Saulgriežu naktī, 21. jūnijā, plkst. 21 Willa teātris aicināja uz savu pirmo brīvdabas izrādi – režisora Vara Piņķa un aktrises Ingas Alsiņas-Lasmanes dzejas performanci Putn ilgs. Teātris tika nodibināts gada sākumā, bet tā īsti "ieskrieties" nepaguva. Willa teātra vasaras sezonu K. K. fon Stricka villas dārzā plānots turpināt arī ar citiem notikumiem, par ko tiks ziņots jau drīzumā. Rudenī plānots atklāt jauno iekštelpu teātra sezonu, gan ļaujot pārcelto izrāžu biļešu īpašniekiem noskatīties iecerētās izrādes (arī Putn ilgs iestudējumu zālei), gan arī piedāvājot jaunus iestudējumus.
Silts vasaras vakars. Sēdvietas izkārtotas pa divām un vienai. Plašākas mājsaimniecības pašas sabīdās kopā. K. K. fon Stricka villas dārza reljefs ļāvis pat izveidot nosacītas ložas. Valda nedaudz 1. septembra sajūta. Cilvēki priecājas saredzēties atkal klātienē. Jokojas un izmēģina sabakstīties ar elkoņiem. Pieaugušajiem ir bāriņš, mazuļiem – daudz vietas, kur skraidīt ar riteni. Izrādei sākoties, režisors Varis Piņķis gan brīdina, ka "izrāde sanākusi diezgan intīma", un lūdz daudz neknosīties. Raibajai dažādu paaudžu publikai tas pavisam labi izdodas. Vienā mirklī visi no dārza svētku atmosfēras pārslēdzas uzmanīgā skatīšanās un klausīšanās režīmā. Atceroties nemitīgo čipsu graušanu un bakstīšanos kādā Londonas mūzikla teātrī, ar labpatiku iedomājos – iespējams, latviešu skatītāji ir vieni no disciplinētākajiem un inteliģentākajiem skatītājiem.
Vilnis vienam cilvēkam
Ziemeļnieku literatūrai Latvijā vienmēr bijusi īpaša vieta. 20.–30. gados daudzi literāti nodevās dižā ziemeļnieka Knuta Hamsuna darbu tulkošanai un iztirzāšanai. Norvēģu rakstnieka popularitātes kulminācija bija viņa Kopotu rakstu izdevums 15 sējumos 30. gadu otrajā pusē. Reti kuram kārtīga lasītāja grāmatplauktam padomju ērā varēja paiet garām tādi episki romāni kā Trigves Gulbransena Un mūža meži šalc vai Sigrijas Unsetes vēsturiskā triloģija Kristīne, Lavransa meita. Dziļas dzimtas kaislības, aizskarts pašlepnums, spīts un liktenīga mīlestība mūžsenas dabas dekorācijās – tas viss aizķēra latvieša dvēseles stīgas, neliekot gluži ģībt kā par frančiem, bet klusi un sīksti godāt, dodot saviem bērniem skaistos garos ziemeļnieku vārdus. Un kur nu vēl Astrīda Lindgrēna un Tūve Jānsone bērnistabu grāmatplauktos!
Somu dzejniece Heli Lāksonena, šķiet, apvieno abas šīs stīgas – gan ziemeļnieku dvēseles atvarus, kuros var iekrist un nosalt kā āliņģī, gan Pepijas un Muminu līksmi ēverģēlīgās notis. Latvijā vismaz diezgan plaša sieviešu māsība Lāksonenu un viņas savdabīgo dzeju burtiski mīl un tur pa rokai kā iedarbīgus dzīves vitamīnus. Pateicoties Guntaram Godiņam, kurš latviešiem ir atklājis un virtuozi atdzejojis Heli, kā pats saka, "īsajā valodā", piemērojot viņas somu dienvidrietumnieku dialektam Vidzemes lībisko izloksni, – tās ir abpusējas jūtas. Arī Lāksonena atzīstas, ka dzirdēt latviešu valodu viņai nozīmē kā "iebāzt rokas siltā medū". Nu jau Guntars Godiņš latviski ir atdzejojis trīs Heli Lāksonenas grāmatas: Kad gos smei (Mansards, 2000), Piec ait kalns (Liels un mazs, 2013) un Soul. Burkans. Undens (Pētergailis, 2019). Izrādes Putn ilgs pamatā ir dzejoļi no Kad gos smei – nosacīti "pieaugušākā" un smeldzīgākā Lāksonenas krājuma. Šeit vairāk ir par vientulību un "zilzīlītes nedabūšanu", lai ko tas katram nozīmētu. Lai gan Kad gos smei, protams, nav mazāk asprātīgu un reibinoši precīzu, negaidītu salīdzinājumu pilna. Intervijā KDi Heli Lāksonena teica: "Ja cilvēks nav lasījis manus dzejoļus, viņš nevar ar mani saprasties."
Ilustratīvisma lamatas
Kā izdodas saprasties ar režisora Vara Piņķa un aktrises Ingas Alsiņas-Lasmanes Lāksonenas dzejas pasaules interpretāciju? Dažādi. Teju ideāla šķiet radītā skatuve. Starp divām staltām eglēm, kurās katrs Kad gos smei atpazīs "čuregles", uzbūvēta melna, netipiski augsta skatuve. Uz tās – mazītiņš bērnu krēsliņš. Jā, šī mērogu nobīde, kas drusku liek zumēt galvā, meklējot īsto atskaites punktu, viņai piestāv! No K. K. fon Stricka villas plānā, pelēkā vasaras kleitiņā, braši sperdama soļus gumijas zābakos (Lāksonenas atpazīšanas zīme ir koši filca zābaki), rokās nesdama kolas pudeli ar pienu, pašapzinīgi, drusku piemiedzot ar aci skatītājiem, nāk Ingas Alsiņas-Lasmanes Lāksonenas dzejas Sieviete. Savu krāšņo matu rotu viņa nes kā dārgu vāzi. Viņa no aizmugures parādās uz augstās skatuves un nedaudz atgādina putnu ligzdā. Viņa runā dzejoļus un laiku pa laikam pār plecu aizmet kādus priekšmetus – zābakus vai zobu birsti. Aktrisei izdodas iemiesot Lāksonenas pasaules apdzīvotājas pašpietiekamo, aizrautīgo, vērīgo garu. Arī to, ka tā ir ligzda vienai, taču tajā noteikti atrastos vieta arī vēl vienam, ja atrastos tāds pats uzvalkā un gumijas zābakos varbūt. Aktrise pilnībā pārliecina, ka esam no vienas Lāksonenas "māsības", ka viņa dziļi personīgi saprot, par ko runā, tomēr izrādē traucēja zināms ilustratīvisms un dekoratīvisms. Daudzas darbības šķita pārāk pašmērķīgas un pat liekas, piemēram, zaķa (aļņa?) maskas uzvilkšana. Heli dzejai, kura lietas tik skaisti sauc īstajos vārdos un kurā nav ne kripatas manierīguma vai falšuma, principā jebkura teatrāla, ilustrējoša darbība ir par daudz. Laikam jau vislabāk viņas dzeju katram lasīt savā iekšējā balsī (ja vien to nedara pats Godiņš).
Kopumā tomēr gribu teikt paldies par šādu Willa teātra iniciatīvu, kas vasaras brīvdabas skatuvju piedāvājumu patīkami atšķir un dažādo. Nu līdzās No saldenās pudeles un Trīnes grēkiem mums būs arī Putn ilgs – principiāli citāda, mākslinieciski sarežģītāka izvēle. Radošās grupas aicinājums pievērst uzmanību pasaules mazajām brīnumainajām lietām noteikti ir sadzirdēšanas un atsaukšanās vērts.