Pārbūves projekts paredz darbus vairākos virzienos, proti, pazemināt Mazās zāles grīdu, lai panāktu labāku skatuves redzamību un ievērojami palielinātu skatītāju ietilpību zālē, iegūstot divu līmeņu telpu ar balkonu, kā arī paaugstināt skatuves telpu, ļaujot režisoriem un aktieriem izmantot Mazo zāli kā pilnvērtīgu moderna teātra sastāvdaļu. Telpu pārbūves rezultātā teātris iegūs jaunu un plašu mēģinājumu zāli lielās skatuves izrāžu mēģinājumiem. Pašreizējās neērtās un padomju laikā būvētās 3. un 4. stāva mēģinājumu telpas tiks apvienotas vienā plašā un mūsdienīgā spēles laukumā jeb black box zālē, kas izmēra ziņā būs līdzīga Lielās zāles skatuvei. Tur varētu notikt arī mazākas formas izrādes.
"Teātrim ir jādzīvo līdzi laikam. Tāda Mazā zāle, kāda mums bija līdz šim, vairs nespēj kalpot skatītājam. Šis ir ilgi gaidīts notikums teātrī, kas sniegs jaunas radošās iespējas, būtiski uzlabos redzamību un ventilāciju un sniegs papildu ērtības skatītājiem. Viens no svarīgākajiem ieguvumiem ir tas, ka Mazās zāles ietilpība palielināsies no līdzšinējām aptuveni 150 līdz 350 vietām. Ņemot vērā, ka pēdējos divos gados mums ir arvien grūtāk apmierināt skatītāju pieprasījumu pēc biļetēm Dailes teātrī un izrādes tiek izpārdotas ilgi uz priekšu, šis, protams, būs liels ieguvums gan teātrim, gan skatītājiem," skaidro Dailes teātra direktors Juris Žagars.
Dailes teātris uz šo pēc arhitektes Martas Staņas projekta būvēto ēku pārcēlās 1977. gadā. Mazā zāle sākotnēji bija paredzēta tikai teātra mēģinājumiem un lietota arī kā kongresu un atpūtas telpa LPSR vadības nomenklatūrai. Šīs telpas šobrīd ir gan morāli, gan fiziski nolietotas, un, lai tās pilnvērtīgi izmantotu, ir nepieciešama mūsdienu teātra auditorijai un teātra darbībai atbilstoša pārbūve un remonts.
Šīs ziņas kontekstā ir interesanti atgādināt Dailes teātra inženiera Jāņa Šterna atmiņas: "Formāli teātra ēku nodeva ekspluatācijā 1976. gadā, celtniekiem parādot krievu autora lugu par stahanoviešiem. Tad sākās darbs gada garumā, lai sakārtotu darbam tehniskās iekārtas, kuru kvalitāte bija zema. No energoefektivitātes viedokļa ēka bija katastrofāla. Lielākās problēmas – caurvējš un troksnis. Skatuvē traucēja troksnis no galdniecības, tāpēc to izpūtām ar poliuretāna putām. Problēma bija tā, ka būvniecības laikā neviens neinteresējās, ko projektē un kā būvē. Kad 1977. gadā teātris ienāca ēkā, sākās kritikas vilnis par visu, zāles krēslu elekrozaļo krāsu ieskaitot. Gadiem tika pieminēts, cik labi esot bijis vecajā Dailē" (no Jāņa Lejnieka raksta Teātra ēkas grāmatā Dailei 100. Izdevniecība Neputns, 2020). Mazās zāles pārbūve tiks sākta aprīļa sākumā, un to ir iecerēts pabeigt nākamā gada ziemā. Kopējās pārbūves izmaksas ir aptuveni 4,7 miljoni eiro.
Pārbūves projekta autori ir arhitekti Reinis Liepiņš un Ilze Liepiņa un arhitektu birojs Sudraba arhitektūra. "Dailes teātra Mazās zāles pārbūve mums ir ilgi gaidīts un lolots notikums, un to uztveram ar īpašu atbildības sajūtu pret Dailes teātri kā nozīmīgu arhitektūras pieminekli. Šī pārbūve vienlaikus ir gan tehnoloģiska nepieciešamība, gan arhitektūras notikums. Pateicoties teātra vadības degsmei un Kultūras ministrijas atbalstam, to beidzot būs iespēja realizēt," saka arhitekts Reinis Liepiņš.
Biroja Sudraba arhitektūra darbības lauks aptver kultūrvēsturiskā mantojuma pielāgošanu, dizainu un arhitektūru augstvērtīgā estētikā. Pēdējā laika nozīmīgākie kultūras būvju projekti ir augsti novērtētā kultūrvieta Hanzas perons Rīgā (2019), Valmieras teātra Kurtuve (2022) un Rīgas pils konventa/Latvijas Nacionālā vēstures muzeja atjaunošana (2014–2023).