Mīļie kaimiņi, jau iepriekš atvainojamies par troksni! – šī gada sākumā Rīgā bija redzams asprātīgs plakāts, kurā Viļņa informēja par savām septiņsimtgades svinībām un aicināja laipni pievienoties. Jebkurā laikā. Pirms divām nedēļām Viļņā bija iestājies ne tikai astronomiskais pavasaris ar garām pastaigām labvēlīgiem laikapstākļiem, bet arī Kino pavasaris – Viļņas Starptautiskais kinofestivāls ar vairāk nekā simt filmām un dažādiem pasākumiem, atzīmējot pašmāju kino jauno vilni un atbalstot ukraiņu filmu veidotājus. Tas noslēdzās ar dokumentālās filmas Vēstule Ukrainai/A Letter to Ukraine seansu. Filmas galvenais varonis ir cilvēks, kas atrodas blakus karam: garāmgājējs, protestētājs, brīvprātīgais, mediķis. Vai esam izdarījuši pietiekami daudz? Varbūt esam noguruši un pārāk ātri padevušies? Nekas par to neliecina pilsētā ar zili dzeltenajiem karogiem, uzrakstiem uz autobusiem par Viļņas solidarizēšanos ar Ukrainu un tamlīdzīgām lietām. Ejot pa Balto tiltu pāri Neres upei, uz vienas no augstceltnēm skatienam paveras: "Putin, the Hague is waiting for you" ("Putin, Hāga gaida tevi").
Stāstu straume
"Es esmu cietuma uzraugs no televīzijas seriāla Klārks," lasāms uz kartītes, kas tiek iedota pie ieejas Lukišķu cietumā. Tas ir kļuvis par uzņemšanas laukumu vairākām filmām un televīzijas seriāliem, arī Klārkam, kas vēsta par zviedru gangsteri Klārku Ūlofsonu, kura noziegumi ir iniciējuši apzīmējumu "Stokholmas sindroms". Tā autors ir slavenais zviedru režisors Jūnass Okerlunds, kurš ir veidojis videoklipus daudzām popzvaigznēm. "Hallo, tu zvanīji. Es neko nedzirdu. Es esmu klubā. Ko, ko, ko tu teici?" Lēdijas Gāgas izdziedātais teksts cietuma interjerā Jūnasa Okerlunda veidotajā dziesmas Telephone klipā varētu būt arī reāla ainiņa no Lukišķu cietuma – 2019. gadā slēgtā ieslodzījuma vieta pašlaik ir kļuvusi par kultūras centru ar vairāk nekā 250 mākslinieku, mūziķu un citu radošu cilvēku darbnīcām, tūrēm un ballītēm. Prozit! "I have a pink bag with me (Man līdzi ir rozā maiss)," īsziņā uzraksta Viļņas pilsētas oficiālā tūrisma un uzņēmējdarbības attīstības aģentūras Go Vilnius pārstāve Ģintare Kavaļunaite, lai varētu viņu sameklēt starp daudzajiem pasākuma apmeklētājiem.
Visos Viļņas septiņsimtgades svinību rozā krāsas reklāmas materiālos ir redzams Ģedimina kalns kā hipstera ilustrācija – ar bārdu, brillēm un līdzi ņemamu dzēriena krūzīti rokā, kas notetovēta līdz pat augšai, atzīstoties mīlestībā pilsētai. Līdz 27. augustam kalna virsotnē esošajā tornī var apskatīt Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina vēstules kopiju, kas ikdienā glabājas Rīgā (šī vēstule ir pirmā rakstiskā liecība par Viļņas eksistenci). Tur var uzbraukt ar funikulieri, kas maksā vienu eiro vienā virzienā. Ja jūs, tāpat kā Viļņa, jūtaties jauni un sprigani, otrā virzienā varat doties paši savām kājām. Pavisam netālu no Ģedimina kalna atrodas pirms diviem gadiem atklātā Lietuvas Nacionālā muzeja izstāžu zāle Vēstures nams, kurā ir aplūkojama ekspozīcija Es esmu Viļņas iedzīvotājs. Tā iepazīstina ar piecdesmit Viļņas iedzīvotājiem un viņu stāstiem no dažādiem laika periodiem Viļņas vēsturē.
"Mūsu pieticīgais trīsistabu dzīvoklis Justinišķu seņūnijā vienmēr ir dzīvības pilns," atklāj dabaszinātnes profesors Ričards Kazlausks (1927–2014), kura stāstu papildina pašrocīgi darināts tauriņu ķeramais tīkliņš un viņa kožu un tauriņu kolekcija no Viļņas Universitātes Zooloģijas muzeja. Izstādes galveno varoņu vidū ir arī podnieks, Viļņas pulksteņmeistara sieva, skolotājs, tirgotāja, dzejnieks, māksliniece, konditors, mūķene, politiķis, šuvēja, ikonu gleznotājs un daudzi citi, kuri dzimuši un visu savu dzīvi nodzīvojuši Viļņā, ieradušies un pielāgojušies vai arī uzturējušies šeit neilgu laiku, tomēr spējuši atstāt savas pēdas pilsētas vēsturē un kuru vēstījumi šajā izstādē saplūst kopējā straumē. Pēc tam gar Viļņeles upi var aiziet līdz Užupei jeb, precīzāk sakot, Užupes Republikai ar savu karogu, himnu, konstitūciju, neatkarības dienu 1. aprīlī, prezidentu un ministru kabinetu. "Mans kaimiņš ir finanšu ministrs," smejas Ģintare Kavaļunaite. Tas ir mazākais rajons Viļņā, kas vēl pagājušā gadsimta 90. gados bija viena no pilsētas visvairāk nolaistajām daļām, bet tagad ir pārtapusi par mākslinieku, intelektuāļu un uzņēmēju apkaimi ar eņģeļa statueti centrā.
Pilsētas pokers
Par šīs pastaigas maršruta trijstūra noslēdzošo virsotni kļūst ievērojamā amerikāņu arhitekta Daniela Lībeskinda projektētais MO muzejs ar tam pieguļošo skulptūru dārzu, kurā aplūkojama arī mākslinieces Ksenijas Jaroševaites granīta skulptūra Psalms 23, kas ganās zāļainās ganībās. Aprīlī muzejā tiks atklāts viens no septiņiem galvenajiem pilsētas septiņsimtgades svinību pasākumiem – izstāde Viļņas pokers, kuras autori ir Latvijas teātra cienītājiem pazīstamais režisors Oskars Koršunovs un scenogrāfs Ģintars Makarevičs. Viņi pirms vairākiem gadiem Dailes teātrī iestudēja izrādi Izraidītie par cilvēkiem, kas pamet savas mājas, lai meklētu laimi svešās zemēs. "Viļņā viss ir iespējams," savā romānā Viļņas pokers (1989) raksta lietuviešu rakstnieks Ričards Gavēlis, kura padomju sistēmas sabrukuma laikā un brīva cilvēka domās tapušais darbs ir kļuvis par šīs izstādes iedvesmas avotu. Tā aicinās MO muzeja apmeklētājus izpētīt viņiem zināmo un nezināmo Viļņu vārdu, attēlu un skaņu konstruētos pilsētas labirintos.
"Viļņas pokers lasošajai publikai pārtapa bezmaz mītā: laikā, kad latviešu romānistikā valdīja tukšums, leiši, redz, spējuši radīt romānu, kurš saintriģējis vai puspasaules," 1996. gada 20. marta laikrakstā Diena Ričarda Gavēļa darbu raksturoja Guntis Berelis. Pēc šī paša romāna motīviem patlaban tiek uzņemta režisora Donata Ulvida spēlfilma Viļņas pokers, kuras galvenie varoņi būs pati pilsēta, džeza mūzika un māksla.
Noķer Viļņu, kādu tu to redzi! – mākslas fabrika Loftas mudina vietējos un pilsētas viesus dalīties ar īpašiem Viļņā piedzīvotiem un iemūžinātiem mirkļiem, lai kopā radītu vēl vienu kinematogrāfisku laika kapsulu Reiz Viļņā (vairāk informācijas: onceinvilnius.com). Viens no mākslas fabrikas Loftas projektiem ir Atvērtā galerija bijušo rūpnīcu teritorijā ar neskaitāmiem grafiti zīmējumiem, kas atklājas cits pēc cita un veido aizraujošu saspēli ar brutālo vidi.
Mākslas un pilsētas saspēle būs vērojama arī pirmajā Viļņas Starptautiskajā performances mākslas biennālē, kas risināsies no 23. jūlijam līdz 6. augustam dažādās publiskās vietās, – pēc Lietuvas panākumiem starptautiskajā arēnā ar mākslinieču Ruģiles Barzdžukaites, Vaivas Grainītes un Linas Lapelītes operas performances Saule un jūra/Sun & Sea (Marina) uzvaru 2019. gada Venēcijas mākslas biennālē kā kulmināciju Viļņa ir gatava ielikt pamatu jaunai tradīcijai pašu mājās. "Mēs redzam, ka esam panākuši globālās tendences un dažos gadījumos pat izvirzāmies līderos," akcentē biennāles direktore Diāna Stomiene un piebilst, ka ironiskā kārtā starptautiski atzītu lietuviešu mākslinieku darbi dažreiz vairāk ir zināmi ārvalstīs nekā mājās.
Gada sākumā Lietuvas Nacionālajā operā un baletā notika biennāles ievadpasākums – mākslinieces Emilijas Škarnulītes performance Aphotia, kuras nosaukums ir cēlies no vārdu salikuma "afotiskā zona" (okeāna dzīles, kurās neiekļūst saules gaisma). Tās tēma bija neredzamās pasaules, kas turpināja mākslinieces pastāvīgo interešu lauku, vienlaikus cieši pārklājoties ar biennāles centrālo tēmu – pilsētu –, skatoties no spekulatīvas nākotnes perspektīvas, kas ietver klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa celšanos.
Mākslīgais intelekts
Starptautisks dalībnieku sastāvs ir arī projektā Mūzika Viļņai, kura galarezultāts būs dzirdams no 6. maijam līdz 6. jūlijam. Gatavojoties šim projektam, septiņi komponisti no dažādām valstīm devās uz Viļņu, izvēlējās sev tuvu pilsētas vietu un iedvesmojās, lai radītu piecas līdz desmit minūtes garu kompozīciju, kas veltīta šai vietai un tiks arī prezentēta tajā. Skaņražu vidū ir slavenais vācu komponists Heiners Gebelss. "Pasaulē jau ir pietiekami daudz mūzikas, arī sliktas, tāpēc es vēlos meklēt to, kas vēl nav pateikts un uz ko vēl nav atrasta atbilde," uzsver Heiners Gebelss, kurš raksta mūziku Vissvētākās Jaunavas Marijas Mierinātājas baznīcai. Vēl pirms tam melomāni tiek gaidīti festivālā Jauns kā Viļņa, ar kuru tiek atzīmēta Viļņas patrona Svētā Kristofora – vīra, kurš pārnesa pāri upei bērniņu uz pleca, – diena. Tas būs pasākums Viņģa parkā ar klasiskās un popmūzikas izpildītājiem – no vasaras piknika atmosfēras dienas pirmajā pusē līdz aktīvākai mūzikas pieredzēšanai vakarpusē. Festivāls notiks no 21. līdz 25. jūlijam, ieeja bez maksas.
Septiņu galveno Viļņas septiņsimtgades svinību notikumu sarakstā ir divi, kuros ar mūsdienu plašajām iespējām tiks rekonstruēta vēsture. Interaktīvajā paviljonā Viļņa pirms divsimt gadiem varēs satikties ar XIX gadsimta cilvēkiem un viņu pilsētu – vietām, kas pa šiem gadsimtiem ir mainījušās vai izzudušas pavisam (izstāde atvērta no maija līdz septembrim septiņas dienas nedēļā 24 stundas diennaktī). Savukārt otrs notikums būs operas žanrā – septembrī ar mākslīgā intelekta palīdzību tiks nopūsti putekļi no vienas no pirmajām XVII gadsimtā Viļņā izrādītajām operām un atjaunotas tās skaņas mūsdienu klausītāju ausīm. Pārfrāzējot leģendārās režisora Roberta Zemeka filmas Atpakaļ nākotnē (1985) nosaukumu, var teikt: uz priekšu pagātnē!
Ar visu programmu var iepazīties interneta vietnē www.700vilnius.lt.