāk uzdoto jautājumu: kā jums pie visām šīm varām ir izdevies būt pieprasītam, populāram dzejniekam, netikt vajātam, ieslodzītam vai izdzītam "piespiedu trimdā" un tajā pašā laikā neizdabāt, neliekuļot varas un politiskajai elitei? -  kā allaž, drusku stostoties, atbild: redziet, visiem šiem valstsvīriem bija bērni...

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja