"Latvijas Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas mūža ieguldījumu veido sākotnēji tukšāki gadi un mazāki uzdevumi, bet dzimtajā Rīgā, precīzāk – Nacionālajā jeb tolaik Drāmas teātrī. To veido aizvien skaistākas un sarežģītākas lomas pusmūžā un mūža otrajā pusē, apliecinot, ka aktiera profesija prasa ne tikai daili, bet arī drāmu, proti, dziļumu, empātiju un plašu redzesloku. To veido deviņi gadi Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājas amatā laika posmā, kad jāatrod jauns saturs pagalam zudušai veco laiku godībai. (..) Un tomēr – teātris, te paveiktais ir jāmin pirmām kārtām, lai mūža ieguldījums taptu visiem acīmredzams, – par Blaumaņa Kristīni vai Hauptmaņa Rozi Berndu lai runā liepājnieki, mēs no Latvijas Nacionālā teātra gribam izcelt Lolitas Caukas spoži nospēlētās lomas – Mariju Fokenhofu Leģendā par kādu mūžu, Lindu Ceļojošā komija galā, Kukuškinu Ienesīgā vietā, Irmi Zīverta Minhauzena precībās, Violetu Vestoni Osedžas zemē, Indrānu māti Blaumaņa Indrānos, Aspaziju Raiņa sapņos, Kalponi Asins kāzās, Sievieti zaļā Pērā Gintā, Hērodiju Salomē, Ortu Pūt, vējiņi!," Lolitas Caukas ieguldījumu raksturo teātra zinātniece Ieva Struka.
Valmieras teātris savu Agri Māsēnu piesaka šādi: "Šķiet, aktieris Agris Māsēns sev kādreiz stingri nosolījies – publiski nekad nerādīt skābu, sadugušu vaigu. Viņš joko ar ironiski labsirdīgu humoru, iesmej gan par sevi, gan pasauli, skaita pašsacerētas rātnas un nerātnas dainas draugiem, sievietēm liek justies pamanītām – nobučo roku, piemiedz ar aci, izmaksā kafiju. Aiz tā visa ir psiholoģiskā dziļuma strāvojums, kas, krītot "baltā klauna" maskai, atklājas viņa lomās. Daudz ir vaļu, kas stabili tur Valmieras teātri, un Agris Māsēns pilnīgi noteikti ir viens no tiem.
Dzimis 1947. gada 18. septembrī Talsos, beidzis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1973) un prestižo Borisa Ščukina Teātra skolas Režijas nodaļu Maskavā (1982). Bijis mākslinieciskais vadītājs Gaujienas kultūras namā, Ērģemes klubā.
Režija Valmieras teātrī nekļuva par Māsēna pamatdarbu. Taču arī kā aktieris viņš izturas pret lomām ar zināmu režisorisku distanci. Arī tad, ja loma šķiet vairāk vienā toņkārtā spēlējama, Māsēns ne tik vien nevairās, bet pat īpaši uzsver kontrastus, pretišķības, starp kurām eksistē viņa varoņi: kā Čehova nelaimīgais despots Serebrjakovs, Šekspīra Glosters, kas, tikai acis zaudējis, kļuva īsti redzīgs, vai Sibīrijas bērns Tits Igauņu bērēs, par kura atmiņu monologu skatītāji smējās, vēderu turēdami un vienlaikus asaras rīdami, vai vecais Indrāns – neizturams savā paštaisnumā un žēlojams, jo spiests noskatīties, kā iznīkst viss, kas skarbā mīlā celts un audzināts.»