Izrāde Arkādija ir viens no maniem tuvākajiem režisora Alvja Hermaņa iestudējumiem Jaunajā Rīgas teātrī. Viena no retajām izrādēm, kurai varu pieslēgties gandrīz momentā. Atceros to kā kaut ko bezgala skaistu (gudru, asprātīgu, sāpīgu un maigu), dvēseli un prātu sakustinošu. Izrāde bija ļoti ansambliska ar brīnišķīgiem aktierdarbiem, bet man tomēr visa Arkādija ir sakoncentrējusies Gunas Zariņas Tomasīnā. Kaut ko es viņā līdz kaulam sapratu un pieņēmu kā savu, un tās noteikti nebija viņas ģeniālās smadzenes un analītiskais prāts. Tāpēc atvainojos pārējiem aktieriem, ka viņi šajā Arkādijas portretējumā ir pieminēti tikai garāmejot.
Atliek vien nedaudz sakoncentrēties, lai iekļūtu atpakaļ Arkādijas laiktelpā. Tas nekas, ka izrāde Jaunā Rīgas teātra repertuārā bija pirms 26 gadiem. Pirmais, kas nāk prātā no Arkādijas, ir viscaur virmojošs gaiss gan zālē, gan uz skatuves kā istabā ar Ziemassvētku eglīti. Nākamais – romantiskais beigu valsis izrādes beigās, kas, noskatoties izrādi, patika arī pašam Tomam Stopardam.
Gaisa virmošana nav saistīta tikai ar manu neuzticamo un idealizēt kāro atmiņu. Tam ir arī reāls izskaidrojums. Izrādē tika izmantotas sveces, dzīvā uguns un vēl dažādi seni gaismekļi. Un tas viss scenogrāfijas meistara Andra Freiberga scenogrāfijā un kostīmos, kur galvenais elements bija papīrs! Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsdienās šāda izrāde būtu neiespējama. Pirmām kārtām jau ugunsdrošības dēļ.
"Pirmo reizi šo gabalu iestudējām 1998. gadā. Toreiz pašreizējās Tomasīnas (Sabīne Tīkmane un Evelīna Priede) vēl nebija piedzimušas, bet toreizējā Tomasīna (Guna Zariņa) tagad spēlēs Tomasīnas māti. Pa šo laiku ir piedzimuši un izauguši daudz jaunu cilvēku, kuriem arī gribam izstāstīt šo stāstu. Toreiz Arkādija kļuva par pirmo izrādi JRT vēsturē, uz kuru nebija vairs iespējams nopirkt biļetes, un pilsētā visi runāja, ka beidzot ir iestudēta teātra izrāde tiem, kuri uz teātri neiet principā," saka režisors Alvis Hermanis, otrreiz iestudēdams intelektuālo detektīvu. Šajā vietā ir svarīgi saprast, ka 90. gadi Latvijas teātrī bija visai nospiedošs laiks, tika iestudētas daudzas zemas kvalitātes nodevas kasei. Par to liecina mana jaunības kvēles pilnā metafora recenzijā par izrādi Valsis pāri rūtiņām, priecājoties, cik labi, ka ir izrādes, kas izņem no pāva astes veļas knaģi un neliek pāvam staigāt pa pagalmu kopā ar baložiem. Ar to es acīmredzot biju domājusi, ka Arkādija ļauj runāt par teātra mākslu. Par metaforu krāvumu mazliet jāpasmaida, bet situāciju Latvijas teātrī 90. gadu beigās tas raksturo diezgan precīzi.
Brīdi pirms jaunās Arkādijas pirmizrādes 22. novembrī, kas būs pilnīgi cita izrāde bez nostalģijas pret bijušo, ar jaunu radošo komandu, kur kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes un scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša satikšanās vien ir intriģējoša, mēģināšu nedaudz restaurēt 1998. gada Arkādijas "ķermeni" un tās fenomenu Latvijas teātra vēsturē.
Vēsturiskās Arkādijas lomās: Guna Zariņa, Ģirts Ēcis, Kārlis Anušēvics, Ģirts Krūmiņš, Andris Keišs, Maija Apine, Māris Liniņš, Regīna Razuma, Aurēlija Anužīte, Alvis Hermanis, Vilis Daudziņš un Andis Strods.
Jaunajās: Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kristīne Krūze, Jevgēnijs Isajevs, Sabīne Tīkmane vai Evelīna Priede, Jānis Skutelis, Agate Krista, Toms Harjo, Ritvars Logins, Dāvids Pētersons, Jāzeps Hermanis.
Saruna trīs cigarešu garumā
"Autors Toms Stopards ieradās Rīgā, lai noskatītos savu lugu un pēc izrādes piedalītos aktieru ballītē. Toreiz viņam teicu, ka šī varbūt ir labākā luga, ko jebkad esmu lasījis, un arī šodien domāju tāpat," saka režisors Alvis Hermanis. Rīgā tika sarīkots kas nebijs – Toma Stoparda lugu minifestivāls. Divas no tām tika spēlētas toreizējā Krievu drāmas teātrī.
Interesanti, ka Pēterburgas Lielā teātra Arkādijas iestudējuma matemātikas brīnumbērna loma Tomasīna bija uzticēta meitenei no teātra zinātnieku kursa, jo Nīganens uzskatīja, ka neviena aktrise to nespēs pienācīgi nospēlēt.
Kāpēc Toma Stoparda Arkādija ir "varbūt labākā luga", ko jebkad ir lasījis Alvis Hermanis? Arkādija tiek dēvēta arī par XX gadsimta labāko angļu lugu, kuru jau var dēvēt par XXI gadsimta dramaturģiju.
"Kopš 1993. gada, kad šis darbs ir tapis, visā pasaulē neskaitāmi teātri, kuri sevi uzskata par pietiekami solīdiem, progresīviem un stilīgiem, ir pievērsušies šim materiālam gluži kā "obligātajai literatūrai". Tagad šim teātru pulkam pievienojies arī Alvis Hermanis un Jaunis Rīgas teātris," rakstīja teātra kritiķis Normunds Naumanis, viņš arī lugas tulkotājs. Ļausim viņam no turienes, kur jau ir aizvalsējuši arī četri pirmās Arkādijas aktieri – Maija Apine, Māris Liniņš, Regīna Razuma, Kārlis Anušēvics – un scenogrāfs Andris Freibergs, izstāstīt arī lugas sazaroto sižetu.
"Lugas tapšanu deviņdesmito gadu sākumā noteica autora interese par zinātni, konkrētāk – par haosa teoriju. Tomass Stopards haosa teorijā saskatīja cilvēka uzvedības interesantu un spilgtu metaforu. Vienlaikus autoru ieinteresēja romantisms un apgaisme kā diametrāli pretēji stili, gaumes, temperamenta un mākslas virzieni. Autors uzskata, ka arī cilvēki attiecīgi sadalāmi klasiķos un romantiķos. Rezultātā tapis darbs, kuru daļēji var pielīdzināt Umberto Eko intelektuālajiem detektīviem romānistikā.
Arkādijas darbība risinās vienlaikus divos dažādos laika līmeņos, kur tagadne cenšas izzināt pagātni. Skatītājiem dota iespēja vērot abas. "Kā būtu, ja būtu" versijas nomaina cita citu, bet nav maināma ne vakardiena, ne Bairona dzīves stāsts, ne matemātikas formulas, ne fizikas atklājumi. Der minēt faktu, ka šī luga daudzās viscienījamākās Amerikas un Anglijas augstskolās tiek izvēlēta par semināra tēmu gan matemātikas, gan literatūras, gan fizikas, gan vēstures, gan bioloģijas specialitātē studējošiem, jo dīvainā kārtā tā sevī apvieno ne tikai visas šīs eksaktās un humanitārās zinātnes, bet uzrāda to kopsakarības," laikrakstā Diena rakstīja Normunds Naumanis (19.12.1998.).
Tomass Stopards (Tomāšs Strauslers) ir Čehijas ebrejs pēc izcelsmes, šobrīd piederīgs angļu un pasaules kultūrai. Izdevniecības Faber&Faber Stoparda darbu 1997. gada kolekciju vāku rotā sauklis "Ierindojams XX gadsimta piecu labāko angļu dramaturgu vidū". Dramaturgam ir ļoti interesanta biogrāfija.
Toms Stopards dzimis 1937. gada 3. jūlijā Čehoslovākijā. 1939. gadā viņa ģimene izceļo uz Singapūru. Pirms japāņu invāzijas 1942. gadā zēns kopā ar māti dodas uz Indiju. Invāzijas laikā tiek nogalināts viņa tēvs. 1946. gadā māte apprecas ar Keniju Stopardu, britu armijas virsnieku, un ģimene pārceļas uz Lielbritāniju. Pēc skolas beigšanas Toms Stopards strādā par reportieri, teātra un kino kritiķi un sabiedrisko aprindu hronistu. Pēc sešu gadu darba viņš tiek iecelts par dramaturģijas kritiķi Londonas žurnālā Scene (Skatuve).
Vizītei par godu Kultūrkapitāla fonds, LR Kultūras ministrija, Rīgas dome, Britu padome un Krievu drāmas teātris organizēja kultūras akciju Toms Stopards Rīgā. Tas bija nebijis gadījums.
1998. gadā no 21. līdz 24. decembrim slavenais dramaturgs viesojās Rīgā, kur noskatījās veselas trīs izrādes – Arkādiju Jaunajā Rīgas teātrī un divas izrādes Krievu drāmas teātrī. Pēterburgas Tovstonogova Akadēmiskā lielā dramatiskā teātra uzvestā Arkādija ir angļu luga, kuru krieviski un krievu teātra tradīciju garā iestudējis igauņu režisors Elmo Nīganens, bet mūziku sarakstījis Vācijā dzīvojošais Arvo Perts. Rīgas Krievu drāmas teātra Māksliniekus iestudējusi maskaviete Jeļena Ņevežina sadarbībā ar Latvijā dzīvojošajiem krievu aktieriem.
"Festivālam nenoliedzami bija ne vien profesionālu kritēriju apjēgšanas nozīme, jo Stoparda psiholoģiskais skatījums uz lietām un parādībām ietiecas kaut kur dziļāk un tālāk un, iespējams, turpina darboties vēl pēc tam, kad izrādes pēdējais vārds ir izskanējis," vēlāk intervijā laikrakstā Laiks teica tulkotājs Raimonds Auškāps (22.12.1998.).
Pēc Arkādijas noskatīšanās Toms Stopards aizkulisēs satikās ar aktieriem. Guna Zariņa atceras, ka dramaturgs aktrisēm esot "bučojis rokas". Puišu grimētavā notikusi saruna trīs cigarešu garumā, kuras izdeguļus Andis Strods iestiprināja rāmītī, un šis ready made ilgus gadus karājas grimētavā pie sienas atmiņai par īpašo tikšanos. Naumaņprāt, Tomass Stopards ir tāda pati ikona jeb popelks kā Madonna vai Fils Kolinss. "Šajā vietā nevajag smieties. Salīdzinājums ar popzvaigznēm nepazemo nedz vienu, nedz otru, runa ir par vērtību hierarhiju, un šajā ziņā dramaturģijā popelks ir Stopards. Kaut arī rakstnieks ir spilgts intelektuālās literatūras pārstāvis un prāta dominantei viņa lugu konstrukcijās ir nenoliedzama vieta, Stopards daudzējādā ziņā ir skandālists un dauzoņa, īstens literatūras huligāns."
Starp citu, viesošanās laikā Rīgā Stopards negribēja redzēt obligāto programmu, bet vietas, kas saistītas ar izcilā XX gadsimta filozofa Jesajas Berlina vārdu. "Rīgā es ceru uz sapratni un apskaidrību," preses konferencē teica Tomass Stopards.
Es biju laimīgs
Alvja Hermaņa iestudējumu īpašu un neatkārtojamu padarīja scenogrāfijas klasiķa Andra Freiberga scenogrāfija.
"Kaut kas dziļi cilvēcisks un gadsimtus vienojošs piemita papīram, kas ieskāva skatuvi un no kā mākslinieks veidoja arī kostīmus. Dzīvās liesmas savienojums ar šo trauslo materiālu radīja poētisku spriedzi, izrādes finālā papīra pasaulei draudot nodegt kā lugā piesauktajai Cēzara nopostītajai Aleksandrijas bibliotēkai," izdevniecības Neputns izdotajā grāmatā Andris Freibergs raksta mākslas zinātniece Margarita Zieda.
"Esmu kļuvis tik garīgi brīvs, kāds neesmu bijis nekad. Agrāk likās, ka man mākslā vispirms ir pienākumi pret citiem, pret normām, tradīcijām. Mēdzu sevi bremzēt, mocījos ar pārspīlētu atbildības sajūtu. Bet tāda radīšanas prieka kā tagad man nekad agrāk nav bijis. Es zinu, ka jātic vienīgi pašam sev. Tā man ir jauna sajūta," darbu pie Arkādijas atcerējies pats scenogrāfs.
"Es biju laimīgs, absolūti visu realizējot caur papīru. Papīrs ir likums, dokuments, emocijas," Andris Freibergs sacījis mākslas zinātniecei Anitai Vanagai (Arkādijas karnālais apskāviens. Studija. Nr. 7, 1999).
"Taciņas, pa kurām luga satiekas ar iestudējumu, iestudējums – ar skatītājiem, ir Andra Freiberga scenogrāfija. Galvenā no tām – papīrs. Gan sižeta līmenī, gan Freiberga tēlainībā tam ir divas galēji pretišķas nozīmes – amplitūdā no papirusa, antīkiem rokrakstiem līdz atkritumiem. Skatuvi norobežo un pārvērš garenā strēlē (istabā, klasē, mākslinieka darbnīcā, cellē, muzeja kambarī, laikmetīgas tehnikas veikala noliktavā) papīru imitējošs audekls. No tāda paša materiāla ir varoņu stilizētie XIX gadsimta kostīmi. Aristokrātu atvases. Ekrāns, molberts, projektors, dators – iepakoti. Kad pienāk brīdis, tiem noplēš papīru kā tikko no veikala atvestai mantai," rakstīju savā recenzijā.
Tomasīnas prāta tuneļi
Guna Zariņa 1998. gada Arkādijā spēlēja matemātikas brīnumbērna Tomasīnas Kaverlijas lomu. Jaunajā iestudējumā viņai ir Tomasīnas mātes lēdijas Kroumas loma.
"Arkādija man saistās ar mūsu teātra pašu sākumu. Un vasaru, kad braucu ar stopiem no viesizrādēm Lisabonā atpakaļ uz Rīgu. Pārējie aizlidoja ar lidmašīnu, bet mēs ar Ēci (Ģirtu, kurš izrādē spēlēja Tomasīnas skolotāju Septimusu – U. A.) stopējām atpakaļ cauri visai Eiropai. Un man līdzi bija tāds maziņš nokopēts Arkādijas tulkojums.
Tolaik teātrī vēl bija tāda studentu dzīve. Mēs gandrīz visi bijām bez ģimenēm un varējām gan izziņai, gan bohēmai veltīt pilnīgi visu laiku. Vienā laidā kaut ko remontējām un naktīs uzdzīvojām. Daži kamerzālē būvēja teltis un taisīja pikniku. Kairiša Idiotam bija iegādāts dārza grils, un tad mēs arī uz skatuves grilējām desas," jaunās Arkādijas programmiņā intervijā Margaritai Ziedai stāsta Guna Zariņa. Tieši šī loma izšķīra, ka viņa uz palikšanu nostabilizējās Jaunajā Rīgas teātrī, jo tieši tobrīd studēja aspirantūrā Pēterburgā. Kritiķi rakstīja, ka tieši ar Tomasīnu Guna Zariņa ir piedzimusi kā aktrise. "Šī aktrise arvien spilgtāk atklāj gan savu spēcīgo profesionālo sagatavotību, gan neparasto iekšējo koncentrētību un spēju tēlu garīgi piesātināt līdz pēdējai vīlītei," rakstīja Guna Zeltiņa, salīdzinot jauno aktrisi ar Maiju Apini. Tobrīd neviens vēl nevarēja zināt, ka aktrise Guna Zariņa nav salīdzināma ne ar vienu.
Kritiķi rakstīja, ka tieši ar Tomasīnu Guna Zariņa ir piedzimusi kā aktrise. "Tā meitene jau nerunāja par cipariem, viņa runāja par mīlestību. Tas bija vienīgais veids, kā viņa to varēja," aktrise teikusi intervijā Ilzei Rudzītei (Māksla Pluss. Nr. 5, 2006). Foto – Jānis Deinats
Tomasīnas loma viņai paņēmusi ļoti daudz enerģijas. Tās veidošanā viņa iesaistījusi pat savu tēvu programmētāju, ar kuru pusdienlaikos gājuši cauri Normunda Naumaņa tulkojumam, kurš ne visur bijis zinātniski korekts.
Tomasīnas prototips ir matemātiķe Ada Lavleisa (1815–1852), dēvēta par Viktorijas laikmeta programmētāju. Viņa bija vienīgā leģitīmā lielā angļu dzejnieka Džordža Gordona Bairona meita. Arī Adas māte Annabella Milbanka bija matemātikas entuziaste, kas meitenei XIX gadsimta sākumā bija neparasti. Bairons slavēja Annabellas intelektuālās spējas un sauca viņu par paralelogramu karalieni, bet uzskatīja, ka viņai trūkstot iztēles un emociju. Ada 12 gadu vecumā gribēja lidot. Meitene šim jautājumam tuvojās metodiski, pētot putnus, tvaika piedziņas principu un dažādus materiālus, kuri vislabāk varētu kalpot spārniem, – ādu, papīru, zīdu. 18 gadu vecumā Ada iepazinās ar izcilo matemātiķi un izgudrotāju Čārlzu Bebidžu, faktiski pirmās digitālās skaitļošanas mašīnas radītāju. Jauno meiteni izgudrojums ir sajūsminājis, jo viņa pilnībā ir izpratusi mašīnas darbības principus, atklājot savu ģenialitāti.
Tomasīnas prototips ir matemātiķe Ada Lavleisa (1815–1852), kura dēvēta par Viktorijas laikmeta programmētāju. Viņa bija vienīgā leģitīmā lielā angļu dzejnieka Džordža Gordona Bairona meita
"Mani pilnīgi un absolūti aizrāva apjēga, ka gan māksla, gan zinātne, gan pēcāk to pētnieki cīnās ar vienu lietu. Visi mēģina izskaidrot pasauli, atrast mūsu esībai jēgu. Un gan mākslinieki, gan zinātnieki ir vienlīdz radoši šajā darbā. Tikai katrs pa savu ceļu, ar saviem rīkiem. Bet neiegrožota iztēle ir vajadzīga katrā jaunā ceļā. Arī Tomasīnai viņas pētījumos. Bezbailība. Tas ir laikmets, kad sievietes vienīgā sūtība ir mācēt dažas frāzes franču valodā, dziedāt, glīti kustēties un piemīlīgi, kautri smaidīt. Viņas vienīgais uzdevums ir kārtīgi iziet pie vīra. Zināšanas pieder vīriešiem, un Tomasīna, šķiet, drīzāk vecāku nevērības, ne apdomas dēļ apgūst to, kas meitenei nepienākas," Margaritai Ziedai jaunās izrādes programmiņā stāsta Guna Zariņa.
"Galēji skolnieciski padevīgi un sievišķīgi atdevīgi, purinot galvu kā aiztrūkušu pogu, viņa pieņem jebkuru Septimusa labojumu. Kaut gan par sievišķību var runāt tikai pēc būtības, ne paskata. Bērnišķīgi piņķerīga, šļūkājoša gaita, degungalā uzstutētas apaļas brillītes, zemu pakausī tuvu kopā sapītas stīvas bizes. Degunā dīcoša balss. Tas nav vispārpieņemtais jaunas pavedinošas mīlētājas apraksts. Ģeniālas smadzenes un "muļķe sirds" – Gunas Zariņas Tomasīna. Tomasīnai prātā nenāk kādu pavedināt. Viņa tikai tā īsti nevar bez Septimusa. Vēl vairāk – tieši viņa varētu būt tā, kas patriekusi Erotu no Olimpa un iecēlusi zemāko dievu kārtā. Viņa neieredz, ir līdz sirds dziļumiem sašutusi un nelaimīga. Par visu šo "mīlu-pīlu", kleopatrām, kuras "atgāzušās" (Tomasīnas nicīgajā tulkojumā). "Šitā ēģiptiešu zoss paņem niknāko ienaidnieku karnālajā skāvienā, un tāds nabadziņš kaisles neprātā līdz pelniem nodedzina Aleksandrijas bibliotēku un pat soda naudu nesamaksā par neatdotajām grāmatām (..) Septim! Kā tā var! (..) Kā mēs varam mierināties šādās bēdās?" Un viņa raudot sabruka Septimusa skavās."
"Tā meitene jau nerunāja par cipariem, viņa runāja par mīlestību. Tas bija vienīgais veids, kā viņa to varēja," intervijā Ilzei Rudzītei teikusi pati aktrise. (Māksla Plus. Nr. 5, 2006). Un pirmā mīlestība, kurai Tomasīna tik izmisīgi reizē pretojas un ļaujas, viņas skaitļos celto pasauli sašūpo līdz pēdējam "ciparam". "(..) Eksaktie mācību priekšmeti mani skolā neinteresēja. Arkādijas iestudēšanas laikā es ar tiem pilnīgi aizrāvos. No sākuma ar piespiešanos, bet beigu galā pilnīgi aizrāvos." (Mēs neesam vienas vasaras ziedi. Intervija Andrai Rutkēvičai. Teātra Vēstnesis. Nr. 3, 2001).
Distance un maigums
"Angļu dramaturga Toma Stoparda lugas Arkādija uzvedumā Jaunajā Rīgas teātrī mēs ieraugām pārsteidzoši tīru, ārēji harmonisku, viegli elēģisku un nostalģisku pasaules nogriezni. Baltas sienas, garš pamatīgs galds skatuves centrā, kas atsauc atmiņā nu jau puspiemirstus, mierīgus ģimenes saietus, rituālus (vai Svētā vakarēdiena noskaņas). Deg īstas sveces, skan liega mūzika, dominē balti un maigi riekstu krāsas toņi (Andra Freiberga scenogrāfija). Stoparda "laika mašīnai" traucoties cauri vairākiem gadsimtiem, izrādes telpa pārvēršas par milzu gleznu, kurā atdzīvojas grafiskas figūras izsmalcinātos tērpos, – to veidošanā asprātīgi apvienota vēsturiskā stila izjūta un mūsdienīgi intelektuāls stilīgums," rakstīja teātra zinātniece un kritiķe Guna Zeltiņa. (Pasaule baltā, riekstu un vientulības krāsā. Teātra Vēstnesis. 1998. gada decembris/1999. gada janvāris.)
"Mani valdzina tas veids un ceļš, kā viņi tās šajā uzvedumā meklē. Alkdami un tiekdamies pēc nesasniedzamā, sāpīgi sizdamies un apdedzinādamies, bet neapmierinādamies ar ikdienišķības mānekļiem. Distance un maigums. Arkādija kā laimes hronotops un zaudētās paradīzes simbols. Kā angļu romantisma laikmeta un garīgā cilvēka patvēruma simbols."
Vairākums kritiķu laidās teju dzejā, sacenzdamies poētiski skaistākā un precīzākā aprakstā. Visskaistāk un precīzāk tas, manuprāt, izdevies Gunai Zeltiņai: "Finālā krīt baltais priekškars un uz melnās sienas fona vieglā, elēģiskā valsī griežas visi – dzīvie un mirušie, šī un pagājušo gadsimtu bērni, lēdijas un džentlmeņi. Tie, kuru vārds saglabāsies pasaules literatūras vēsturē, un tie, kuru vārds netiks fiksēts pat Kroumu dzimtas medību grāmatās. Tie griežas – skaisti un skumji, vienoti un tomēr vientuļi, atsvešināti. Distance un maigums. Bijušo gadsimtu domas, alkas un jūras – vāras un trauslas kā ziedi, vārdu un pieskārienu maigums un slēptā kaisle trīsuļo un virpuļo kaut kur telpā. Pasaule traucas pretī jauniem atklājumiem un jaunai apokalipsei, bet zinātnieki joprojām strīdas par likumiem, kurus jau sensenis fiksējusi kāda pusaugu meitene savās matemātikas vingrinājumu burtnīcās."
Atdodiet manu dzīvi!
Izņēmums dziļajās simpātijās pret Arkādiju bija aktrise Mudīte Šneidere, kura ieturēja stingru pozīciju Alvja Hermaņa pirmo izrāžu noliegšanā un sarkastikā izsmiešanā.
"Bet piecstundu Arkādija...Tā ir atkal viena no augstprātībām, atļauties piecas garas stundas tērēt manu un citu vienīgo dzīvi, lēni un pamatīgi, bez elementāra ritma vai ritma maiņas, bez kulminācijas, kāpinājuma, sprieguma – eksponējot savas pašiem tik nozīmīgās personas un figūras. Vienmuļi runājoties, darbojoties, ilgi un bez mērķa staigājot no vienas skatuves malas līdz otrai (kamēr aiziet – kā tad jūs domājat?). Četras reizes aizdedzot un atkal četras reizes nopūšot daudzās lampas un citus gaismekļus, kopā – 8 aizdegšanas un nodzēšanas (es saskaitīju pēc pulksteņa – pavisam 20 minūtes. Es čukstēju Verai Gribačai, ar kuru kopā skatījāmies šīs "sezonas labāko izrādi", – man liekas, es varētu aiziet mājās, izmazgāt veļu, izcept pankūkas, un viņš vēl te dzēstu tās sveces. Piecas stundas no manas vienīgās šīs zemes dzīves! No Arkādijas palika neremdināmas pārestības, notērēta laika sajūta. Tas nekas, ja luga laba. Bet – izrāde, izrāde! Vēl kas: jā, teātris nav bagāts. Teātris (Arkādija) skatuves noformējumā izmantojis ietinamo papīru. Ejot mājās, šo materiālu ieraudzīju atkal – konteinerā uz ielas bija sabērti remonta atkritumi. Es gluži vai sāku raudāt. Vai nu Arkādija izmesta konteinerā un to vedīs uz Getliņiem, vai arī Arkādija seko un nelaiž vaļā pat uz ielas... Jā, Arkādija seko. Es vēl tagad netieku no tās vaļā." (Literatūra un Māksla Latvijā. Cik vecs ir jaunais teātris. 30.11.2000.)
Kaislība tur pie dzīvības
"Šī luga ir rēbuss, pie kura varēja bezgalīgi sēdēt, lasīt un iedziļināties. Man joprojām glabājas rakstu izdrukas, ko mamma un tētis par attiecīgajām tēmām man bija atraduši. Tētis, tāpat kā savās darba programmās, meklēja kļūdas. Un, man liekas, viņš atrada arī Stopardam vienu kļūdu. Jā, tieši pa zinātnisko līniju," atceras Guna Zariņa, pirmā JRT Tomasīna.
Veidojot lēdijas Kroumas lomu, aktrise mēģina saprast, ap ko grozās augstdzimušu sieviešu pasaule. "Un kas vispār ir tās robežas, kurās ar sievieti var kaut kas interesants pēc laulībām notikt? Ir skaidrs, ka lēdija Krouma dzīvo sava laikmeta rāmī. Mani interesē, kas tad ir sievietes rāmis? Es nojaušu, ka viņu kaut kādā ziņā tas spiež. Jo dzīvot lauku pilī pārticībā arī tomēr ir par maz, viņa grib aizpildīt dzīvi ar notikumiem. Toreiz man likās, ka es par Tomasīnu ļoti daudz zinu. Es biju viņas prāta tunelī. Tagad man ir jāaizpilda visa pils kā saimniecei."
Pirmā Arkādija Gunai Zariņai palikusi atmiņā kā kamerizrāde, lai arī notika uz lielās skatuves, jaunā – lieliestudējums. "Telpa ir kļuvusi plašāka un atvērtāka. Bet es domāju, ka mēs vienkārši paši esam kardināli mainījušies. Bet arī tagad stāsts ir par kaislību, kas iet krustu šķērsu ar tādu cilvēciski fizisku kaislību. Un tas ir tas, kas mūs tur pie dzīvības. Ticība, ka mēs kaut ko varam izzināt. Un šis jautājums – cik mēs varam izzināt?"
ARKĀDIJA
JRT Lielajā zālē 22.XI plkst. 18, 24.XI plkst. 17, 26.–28.XI plkst. 18, 30.XI plkst. 17
Biļetes pārdotas