Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ar bērnu uztveri viss ir kārtībā

Galvenais – mainīt priekšstatu, ka māksla uz viņiem neattiecas. Māksliniece un vizuālās mākslas skolotāja Izolde Cēsniece-Suipe ar tramvaju ved skolēnus uz izstādēm

Izglītības programmas ir jaunais mākslas muzeju jājamzirdziņš. To stratēģijās auditorijas izglītošana un iesaistīšana no perifēra jautājuma strauji kļūst par vienu no centrālajiem. Daļēji tāpēc, ka attīstītā sabiedrībā mākslu vairs nevar uzskatīt par elites īpašumu, tās pieejamība ir daļa no jaunā labā toņa. Daļēji arī pragmatisku apsvērumu dēļ – mākslas muzeju un citu institūciju skaits aug, tām visām vajag apmeklētājus, no kuru daudzuma ir atkarīga iespēja pretendēt uz valsts un nevalstisko fondu līdzekļiem. Arī labdarības organizācijas dara daudz, lai veicinātu mākslas pieejamību dažādiem sabiedrības slāņiem. Piemēram, ABLV Charitable Foundation, kā pastāstīja projektu vadītāja Inese Rītele, pēdējos gados programmās Kultūras satura izglītības projekti un Kultūras žurnālistika atbalstījis virkni nozīmīgu projektu: tos realizējuši gan ISSP Starptautiskā fotogrāfijas meistarklase, gan Jauno mediju kultūras centrs RIX-C. Laikmetīgās mākslas centra ceļojošā izstāde, kuras ietvaros fonds atbalstījis pavadošo izglītības programmu Lielā lupa, turpina Latvijas turneju. Projekts izmanto inovatīvas, aizraujošas un radošas spēles, lai plašu auditoriju iepazīstinātu ar laikmetīgās mākslas attīstību un audzinātu skatītājus topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Savukārt padziļinātu refleksiju procesos nodrošinājušas daudzas publikācijas žurnālā Rīgas Laiks un laikraksta Diena pielikumā KDi, un ir pieejamas bez maksas ikvienam interesentam arī digitālajā vidē. Lai ieskatītos mākslas un izglītības mijiedarbībā no otras puses, devāmies uz skolu, kuras audzēkņiem ir gan laiks, gan interese apmeklēt mākslas izstādes un pašiem izpaust sevi radoši. Turklāt viņiem ir erudīta un entuziasma pilna vizuālās mākslas skolotāja.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors




Pēcpusdienā, kad ierodos skolā, gaiteņi jau ir tukši, vienā no tiem skatāma zīmējumu izstāde. Bērnišķīgu tēmu vietā mani pārsteidz… gāzmasku dizains. Skolotāja Izolde Cēsniece-Suipe stāsta, ka uzdevums saskaņots ar vides mācībā apgūstamo vielu par vides piesārņojumu un tamlīdzīgi. Reizē tas attīsta iztēli, paplašina portreta robežas. Izolde Cēsniece-Suipe māca vizuālo mākslu Rīgas Kultūru vidusskolā no 4. līdz 12. klasei. Šajā skolā iespējams apgūt arī ķīniešu, japāņu un arābu valodu. Paralēli vispārizglītojošajai programmai un fizikas, ķīmijas virzienam ir arī, piemēram, kultūras menedžmenta kurss.

Izolde Cēsniece-Suipe skolā sākusi strādāt pirms pieciem gadiem, jau ar iekrātu pieredzi scenogrāfijā un kostīmu mākslā. Viņa piedalījusies daudzos laikmetīgās mākslas projektos, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra ikgadējos festivālos. Kādā kopējā akcijā mākslinieki Kristaps un Ieva Epneri ievērojuši, ka Izoldei padodas sarunāties ar bērniem, un ierosinājuši tam pievērsties – pat nenojaušot, ar kādām sekām! Izolde atzīst: sākumā neticējusi kolēģu apgalvojumiem, ka pedagoģiskais darbs ievelk. Tagad gan laika radošajam darbam paliekot arvien mazāk. 2014. gadā viņa apkopoja pirmo pedagoģiskā darba pieredzi izstādē Latvijas jaunās mākslas vēstures DNS portrets LLMC Ofisa galerijā. Tolaik intervijās Izolde uzsvēra, ka izstāde domāta šaurai sabiedrības daļai – tiem, kuru dzīves lielākā daļa rotē ap mākslas jautājumiem. Viņi reizēm pat neaizdomājas, ka vairākumam laikmetīgā māksla ir diezgan tāla. Kā runāt un sarunāties par mākslu, ieinteresēt skolēnus, un uz kādām izstādēm viņus vest?

Lasīju, ka tevi sākumā esot pārsteidzis, cik patiesībā maz skolēnu sastopas ar vizuālo mākslu. Kādos novērojumos tas balstīts?

Pirms pieciem gadiem sāku strādāt ar divām 9. klasēm un nolēmu, ka tās jāved uz Purvīša balvas izstādi. Izrādījās, ka uz izstādēm vispār bijuši tikai divi vai trīs bērni vairāk nekā no četrdesmit. Man tas likās diezgan dramatiski, taču izrādījās, ka tas ir normāli. Bērnu, kurus vecāki kādreiz iepriekš ir aizveduši uz muzeju, procentuāli ir ļoti maz. Iznāk, ka tā ir skolas loma. Lielākajā daļā gadījumu – ja skola un māksla bērniem liekas tāla sfēra, kas notiek ārpus viņu dzīves. Lielākā daļa klausās popmūziku, uz kino iet reti, parasti uz tādām filmām kā Betmens pret Supermenu, spēlē datorspēles. Iepriekš saiknes ar mākslu daudziem nav bijis. Tomēr stundās ir iespējams viņus ieinteresēt un aizraut. Svarīgi ir mainīt priekšstatu, ka māksla uz viņiem neattiecas.

Vai bērni neiet pulciņos, neapmeklē radoši attīstošās nodarbības? Man nez kāpēc liekas, ka latviešiem tradicionāli ir pieņemts sūtīt bērnus vismaz uz kādu mākslas pulciņu un kādu sporta nodarbību.

Arī mūsu skolā ir daudz pulciņu. Kultūras vidusskolas nosaukums ir lielā mērā tāpēc, ka šeit ir pastiprināta interešu izglītība. Taču atnākt uz pulciņu nav tas pats, kas aiziet uz laikmetīgās mākslas izstādi. Uz to tomēr jāpaņem aiz rokas un jāaizved. Ir bērni, kuri iet mākslas skolās. Tomēr ir milzīga atšķirība starp mākslas skolu sistēmu, kas ir ļoti spēcīga, un vispārizglītojošajām skolām. Tajās gandrīz viss ir atkarīgs no skolotāja. Programmas nav pie vainas, jo tās ir pietiekami brīvas. Es varu iekļaut dažādas tēmas, izveidot uzdevumus, kas būtu interesanti gan man, gan skolēniem. Arī to, kas tiešām nepieciešams. Nereti skolēni, kuri atnākuši no citām skolām, brīnās – ak, jums ir šādi uzdevumi? Līdz šim gan mēs tikai zīmējām ainavas un skolas, ainavas un skolas! Citi saka – mēs vispār vizuālās mākslas stundās bēniņus krāmējām. Šādu atsauksmju ir diezgan daudz. Tāpēc nav brīnums, ka viņi nesaista mākslu ar kaut ko tādu, kas uz viņiem attiecas.

Es skolēniem uzdevu rakstīt, kas ir māksla, kā tā radusies un kāpēc tā pastāv. Neviens nebija tā brīvi jautājis. Protams, viņi visi, 4. vai 12. klasē, jau ir pusaudži. Puišiem tad vajadzēja drusku izlikties, ka viņi jau neies uz to nopietni atbildēt. Tāpēc, ja es viņus vedu uz izstādi, ir jāraksta recenzija. Tajā vienkāršiem vārdiem jāmēģina formulēt, kas patika, kas nepatika un kāpēc. Ko es vēlētos savā kolekcijā? Varbūt viņiem kaut kas patīk, bet viņi negribētu to savā istabā. Es neprasu analīzi vai skaidrot, kas ir pareizi, kas nepareizi. Ja uzdošu šādus uzdevumus, dabūšu pretī no interneta sakopētas frāzes. Bet tas nav interesanti man. Jautājumi skolēniem liek domāt, ka māksla uz viņiem tomēr attiecas, viņi mēģina paskaidrot savas domas, un tas veido attiecības ar mākslu.

Kādai jābūt izstādei, ko piedāvāt šādai auditorijai?

Pirmām kārtām daudzveidīgai. Tas nozīmē, ka kaut kas drīkst nepatikt, bet viņi atradīs kaut ko citu, kas patīk. Es nekādā ziņā nenosodu, ja nepatīk. Jo tas ir pat labi – kā man sarunā teica mediju māksliniece Rasa Šmite, ja visu saproti, nav jāiedarbina domāšana. Tā kā mani skolēni jūt, ka es viņus nekritizēju par izvēli, viņi izsakās un formulē domas samērā brīvi. Izstādei nevajadzētu būt pārgudrai. Esam bijuši arī uz videomākslas izstādi, kurā skolēni neatrada neko interesantu. Viņiem ir jālasa anotācijas, jo reizēm tās maina skatu un attieksmi pret mākslas darbu. Vienmēr ir tādi, kas izbizo cauri izstādei, pieraksta, ko viņiem vajag, un aizskrien. Taču ir čupiņa, kas paliek izstādē vēl pēc manis. Skolēniem patika izstāde Saules sistēmas perspektīva izstāžu zālē Arsenāls, jo tā bija daudzveidīga. Vieni teica, ka viņiem laikmetīgā māksla nepatīk nemaz, bet patikusi XIX gadsimtā gleznotā mēnesnīca. Citi aizsēdējās pie Mārtiņa Ratnika videoprojekcijas, kurā hipnotizējoša līnija velk astoņniekus. Ļoti laba izglītības programma bija izstādē …lai gadījums kļūtu par notikumu… no ABLV Bank kolekcijas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Mēs šo iespēju izmantojām.

Vai jābūt daudzveidībai mediju ziņā?

Ne tikai. Piemēram, pagājušajā semestrī bijām uz izstādi Akvarelis Latvijā. 19.– 21. gadsimts, un tā bija daudzveidīga arī viena medija ietvaros. Katrs varēja atrast to, kas patīk. Vai arī – kas biedē. Pirms trim gadiem Purvīša balvas izstādē vislielākā piekrišana bija Harija Branta portretiem, taču bērni atzinās, ka negribētu ar tiem dzīvot vienā telpā – pārāk dzīvi un biedējoši. Mums ir bijušas diskusijas. No vienas puses, jaunieši ir spējīgi uztvert visu, ja viņiem īsi un saprotami paskaidro. Protams, viņi var pateikt, ka tādu Maļeviča Melno kvadrātu vai Rotko nekad nesapratīs, un cauri. Vismaz viņi zina, ka kaut kas tāds drīkst eksistēt.

Kā tu izvēlies, ko skolēniem piedāvāt? Vai vajadzīgi kādi papildu pasākumi vai uzaicinājumi no muzejiem, galerijām?

Veselu klasi aizvest uz izstādi ir diezgan sarežģīti, galerijas tam ir par mazu un izstādes – tematiski šauri ievirzītas. Tāpēc es skatos, lai izstāde būtu liela un manai auditorijai interesanta. Piemēram, patlaban notiekošā jauno gleznotāju izstāde varētu būt ne visai. Bet, tā kā papildus ir interešu izglītība, man arī ir savs pulciņš. Viens no uzdevumiem tā dalībniekiem ir patstāvīgi iet uz izstādēm un rakstīt recenzijas tikpat subjektīvā veidā. Šie bērni iet arī uz galerijām, mākslinieku personālizstādēm. Tā kā "patīk/ nepatīk" mākslā ir intuitīvs vērtējums, protams, skolēniem ir grūtības to pamatot vārdos. Taču tas ir interesanti. Man taisa arī fotoreportāžas, un reizēm šādā veidā tieku informēta par izstādēm, kurās es vēl neesmu bijusi. Tā kā galerijās ieeja ir par velti, daudzas labas izstādes ir redzētas. Piemēram, topā bija mākslinieku pašportretu izstādes gan Mūkusalas mākslas salonā, gan galerijā Māksla XO. Uz tām no mūsu skolas var aizbraukt ar 5. tramvaju. Ne no visām skolām ir iespējams tik viegli nokļūt izstādēs.

Kas vēl apgrūtina ekskursiju rīkošanu?

Tas, ka par izstādēm jāmaksā. Skola nedrīkst prasīt naudu par izglītības procesu, skolēni drīkst maksāt tikai brīvprātīgi. Lai tas nebūtu kā aizbildinājums, es piedāvāju citu iespēju – iedodu visu izstādē pārstāvēto mākslinieku sarakstu. Ar visu var iepazīties internetā, taču recenzija tik un tā būs jāraksta. Protams, vieglāk un interesantāk ir visu apskatīt klātienē. Te arī parādās, kādā ziņā internets nevar izkonkurēt mākslas izstādes. Taču jāņem vērā, ka mūsu skola ir ļoti demokrātiska, tiešām pārstāvēts viss sabiedrības spektrs un sociālie slāņi. Ir bērni no turīgām ģimenēm, un ir tādi, kuru vecāki nevar atļauties nopirkt papīru. No ļoti mīlošām ģimenēm un arī no tādām, kurās tēvam un mātei ir jauna ģimene, bet bērns dzīvo, teiksim, pie vecākā brāļa. Klasē vienkārši paskatoties uz skolēniem, es to neuzminētu. Uz izstādēm vedu ne tikai es, bet arī vēstures un kulturoloģijas skolotāji. Es nevestu skolēnus uz izstādi, kur kādā mākslas darbā izmantoti pornogrāfiski attēli. Kaut vai no veciem laikiem, naivi un smieklīgi, bet aktuālās diskusijas par tikumību ir realitāte! Skolotājiem ir stipri jāpiedomā.

Kas varētu izvirzīt pretenzijas?

Vecāki. Ir arī ļoti prasīgi. Konservatīvais viedoklis ir lipīgs. Argumenti mēdz būt tādi, ka es pat iedomāties nespēju. Akvareļu izstādē viens no 9. klases puišiem bija sašutis par Kristiana Brektes darbu, kurā attēlota sieviete ar cigareti. Viņš jautāja – kāpēc jūs vedat mūs skatīties izstādi, kurā ir smēķēšanas propaganda? Tad mēs runājām: vai šī sieviete izskatās laimīga un veselīga? Vai darbs līdzinās plakātam? Izrādījās, puisim tas portrets bija paticis un tāpēc šķitis, ka smēķēšana tiek propagandēta.

Ar pašiem bērniem viss ir kārtībā – cik normāli tu viņiem paskaidrosi, tik normāli viņi arī uztvers. Ja mēs, piemēram, 9. klasē runājam par sirreālismu un kāds ķiķina, pārējie viņu apsauc – vai viņš kāds sīkais?! Ja es viņiem pastāstu, ka mākslinieki ir gleznojuši aktus visos laikos, un, lai kļūtu par profesionāļiem, to tik vien dara, viņi to pieņem kā normu. Ar bērnu uztveri nav problēmu. Tā skolā iespējams apgūt japāņu un ķīniešu valodu, ir daļa tādu, kurus interesē manga un anime subkultūra. Viņi attiecīgi ģērbjas. Man šis zīmēšanas stils galīgi nav tuvs, bet, tā kā zīmējumu pamatā ir klasiskā konstrukcija, tikai citās proporcijās – kāpēc gan ne? Galvenais, lai zīmē.

Vai izdodas kādu ieinteresēt dziļāk, lai turpinātu izglītību mākslas jomā?

Jā. Absolventi ir aizgājuši studēt mediju mākslu Liepājas Universitātē, citi – par ainavu arhitektiem. Uz Kultūras akadēmiju, protams. Es cenšos rādīt ļoti dažādus vizuālos materiālus, lai skolēni pierod, ka māksla ir daudzveidīga. Lai nebūtu karojošā nolieguma. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja