Viņa augusi un savas gudrības mantojusi no senčiem vismaz četrās paaudzēs. Viņas māte Margrieta Pūpola un arī mātes māsas bijušas lielas suitu lietu zinātājas. Jau no mazotnes, augot tik zinošu un aktīvu ļaužu vidū, bagātības nemanot pārmantojās. Te nav runa tikai par bagāto dziesmu pūru, bet par daudz ko citu. Viņa ir dziedājusi etnogrāfiskajā ansamblī Suitu sievas, kurā nenogurstoši darbojas, neraugoties uz lielo gadu nastu joprojām. Šajā gadā viņa ir piedalījusies 64 pasākumos, sniegusi gudrus padomus meistarklasēs par suitu tradīcijām, devusi vērtīgus padomus, darbojoties līdzi kāzu rituālos, sevišķi, kas attiecas uz mičošanu pēc senām suitu tradīcijām. Iesaistījās šajā vasarā izveidotajā suitu kāzu kustībā. Viņa ir klāt visur, kur notiek lielas lietas. Piemēram, dziedot sadarbībā ar Latvijas Radio kori, nenogurstoši pildot suitu misiju un ierakstot disku Suitu mēle. Darbojusies par modeli grāmatai Suitu drānas – 2018. gadā pasniedzot Marijai Steimanei folkloras balvu Austras koks par mūža ieguldījumu tautas gara mantu un dzīves ziņu nodošanu nākamajām paaudzēm, Ruča bagāto mūžu izgaismoja Andris Kapusts.
Marija Steimane, kuru visi pazīst kā Ruču, ir Alsungas etnogrāfiskās kopas Suitu sievas dalībniece jau no 17 gadu vecuma. 2016. gada 4. maijā viņa tika atalgota arī ar Triju Zvaigžņu ordeni.
30. jūlijā dižais Ručs nodeva savu dvēseli mūžības rakstiem. Būs koši debesu cimdi.
2000. gadā laikrakstā Latvijas Vēstnesis (27.09.2002) folkloras pētnieks Sandis Laime, tobrīd students, atcerējies, ka ekspedīcijā Alsungā pilnībā mainījis savu attieksmi pret praksi. Un lielā mērā tieši Ruča dēļ: "Alsungā mēs atradām visu, ko bijām gaidījuši, un daudz ko tādu, ko nebijām cerējuši ieraudzīt. Kuru lādi paver, iekšā kāds brīnums. (..) Bet galvenais jau bija cilvēki, viņu stāsti. Ručs atdzīvināja katru māju, kur iegājām." Profesore Janīna Kursīte paskaidroja: "Tā ir Marija Steimane. Viena no ņiprajām suitu sievām. Tur dzirdējām apbrīnojamu vārda poētiku – kā sauc kādu cilvēku, tas nepavisam neatbilst viņa kristītajam vārdam."
"Es Ruču atceros kā īpašu cilvēku, ar ko mani ir lemts būt kopā uz šīs zemes. Kopā ir nodzīvotas vairākas vasaras, braukts arī ciemos. Es viņu atceros kā ļoti gaišu cilvēku, ar skaistām zilām acīm, ar mūžīgu optimismu un arī spīvas kurzemnieces rakstura izpausmēm. Vēl Ruču raksturo arī ļoti izcila humora izjūta. Viņai vienmēr bija prātā kāds trāpīgs joks. Lai viņai viegli un gaiši, un gan jau viņa mums uzdzied no kādas mākoņa maliņas," no Ruča atvadās filmas Ručs un Norie kinorežisore Ināra Kolmane. Dokumentālajā filmā par divu dvēseļu skaisto draudzību japāņu antropoloģijas studente Norie staigāja Ručam pakaļ pa Gobu dobēm ar blociņu un cītīgi pierakstīja dārzeņu nosaukumus latviešu valodā. Ručam aizejot, viņas dvēseles radiniece Japānā savā feisbuka mājas lapā Ručam ir veltījusi emocionālu ierakstu un ļoti skaistu dzejoli.