Ir sajūta, ka Artūrs Dīcis grib savās lugās par pasauli pateikt kaut ko vairāk, nekā viņa šībrīža dramaturga meistarība ļauj. Spilgts piemērs tam bija nesen YouTube platformā skatāmā Trojas ķēve Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumā. Tas sakāms arī par dramaturga jaunāko lugu Blokmājas dons Kihots. Tās pirmizrāde režisora Gundara Silakaktiņa iestudējumā notika 1. jūlijā jaunizveidotajā spēles telpā – Vasaras dārzā. Uzbūvētais jumta pārsegs āra telpu pārvērš līdz nepazīšanai, radot nelielu intriģējošu kamerspēles telpu. Dažs labs skatītājs pirms izrādes darbiniecēm, pie kurām jāiziet Covid-19 drošības rituāls ar parakstīšanos, vaicāja, vai būšot arī āra sildītāji. Ienāk prātā, par ko gan tik nav jāparūpējas nabaga teātriem! XXI gadsimta cilvēkam komforts ir dievs, un pie mākslas liesmas vien, kas joprojām deg Dailes teātra logo, sildīties gatavs tikai retais.
Solidārs sveiciens
Skatītāji labu laiku vērojuši folijā iepakotu 4. sienu. To pārplēš Daiņa Grūbes Jautājuma zīmes dūre. Artūram Dīcim patīk precīzas remarkas, un tā arī šoreiz Jautājuma zīmes izskata ekscentriskā detaļa – apakšbikses komplektā ar vilnas zeķēm – ir paša dramaturga iecere kostīmu mākslinieces Jurates Silakaktiņas burtiskā īstenojumā.
Skatam atklājas visai savdabīgi apdzīvots vienistabas dzīvoklis. Pāri istabai, kurā karājas segā ietīts šūpuļkrēsls, kā zirnekļtīkls šķērseniski savilkts diegu mudžeklis, kurā kā muša karājas zemeslode/ globuss – ar lielu jautājuma zīmi uz sāniem. Uz statīva novietota videokamera.
Virtuvē uz galda ieslēgts paliels dators. Virtuves stūrī acīs krīt pilna kaste ar burkāniem. Sienas aprakstītas ar dažādiem matemātiskiem vienādojumiem un nolīmētas ar rakstiem, zīmējumiem un NLO attēliem, it kā te pašā karstumā ietu vaļā sarežģīta noziegumu izmeklēšana vai nekad nepierādītas teorēmas pierādīšana. Vīrietis apakšbiksēs un vilnas zeķēs ierastām kustībām sāk spiest burkānu sulu. Viņa, kā jūtams, labi ierasto vienatnību pāršķeļ zvans pie durvīm.
Artūram Dīcim piemīt spēja, kas pagaidām visspilgtāk izpaudusies lugā Arī vaļiem ir bail, ļoti precīzi un asprātīgi uzķert pašu aktuālāko tagadni caur pazīstamām sadzīves situācijām un reālijām. Arī šoreiz gāzes skaitītāja rādījumu nolasīšanas situācija visādu rēķinu un rādījumu nomocīto skatītāju noķer savā varā uzreiz. Nu, tāds mazs solidārs terapeitisks sveiciens. Tas vienmēr labi darbojas. Mazāk veiksmīgi dramaturgam izdodas garšīgi dokumentālajā faktūrā organiski iestrādāt idejisko virsbūvi. Tēmas, kuras, līdzīgi kā Trojas ķēvē, vēlējies aktualizēt Dīcis, ir milzīgas. Globālas. Visas aktuālās kataklizmas, gan ekoloģiskās, gan politiskās, kā slīdoša lente miksējas lielā TV ekrānā, bet, vai tam ir kāds potenciāls aizskart intelektuālā vai emocionālā līmenī, šaubos. Ekrānā īsos kadros aizslīd garām teju visi karstākie pasaules ziņu jaunumi, patiesībā vairāku jaunu lugu pirmviela, bet ar šo konkrēto izrādi videokomentāram īsti jēdzieniska saķere neveidojas. Vai nebūtu pieticis "tikai" ar tiem psiholoģiskajiem džungļiem, kādus kopā mēģina izbrist Jautājuma zīme un gāzes vīrs Viktors? Daiņa Grūbes un Laura Subatnieka nospriegotā saspēle izrādei piešķir psiholoģiska trillera aprises, un tā ir Blokmājas dona Kihota veiksmīgākā un aizraujošākā daļa. Diemžēl kopiespaids ir tāds, ka aktieru meistarība krietni pāraug konkrēto literāro materiālu, kurā ir daudz puicisku joku privāta humora zonā.
Diegcilvēku teorija
Teorētiskā līmenī Artūra Dīča un Gundara Silakaktiņa iestudējums liek aizprātoties par daudziem ārkārtīgi sarežģītiem jautājumiem. Piemēram, par upura un varmākas psiholoģiju, tostarp Stokholmas sindroma fenomenu, kam pieskāries ne viens vien mākslas darbs. Kā plašāk zināmo varētu minēt Liliānas Kavāni hrestomātisko filmu Nakts portjē (1974). Par mazohisma aizmetņiem, kas latenti piemīt ļoti daudziem. Bet galvenokārt, protams, par trauslo robežu starp ideju un ideālismu un maniakālu apsēstību ar pašradītu demagoģisku ideoloģiju. Jautājuma zīmes īpatnība ir tā, ka viņš cilvēci grasās attīrīt, t. i, "glābt pasauli", pēc kritērija – ir cilvēki, kuriem ir Diegs, un ir tādi, kuriem tā nav. Otrajā kategorijā ietilpst tikai viņš pats ar savu "zaķi" – slaveno vides aktīvisti Grētu Tūrnbergu. Kāda jēga bija vēlreiz parādīt meitenes uzstāšanos Pasaules ekonomikas forumā? Šī aina atgādināja asprātību uz sliktas gaumes un nesmalkjūtības robežas, jo meitenes emocionālajai atkailinātībai un slimības diktētajai ekspresīvi savilktajai sejiņai pretī tika likta vien apšaubāma lingvistiski seksuāla rakstura paķiķināšana.
Laura Subatnieka gāzes vīrs Viktors eleganti nospēlē, cik elementāri cilvēks pakļaujas, iespējams, vienam no lielākajiem kārdinājumiem – naudas čaukstoņai. Nu, cik tur tā darba, parunās drusku ar trako, neviens tak neredzēs un neuzzinās, un pamatīga kaudzīte naudaszīmju ieslīdēs viņa kombinezona lielajā ķešā. Tas, ka viņu šis "trakais" varētu psiholoģiski atbruņot vai salauzt, neietilpst Viktora scenārijā. Abu aktieru duetam ir interesanti sekot, jo gluži kā šūpolēs mainās, kurš kurā brīdī ir situācijas valdnieks.
No vienas puses, Daiņa Grūbes spēles noslēpumainība un atvērtība ir intriģējoša, no otras – tomēr rodas jautājums lugas autoram: kas tā īsti ir par situāciju? Vai Jautājuma zīmei ir medicīniska diagnoze? Ja ir, tad kāpēc šāds cilvēks dzīvo viens pats nepieskatīts? Ja diagnozes nav – ir tikai bērnībā un skolas laikā iemantotas psiholoģiskas traumas, kā, visticamāk, vairākumam globālās "blokmājas" iemītnieku –, Jautājuma zīmes gadījums kļūst interesantāks, sarežģītāks, bet arī bīstamāks. Ceļš no ierastās burkānu sulas pēdējiem klunkšķiem līdz sarkanās pogas nospiešanai zem virtuves letes, lai uzlaistu gaisā pasauli, var izrādīties ļoti īss.
Bet pārāk ilgi Dīcis un Silakaktiņš slīgt apcerē mums neļauj. Ļāvuši skatītājam brīdi pavērot sevi tumsā, kur austiņu atspīdumi izskatās kā masu kapi, brālīgi apķērušies, Viktors un Jautājuma zīme izlīgo pie skatītājiem un, iesmejot uzlikuši visvairāk skatīto YouTube video, latino ritmos pazūd kulisēs. Mūsdienu traģēdija ir beigusies.
Var jau teikt, ka tas ir par mūsu sajukušo laiku, bet varbūt vienkārši Blokmājas dons Kihots nav Artūra Dīča pārliecinošākā luga? Mākslinieciskā potenciāla un jaudas, lai to varētu salīdzināt ar radniecīgiem darbiem absurda dramaturģijas vēsturē, tādiem kā, piemēram, Harolda Pintera Mēmais viesmīlis u. c., tomēr ir par maz. Maz ticams, ka šis iestudējums tiks ierakstīts teātra vēsturē kā mākslas sasniegums, bet kultūrantropologiem par cilvēku noskaņojumu šajā brīdī – 2020. gada vasaras grīļīgajā pēckovida laikā – Blokmājas dons Kihots varētu pateikt visai daudz. Cerams, ka vēlme nolaupīt gāzes mērījumu nolasītāju un maksāt štuku, lai mazliet parunātos ar dzīvu cilvēku, turpmāk nebūs mūsu ikdiena.
Blokmājas dons Kihots
Dailes teātra Vasaras dārzā 8., 9.VIII plkst. 21
Biļetes pārdotas
lustīgais nerris uz tirgus plača