Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Tālivaldis Lasmanis: Dvēseles kambaru matrices

Aktieris Tālivaldis Lasmanis: «Ejam pa cilvēka izziņas, nevis operetisko ceļu»

«Vasara, man liekas, nav radīta, lai cilvēki spēlētu un skatītos teātri.  Vairāk pie dabas, ar sevi vai ģimeni, vai ar kādām citām domām. Augusta sākumā sākt spēlēt vienmēr ir mazliet vardarbīgi.  Kad mēs esam jau  Rīgā, viss aiziet savu gaitu un cilvēki mobilizējas,» saka Tālivaldis Lasmanis. Lielisks, smalks aktieris ar dabas dotu humora un patiesīguma izjūtu, bez kura Valmieras Drāmas teātris kopš 80.gadiem vairs nav iedomājams. Viesizrādēs Rīgā, no 14. - 30.augustam, Tālivaldim Lasmanim trīs lomas - Gajevs (A.Čehovs Ķiršu dārzs, režisors Oļģerts Kroders), klauns Fiasko (M.Zīverts Fiasko, režisors Felikss Deičs), Valters (E.Sniedze Līdz pavasarim, režisors Oļģerts Kroders).

Aktiera profesijas būtība - modināt un urdīt. No otras puses - vai jūs nav nodarbinājis jautājums, līdz kādai robežai un kā vārdā esat ar mieru nemitīgi skrāpēt savu dvēseli?  Cits to nosauktu pat par mazohismu.

Mēs visu laiku esam kontaktā ar reālo dzīvi, un jebkuru izrādi  mēs taisām  ne jau par XIX vai XVIII gadsimtu, bet par šodienu. Pretēji tam, ka cilvēks parasti meklē komfortu, mums iznāk meklēt diskomfortu un dzīt sevi stūrī, ar varu radīt apstākļus, lai nervu gali būtu saasināti, līdz ar to varētu labāk uztvert un raidīt. Šodien es pilnīgi droši varu pateikt, ka tas atstāj iespaidu. 20 vai 30 gadu vecumā tas nav manāms, bet tagad es redzu, ka kaut kādas pēdas tas ir atstājis. Īpaši smagākie darbi, kas likuši vairāk domāt un plosīt sevi. Cenšos, lai tas no malas nebūtu redzams, bet, man liekas, ir vēl sliktāk, ja tas notiek tikai manī. 

Arī klauns Fiasko, visticamāk,  pieder šīm smagajām lomām…

Tā ir smaga divējādā ziņā. Kad mēs sākām izrādi taisīt, šausmīgi negribējās laist sevī iekšā to sajūtu. Viena vara mocījusi cilvēkus, tā tagad atkāpjas, nāk nākošā, kura nebūt nav labāka. Grūti iedomāties, kā cilvēks pa to vidu var justies. Smaga šī loma ir arī no viedokļa, ka Zīverts nav pateicīgākais materiāls, lai par šo tēmu runātu, jo viņš, manuprāt,  ir literārs. Mēs viņu mēģinājām dažnedažādi sakompresēt, šķērēt un griezt. Paldies Dievam, Zīverta kudze, kas pavasarī bija atbraukusi skatīties, atļāva mums darīt visu, tikai nerakstīt neko klāt. Tas atsvabināja. Tomēr mazliet diskomforta sajūta man ir.

Spilgts piemērs aktiera profesijas atkarībai. Var lomā ielikt visu meistarību, bet dramaturģiskā materiāla shematisms tomēr «iegriež»,  paliek zināma barjera, kas skatītāju kodolā neaizsniedz.

Shematiski un attālināti… Zīverts ir dzīvojis šajā laikā (lugas darbība notiek II Pasaules kara pirmajās dienās), vajadzētu būt, ka viņš reālāk saprot notiekošo. Bet man liekas, viņš paliek atrauts no šī laika un reālā notikuma. Es šo laikmetu zinu no grāmatām, filmām, esmu mēģinājis iedomāties, transformēt uz sevi, kā tas varētu būt. Man liekas, kad cilvēks nonāk tādā situācijā piecas minūtes pirms nāves un bedres, tad es neticu daiļrunīgai filozofijai. Vai arī mēs neesam atraduši īsto atslēdziņu.

Pieļauju, ka jūs tik lielas vilšanās neesat piedzīvojis kā sociāldemokrātu idejās līdz dzīves apātijai vīlies Fiasko. Kur sevī meklējāt radniecīgu izjūtu atblāzmu?

Dvēselē, drošvien, ir kambarīši, kur  glabājas visas formulas. Matrices. Ikviens mēs esam nonākuši kaut kādās ārkārtas situācijas. Tur mēs parādām, kā situācija nosaka mūsu rīcību, kā mēs attiecamies pret citiem, ko mēs ar sevi darām tādā brīdī. Man personīgi liekas, ka, ja rastos kāds spēcīgs scenārists -- varētu uztaisīt tādu «krimiķi»! Pats samezglojums ir ļoti spēcīgs. Lai man piedod Zīverts, to vajadzētu sataisīt ar citiem vārdiņiem. Situācija ir dramatiska, drausmīga un ticama. Man ar dēlu ir bijušas sarunas par to pašu pasaules netaisnību. Viņam jaunam cilvēkam, atrodot savu vietu pasaulē,  domas ir nevis tikai dekadentiskas, tās ir proletāriskas, sociālistiskas, komunistiskas domas. Nesaku, ka viņš pa naktīm lasa Marksa Kapitālu, bet līdzības, sastopoties ar netaisnību, kas šinī brīdī pastāv Latvijā un pasaulē, cilvēku uz to ved.  Viņš (Fiasko) vienā brīdī saprata, ka kaut kas nav kārtībā, un tad savā jaunības radikālismā ar asinīm deva zvērestu --  iešu un darīšu līdz galam, tāpēc, ka es  gribu, lai ir mammai, lai ir man, lai visiem savējiem viss ir kārtībā. Tad tas viss sāk tevi nest, un kāds šo ideju vienmēr izkropļo. Tāpat kā  esam izkropļoti ar  šīsdienas idejām. 1991.gadā, kad mēs braucām uz barikādēm sargāt Ministru kabinetu, Saeimas ēku vecpilsētā, atceros, es paņēmu vecu kažoku ar siltu iekšu, kārtīgi saģērbos, siltās apenēs, paņēmu gāzmaskas somu, kur man bija šokolāde un «polšs» ielikts, lai būtu silts pa nakti, lai gan šeit mājās man teica -- nevajag braukt, tas ir bīstami. Mēs gribējām, cerējām, klausījāmies Ievu Akurāteri, raudājām. Tad atnāca kaut kāda grupiņa cilvēku, kas visu iesākumu izkropļoja. Te ir tā matrice, no kuras es varu baroties. Tā ir pietiekoši nežēlīga, varu to salīdzināt ar savu dzīvi. Es dzīvoju no punkta X līdz punktam Z, un šajā te nogrieznī ir cilvēku grupiņa, kas bojā manu dzīvi. Ko man domāt?! Jautājums, pa kādu ceļu tu aizej. Es personīgi zinu, ka  eju šo spēles, klusēšanas ceļu. To, ko es gribu pateikt, es visu laiku mēģinu pateikt uz skatuves. Neesmu tas, kas ar mietu ies, un stāsies zem Saeimas logiem, kaut brīžiem liekas, ka vajag.

Vai pazīstat vilšanos arī teātrī, kad šaubas ir lielākas par pārliecību, kam tas viss?

Jā. Dabīgi. Ja tā nebūtu bijis, es domāju, ka es vienkārši klusu būtu izplēnējis. Ja ik pa brīdim nebūtu bijis pretrunīgās sajūtas, ka jūti, ka tevi virza vienā virzienā, un tu sāc lauzties pretim. Teātrī bieži gadās, ka notiek pēc ģīmja un līdzības, -- o, tu mums tagad šitos spēlēsi! Pētera Lūča laikā man sērijveidā gadījās gaišzilie romantiskie varoņi. Vienreiz uztaisīju, otrreiz, trešo, ceturto.... Vienkārši garlaicīgi. Be tajā brīdī tas bija nenormāls protests. Kā šodien atceros --  gāju pie Pētera Lūča ar pilnīgi radikālu domu, ko pirms tam mājās biju pamatīgi izsēdējis un pārdomājis: «Es vairs negribu». Tas brīdis bija tāds, ka es biju gatavs atteikties un nebūt šeit. Ir arī citas, mazākas vilšanās, kad tu zaudē jaunību, nevainību. Tiešām ir viens brīdis, kad cilvēks iet  un visā skatās ar gaišām cerību pilnām acīm. Patiesībā tas viss ir ielikts kaut kādos rāmjos, visam ir kaut kāda struktūra -- kaut kas virs kaut kā pastāv, pārvalda, rīkojas. Es ļoti ilgi naivi skatījos uz to, kas notiek teātrī. Tagad nevaru teikt, ka varētu distancēti uz to visu paskatīties, bet esmu ieraudzījis, sapratis un ar šo sapratni varu iet uz priekšu.

Pat pragmatiskajā XXI gadsimtā latviešu sabiedrībā, šķiet, joprojām raksturīga idealizēta un romantizēta attieksme pret aktera profesiju. Kā jūs izjūtat amata un alķīmijas attiecības?

Viss lielākais sagatavošanās periods izrādei jau sāk notikt bez manas līdzdalības. Tas notiek neatkarīgi no manis. Ja darbs nav pilnīgi harmonisks vai esmu ar kaut ko nemierā, vai man liekas, ka vajag pašam sevi sakurināt, lai atrastu pareizo atslēgu, tad es kļūstu kaitīgs un riebīgs, jau ilgi pirms nonāku teātrī. Katram ir izveidojušās savas rituālu kripatas. Ar maģisku domu, it kā pieslēdzoties vertikāliem spēkiem, mēģini pierunāt, lai viss būtu kārtībā. Galvenais sagatavošanās periods notiek pats no sevis. No rīta piecelies -- tas jau darbojas. Vienīgai,s ko tu vari darīt, -- «sačakarēt» visu. Vari pēkšņi apstākļu spiests sākt darīt kaut kādus tādus darbus, kas šo procesu tik ļoti nobremzē un izsit ārā no bremzēm, ka vakarā patiešām iebrauc grāvī, nespēj vairs sakoncentrēties un netiec uz sliedēm. Bet, ja saprātīgi vadi dienu, process pats aiznes pie rezultāta. Aktiermākslā pilnīgi droši ir kaut kas mistisks. Gadās, ka pilnīgi precīzi iekrīti tēlā un viņa domāšanā,  viņš sāk ar tevi rīkoties -- tad ir gan patīkami, gan neomulīgi. Tādos brīžos ir svarīgs režisora pirksts. Viņš redz -- tu jau virpuļo, vāries zupā, un tad ir svarīgi, lai režisors prastu uzbūvēt harmonisku apli, apmaisīt, lai tu izej riņķi, visas spirāles, un iznāc atkal ārā. Režisora galvenais uzdevums ir palīdzēt iznākt ārā. Līdzīgi kā no transa stāvokļa. Ja kāds tevi ir ievedis transa stāvoklī, viņš ir atbildīgs, lai tu no tā izkļūtu no turienes ārā. Ir režisori, kas nodarbojas tikai ar to, ka ieved transā. Varbūt viņiem nav informācijas, ka javed arī ārā? Tā ir bezatbildīga, jeb apzināta savtīga rīcība, domājot tikai par savu gara darbu. Teātrī citam citu ir jāpieskata.

Cik loku nācās «zupā novirpuļot», līdz nonācāt līdz Gajevam Ķiršu dārzā?

Tas bija no tiem gabaliem, kad bija «klikšķis», un viss aizgāja savu ceļu. Olis (režisors Oļģerts Kroders -- U.A.) ir ļoti demokrātisks. Viņš zin, ko viņš grib, bet liela daļa, ko es lomā daru, tagad man liekas paša izdomāta, lai gan, drošvien, tas nāk no tā, ka viņš ļoti labi prot pieregulēt, kā viņam vajadzīgs. Čehovs kā cilvēka dvēseles pazinējs, kā šīs laboratorijas meistars, man ir ļoti tuvs. Visi viņa darbi, kas bijuši pie Feliksa Deiča un Māras Ķimeles. Man nebūtu nekas pretī, ja mēs būtu Čehova teātris. Ar dažādiem režisoriem iestudētu pēc iespējas vairāk tamlīdzīga materiāla. Man liekas, absolūts variants, kad Čehovs ir pabeigts -- uzlikts virsū jumts, uzmūrēts skurstenis, un vairs nav ko darīt -- nav iespējams.

Gajevs -- man patīk tas cilvēks, kas nav nekāds stiprais. Viņš nav nekāds varonis. Viņš ir cilvēks ar visām savām vājībā, egoismu, patmīlību, bet viņā ir daudz labestības. Man ļoti simpātisks ir šis salikums. Tā ir izrāde, kuru es vienmēr gaidu.

Kādas ir jūsu attiecības ar trešo lomu -- labo dakteri Valteru -- mīlētāju četrdesmitgadnieku á la Akmentiņš izrādē Līdz pavasarim?

Izrāde skatītājos ir ļoti mīlēta. Esam jau nospēlējuši vairāk kā 50 izrādes, lai gan tā iestudēta pavisam nesen (2008). Labas valodas izgājušas. Tas ir darbiņš par šodienu, kur brīžam, manuprāt, zūd ticamības moments -- mazliet nereāli, ka tādi tēli, kādi tie ir, vēl sarunājas un pat palīdz, rūpējas cits par citu. Šī izrāde mazliet ir kā televīzijas seriāls. Varbūt šis moments piesaista. Mani tas nedaudz biedē, ka piesaista. Iemetot acis TV seriālu materiālā, nekad nav šķitis -- tas ir tā vērts, lai nosēdētu 50 sērijas pie televizora. Cilvēki dažādi vada dienas. Ja tas viņiem palīdz, ja liekas jauks punktiņš uz «i», dzīvojot tam visam līdzi, -- neko nevar pārmest. Tāpat, drošvien, cits var brīnīties par mani, -- kāda mūzika, grāmatas, dramaturģija patīk man.

Valmieras Drāmas teātrim pieder cilvēku uzticība un  ļoti laba slava,  runājot XXI gs.terminoloģijā, -- publiskais tēls. Un dibināti. Piemēram, žurnāls Marta, piesakot viesizrādes, raksta par «16 dienām, kas satricinās Rīgu». Vai nebiedē risks ieslīgt pašapmierinātībā?

Par sevi es to nevaru teikt. Es sāku domāt, kā tā pašapmierinātība varētu izpausties? Ja mēs šajos sarežģītajos laikos ejam cilvēka dvēseles izzināšanas, nevis operetisko ceļu… Ja mums pietiks vadoņu un ceļa rādītāju režisoriski un konceptuālās nostājā, tā paliks arī nākotnē. Cik saprotu, Evita (Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze -- U.A.) konceptuāli ir izvēlējusies turpināt ceļu, ko esam gājuši līdz šim. Man tas liekas pareizi. Arī tagad, braucot uz Rīgu, biļetes uz  Čehova Ķiršu dārzu tika pārdotas pirmās. Tas rāda, ka ceļš ir pareizs. Par to Valmieras Drāmas teātrim jāsaka liels paldies.

    Tas ir abpusējs baudījums. Tiem, kas tajā visā piedalās un tiem, kas skatās un novērtē.

    Uzmanību!

    Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

    Seko mums

    Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

    Ziņas e-pastā

    Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

    LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

    Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


    Aktuāli


    Ziņas

    Vairāk Ziņas


    Mūzika

    Vairāk Mūzika


    Māksla

    Vairāk Māksla


    Teātris

    Vairāk Teātris


    Literatūra

    Vairāk Literatūra


    Kino/TV

    Vairāk Kino/TV


    Eksperti/Blogeri

    Vairāk Eksperti/Blogeri


    Intervijas

    Vairāk Intervijas


    Recenzijas

    Vairāk Recenzijas


    Grāmatas

    Vairāk Grāmatas


    Konkursi

    Vairāk Konkursi


    Ceļojumi

    Vairāk Ceļojumi


    KD Afiša

    Vairāk KD Afiša


    Deja

    Vairāk Deja