Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Personīgā pieslēguma dziļums. Silvija Radzobe (1950–2020)

Lai slavēts Silvijas Radzobes gaišais trakums, uzdrīkstēšanās un vēriens, jo tas radījis unikālu "ābolu ražu", – saka viņas studiju biedre un profesionālā līdzgaitniece teātra kritiķe un zinātniece Guna Zeltiņa.

Tieši tā, uzskatu sevi par ļoti drosmīgu cilvēku, jo esmu uzņēmusies riskantu darbu: izteikt pārdomas par savu kolēģu – teātra kritiķu un zinātnieku – sarakstītām grāmatām. Ja kādam virsraksts nepatīk, drīkst tā vietā iztēloties citu (..) Bet es piederu pie tiem, kuri subjektivitāti neuzskata ne par kādu infekcijas slimību. Drīzāk jau par talanta pazīmi. Un pašapziņas, arī, protams, – tā žurnālā Teātra Vēstnesis recenzijā Drosmīga cilvēka piezīmes par kolēģu sarakstītajām grāmatām 2001. gadā rakstīja Silvija Radzobe. Cik pazīstams stils! Izaicinājums, pašironija, rotaļība un teatrāla padauzīšanās, bet reizē gatavība katrā laikā kvēli (Silvija bieži lietoja šo vārdu) duelēties par katra sava vārda patiesīgumu.

Kopš teātra kritiķes, zinātnieces un pedagoģes Silvijas Radzobes (29.04.1950.–21.04.2020.) pēkšņās aiziešanas mūžībā 21. aprīlī par viņu rakstīts un runāts ir daudz – gan oficiālajos piemiņas rakstos, gan atmiņu liecībās sociālajos tīklos. Ar cieņu un pateicību, sirsnīgi, bet reizē arī atklāti – bez glorifikācijas, nenogludinot arī viņas neatkārtojamās personības asākās šķautnes.

1991. gada 1. septembrī Silvija auditorijā ienāca saposusies – gaiši zilā zīda kleitā un ļoti uztraukusies. Katram tobrīd vēl pilnīgi svešajam jaunietim viņa uzdāvināja pa grāmatai – man tika Konstantīna Staņislavska Aktiera darbs ar sevi: mācekļa dienasgrāmata. Jau tad nobrīnījos par šādu dāsnumu un vērienu, bet, iespējams, tikai tagad pa īstam sāku saprast, cik daudz viņai tas viss nozīmēja – sapnis radīt iespēju teātra kritiku profesionāli studēt ne vien Maskavā un Pēterburgā, bet arī Latvijā. Laikā, kad Filoloģijas fakultātē ar grūtībām varēja atrast nesaplīsušu videomagnetofonu, kurā noskatīties kādus ārzemju izrāžu ierakstus, Silvija centās mūs aizvest uz tuvajām un tālajām ārzemēm, lai mēs redzētu, redzētu, redzētu, lai apvārsnis plestos un mums nepieliptu ne puteklītis provinciālisma. Pat ja tas nozīmēja uzņemties vienai pašai atbildību par savu melni zvaigājošo kursu, braucot rudens naktī ar prāmi uz Oslo. Uzreiz pēc Estonia katastrofas. Pat ja tantiņām Maskavas teātros bija jāiestāsta, ka no Rīgas ir atbraucis neredzēts ģēniju pulciņš, kuram noskatīties totāli pārdotu izrādi ir dzīvības un nāves jautājums. Un vienmēr izdevās! Silvijas Radzobes entuziasms un pārliecība atvēra pat cieši aizslēgtas durvis. 

Uz Silvijas Radzobes lekcijām sākumā nāca ne tikai oficiālais kurss, bija arī daudz brīvklausītāju, piemēram, režisors Viesturs Kairišs. Reizēm auditorija bija pārpildīta – ap 40 cilvēku –, un Silvija vienādi dedzīgi strādāja ar visiem. Arī semināros. Lieki piebilst – bez atalgojuma, idejas dēļ.

KDi uzklausīja vēl dažas atmiņu liecības. Cilvēki runāja, aizkustinoši jaucot tagadni ar pagātni. Palūdzu korektori to tā arī atstāt. Man liekas, Silvijai tāda nepareizība būtu patikusi.

 

Lieluma ābolam mūžībā ieripojot

Guna Zeltiņa, teātra kritiķe un zinātniece

Silvijai tuvais Aleksandrs Čaks ir teicis: "Es gribu lieluma ābolā kost!" (Mana paradīze). Man šķiet, ka šis tēls un alkas visprecīzāk raksturo arī Silviju – manu studiju biedri universitātē un vēlāko kolēģi teātra pētniecībā un kritikā.

Mūsu filologu kursā toreizējā Vēstures un filoloģijas fakultātē ar smagajām ozolkoka durvīm un plašajiem logiem, pa kuriem varēja redzēt Čaka apdzejotā Brīvības bulvāra liepas, bija krietns pulciņš kolorītu personību, kas biklāk vai drosmīgāk tiecās sevi apliecināt. Te jāmin vēlākais arhitekts Pēteris Blūms, dzejnieks Leons Briedis, K. Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, O. Vācieša muzeja direktore Ieva Ķīse, lībiešu valodas un kultūras zinātāja Zoja Sīle un citi. Taču ne no viena nestaroja tāda apņēmība un neviena skatienā nedzirkstīja tik spītīgas, izaicinošas uguntiņas kā Silvijai – slaidā basketboliste no Talsiem, šķiet, bija nolēmusi iekarot arī Rīgas "spēles laukumu", lai ko tas maksātu. Un tas viņai pavisam drīz arī izdevās: jau pirmās ziemas sesijas laikā Silvija burtiski apdullināja gan pasniedzējus, gan mūs, kursabiedrus, ar savām plašajām un aizrautīgi izklāstītajām zināšanām teju katrā priekšmetā, kļūstot par pārliecinošu kursa un grupas līderi visos turpmākajos studiju gados.

Vai varat iztēloties Silviju priekšautā ar milzu pavārnīcu rokā, maisot zupu lielā katlā lauku virtuvē vai naski cepot karbonādes vairāk nekā divdesmit izsalkušām mutēm? Tādu es viņu atceros no mūsu studentiskās sadzīves tolaik populāro kartupeļu talku laikā, kad viņas ar Rūtu uzņēmās mūsu ēdināšanu šī kolhoza mēneša laikā. Silvijai patika gatavot ēst, un tas viņai labi padevās, arī vēlāk savus ciemiņus bieži lutinot ar sulīgām karbonādēm vai citiem ēdieniem, kur allaž bija pievienota kripatiņa sirds.

Atceros mūs abas sēžam pirms pusnakts uz kāpnēm gandrīz tukšā Centrālās stacijas zālē pēc kādas Liepājas teātra viesizrādes, Silvijai gaidot pēdējo vilcienu uz Limbažiem, kur viņa tolaik strādāja skolā, bet man – uz Siguldu, un Silvijai turpat uz ceļiem čakli rakstot recenziju par šo izrādi. Atceros mūsu abu bijīgās trīsas pirmajos laikraksta Literatūra un Māksla, žurnāla Māksla redakcijas un Lilijas Dzenes vadītā toreizējā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Mākslas sektora apmeklējumos; bet pēc vairākiem gadiem mēs šajā "izredzēto salonā" bijām jau kolēģes. Ar pirmajām publicētajām grāmatām un aizstāvētām disertācijām, un liktos, ka Silvija beidzot var mierīgi "iekosties ābolā" un atslābināties.

Taču viņa tiecās jau pēc nākamā "ābola". Ak īsti profesionālu izglītību teātra teorijā un kritikā varot iegūt tikai Krievijā? Tiesa, daudzi iepriekšējo un arī jaunāko paaudžu kritiķi bija izglītojušies Maskavā vai Sanktpēterburgā, taču Silvija to uztvēra kā jaunu personisku izaicinājumu, apņemoties pierādīt, ka arī mūsu universitātē var izveidot daudzpusīgu un kvalitatīvu teātra programmu. Tagad mēs zinām, ka viņai tas arī izdevās, un šī darba augļus jau gadiem baudām mēs visi; gandrīz katrā teātrī un kultūras medijā strādā viņas bijušie studenti.

Vai domājat, ka Silvijai pietika ar šiem pirmajiem "paradīzes ābolīšiem", kas paukšķēdami krita viņas grozā? Protams, ne. 

Reiz viņa mani uzaicināja, lai apspriestos par savu nākamo ambiciozo plānu – vairāksējumu pasaules un Baltijas teātra režijas vēstures uzrakstīšanu, piesaistot visu paaudžu pētniekus. Izklāstījusi to visu ar sev raksturīgo pašpārliecinātību, viņa pēkšņi satraukti piebilda: "Saki, ka tas ir reāli un ka es neesmu traka. Un apsoli, ka tu man palīdzēsi!" Es atbildēju, ka viņa, protams, ir traka – jo tie bija trūcīgie gadsimtu mijas gadi, kad katram bija jācīnās par izdzīvošanu un finansējuma šim projektam nebija –, bet ka es viņai ticu un vienmēr palīdzēšu. Lai slavēts Silvijas gaišais trakums, uzdrīkstēšanās un vēriens, jo tas radījis unikālu "ābolu ražu" – piecus biezus sējumus par teātri pasaulē un Baltijā un divas enciklopēdiskas grāmatas par mūsu izcilākajiem aktieriem.

Un es ticu, ka viņas iekustinātais enerģijas un lieluma ābols turpinās ripot.

 

Tad mēs iepazinām Silvijas temperamentu

Ieva Zarāne, izdevniecības Zinātne galvenā redaktore

Līdz 2018. gada vasarai ar Silviju Radzobi biju tikusies tikai pastarpināti izdevniecības telpās, kad viņa savu iepriekš loloto grāmatu – Vēsture teātrī un drāmā (2011), 1945–1950: teātris, drāma, kritika (2013), Latvijas jaunā režija (2015), "Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks (2017) – tapšanas laikā svarīgākos jautājumus risināja klātienē. Bet tad tiku iekļauta Silvijas Radzobes vadītā autoru kolektīva grāmatas 100 izcili Latvijas aktieri veidošanas komandā. Tas bija ļoti interesants darbs, un Silvija spēja panākt, ka tekstā cildenais mākslā savijās ar cilvēciskām drāmām un kaislībām. Tomēr šīs grāmatas tapšana nenoritēja gludi. Bieži vien gan subjektīvu, gan objektīvu iemeslu dēļ radās dažādi šķēršļi, un tad mēs iepazinām Silvijas temperamentu. Atceros, kad atkal darbs neplānoti apstājās, Silvija uzsprāga, sakot: "Es ar ķēdēm pieķēdēšos pie šīm kāpņu margām un prom neiešu, kamēr tas nebūs padarīts!" Pēc grāmatas iznākšanas viņa šķita laimīga. Bija tik interesanti klausīties viņas aizrautīgajos stāstos no teātra dzīves! Viņa runāja sirsnīgi, sulīgi un kaismīgi, ar dzirkstošu humoru...

Silvijai bija fantastiskas darbaspējas, un godprātīgu attieksmi pret darbu un precizitāti viņa gaidīja arī no citiem. Viņa skaidri zināja, ko vēlas sasniegt, un stingri raudzījās, lai viss ritētu, kā plānots. Taču viņa arī ieklausījās citā viedoklī un piekāpās, ja tas tika pamatoti argumentēts. Silvija necieta, ja netika pildīts solītais, un viņas cieņu zaudēja tas, kurš neteica patiesību. Kopīgajā darbā sastapu arī cilvēciski silto un sirsnīgo Silviju, kura uzklausīja, atbalstīja, un tikai brīžiem bija nojaušams spēku izsīkums. To viņa prata pārvarēt, atrodoties dabā, darbojoties dārzā un aktīvi jūtot līdzi iemīļotajiem sportistiem.

Tik ļoti daudz ko no viņas varēja mācīties un smelties – rūpīgu un analītisku pieeju darbam, precizitāti un domas skaidrību, valodas sulīgumu, godīgu un tiešu attieksmi pret cilvēkiem...

 

Viņa veidojās ļoti ātri

Profesors Gunārs Bībers, Silvijas Radzobes autoritāte Filoloģijas fakultātē un drāmas sekcijā

Filoloģijas fakultātē pārsvarā bija vecākā paaudze. No jaunākā gājuma bija Vilnis Eihvalds un es. Eihvaldam no studentiem nāca vislielākā piekrišana, jo mēs mēģinājām ieviest jaunus kursus. Sākumā bija latviešu literatūras semināri, kur Silvija ar savu ārkārtīgo ieinteresētību jau 1. kursā izcēlās. Viņa apmeklēja teātrus. Mūžīgi uzstājās, un tiešām sakarīgi salīdzinājumā ar citiem. Tas bija galvastiesu augstāk. Izrādījās, ka viņa ir ārkārtīgi apdāvināts cilvēks vispār. Kādas viņai bija priekšzināšanas, no Talsiem nākušai, grūti pateikt. Bet tālāk aizrautība ar teātri bija neiedomājama. Beidza ar izcilām atzīmēm. Viņas talants un ļoti vispusīgā apdāvinātība izpaudās ļoti spilgti. To varu apliecināt pilnīgi bez kaut kādiem pārspīlējumiem. Viņa veidojās ļoti ātri. Mums diezgan bieži bija arī tikšanās ar aktieriem. Tur viņa uzstājās, un tur viņu pamanīja. Tajā laikā aktieriem bija jāiet pie skatītājiem, un viņi labāk nāca uz universitāti nekā uz VEF vai kaut kur citur. Bija rosība. Nāca Alfrēds Jaunušans un citi. Par Mihaila Kublinska Santakrusu 1971. gadā Silvija jau runāja tā, ka prieks klausīties. Toreiz Krievu drāmas teātrī bija iestudēta Žanna d’Arka, kur bija salikts kopā Anuijs ar Andreju Upīti, un tad jau viņa bargi uzstājās.

Es viņai zvanīju, ja mani kaut kas ļoti interesēja. Es, protams, lasīju viņas grāmatas, viņa man tās patiešām visas arī dāvināja. Tikāmies un par tām runājāmies, bet tas jau bija distancēti. Viņa bija tik ļoti aizņemta, un es jau vairs nevarēju teātrim galīgi izsekot. Ja viņai nebija interesanti runāties, kāpēc lai viņa zvanītu? Un man bija kauns zvanīt. Tā nav, ka mēs būtu draudzējušies vai ka viņa man uzticētos. Nu galīgi ne. Sākums tāds bija.

Pēdējo reizi viņa pie mums dzīvoklī bija decembrī. Man bija dzimšanas diena, un tad viņa stāstīja, kā viņas ar Zani atgriezušās no Vjetnamas un cik tas bijis ārkārtīgi jauki un kolosāli. Pilnīgi priekšlasījums divas stundas.

Pēc tam mēs vairs nesatikāmies. Es viņai šad tad zvanīju, ja man gribējās zināt, kas notiek teātrī. Tas bija ļoti reti. Zinu, ka viņa rakstīja par Čaku. Nezināju absolūti neko. Saņēmu dūšu un tomēr viņai zvanīju. Tad viņa pateica tikai to, ka viņai ir ļoti grūti. Pēdējie vārdi bija tādi – paldies, ka piezvanīji, bet man nav vairāk spēka. Viņa burtiski apdzisa tajā telefonā… Tas bija tik šausmīgi, jo tas viss bija tik pēkšņi…

 

Viņa arī bija māksliniece

Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, kura kādu laiku studēja Silvijas Radzobes pirmajā kritiķu kursā

Silvija ir ļoti monumentāls cilvēks. Katram ir kādas īpašas lietas sakāmas, bet pārsvarā jau visi saka vienu un to pašu – kaislība, kaislība, kaislība. Teātris bija viņas dzīve.

Šajās dienās man bija pamats saprast, ka Silvija manā dzīvē bijusi absolūti liktenīgs cilvēks. Es nebūtu iestājusies arī Pēterburgā aktieros, ja Silvija mūs nebūtu aizvedusi skatīties Dodina izrādes – Velnus un Māsas un brāļus. Ņemot vērā to, ka es tomēr aizgāju no kritiķu kursa, mums bija sarežģītas attiecības. Silvija bija kaislīgs cilvēks, kurš ierādīja personīgo pieslēgumu, cik dziļi var rakt. Jaunībā ir tik svarīgi sastapt šādus cilvēkus! Man ļoti palaimējās, jo līdzīgus pasniedzējus sastapu arī tālāk Pēterburgā. Līdzīgi turpinu strādāt tagad arī ar saviem studentiem. Šo dziļuma nepieciešamību biju jau saņēmusi no ģimenes, bet studijas pie Silvijas iemācīja, kā salikt kopā eksakto un emocionālo pusi, teoriju un praksi.

Studiju gados biju uzrakstījusi portretu par Ģirta Krūmiņa Bendžiju Pētera Krilova iestudējumā Vājprātīgā stāsts pilns niknuma un trokšņa. Kautrējos, tāpēc lasot irgojos, un atceros, ka Silvija stingri aizrādīja, ka tik labu tekstu nedrīkst lasīt šādā veidā.

Es biežāk ar Silviju runājos domās nekā dzīvē. Viņas lekciju pierakstus izmantoju joprojām. Es jau viņai to pateicu arī pašai dzīvē, ka mēs ar Vladu Nastavševu nebūtu uztaisījuši Mēdeju, ja savā laikā nebūtu dzirdējusi viņas dziļi personīgo lekciju. Es to atcerējos līdz pat šim laikam.

Tas bija neticami, ka mūsu auditorijas priekšā pēkšņi varēja stāvēt Lāsma Kugrēna vai Mihails Kublinskis. Tagad loks ir noslēdzies, jo es ciemojos savukārt pie viņas studentiem. Tagad pat neticas, ka viņa mums ļāva būt tik negantiem un to visu publicēja, neko nelabojot, – es, piemēram, varēju uzrakstīt par sava kinostudijas pasniedzēja Arnolda Liniņa izrādi tā, ka zāle neaug.

Esmu pateicīga Silvijai, ka viņa ieraudzīja un saprata, cik man bija svarīga Rugetta izrādē Smagais metāls. Principā tā bija autobiogrāfiska loma izrādē. Tie nebija tikai Repšes teksti. Bet ir arī recenzijas, kuras es neesmu lasījusi. Pavaicāju kolēģiem – vai tas man ko dos? Nē, tur nav nekā konstruktīva.

Silvija arī ir māksliniece. Viņa nav tikai statistikas vācēja. Viņa bija radošs cilvēks. Šajās dienās sapratu, ka mēs esam vienā laivā. Katrs kustina savu pusi, un kādu brīdi tā ir līdzsvarā.

 

Patika masku spēles

Valda Čakare, teātra kritiķe un zinātniece

Es arī Silviju redzu tieši tā, kā viņa jau ir aprakstīta, – spilgta, azartiska, apveltīta ar milzīgām darbaspējām, lieliska organizatore, ļoti darbīgs cilvēks gan profesionāli, gan sadzīves situācijās. Arī es zinu, ka viņai patika basketbols un garšoja šampanietis. Patiesībā tur vairs nebūtu nekā, ko piebilst, bet viena lieta tomēr liekas atgādināšanas vērta. Silvija teātra vidē nonāca it kā dažādu sakritību rezultātā, bet tomēr man liekas, ka viņas klātbūtne teātrī ir ļoti likumsakarīga, jo viņa piestāv teātrim un teātris – viņai. Viņa ir ārkārtīgi artistiska. Tādā nozīmē, ka viņa spēj savaldzināt un uzrunāt milzīgi lielas auditorijas. Nebija tā, ka tikai studentiem bija interesanti. Viņai patika turēt savā personības pievilcības varā arī ļoti plašu cilvēku loku. Vēl 80. gados, kad notika lielie Teātra dienu pasākumi, vienreiz Valdis Lūriņš kā vienīgo no kritiķiem bija uzaicinājis piedalīties Silviju. Tur viņa no tribīnes Nacionālajā teātrī, kas bija pārbāzts līdz galerijas pēdējai rindai, stāstīja. Neatceros, par ko, bet atceros, ka publika ārkārtīgi uzmanīgi klausījās, aplaudēja, smējās. Proti, uzmanība bija absolūti nedalīta. Viņa bija ļoti laba oratore.

Silvija ir teatrāla un artistiska arī tādā nozīmē, ka viņai arī patika spēles ar identitātēm, ar maskošanos. Reiz viņa vienam rakstam uzlika moto, ko viņa pati bija sacerējusi. To viņa piedēvēja romiešu vēsturniekam Kornēlijam Tacitam. Vairākus rakstus viņa uzrakstīja ar pseidonīmu Dāvids Drudzis. Šīs masku spēles viņai pašai sagādāja prieku, un, protams, arī tiem, kuri to zināja. Silvijai piemita izteikti dialoģiska domāšana. Pasauli viņa uzlūkoja opozīcijās, to varēja just arī viņas valodā. Viņa mēdza uzsvērt: "Es domāju tā." Nereti viņa vēl piebilda: "Pat ja visa pasaule domātu citādi." Reizēm "citādi domājošā pasaule" iemiesojās tikai vienā cilvēkā, ar kuru viņai vajadzēja diskutēt. Bija dzīves periodi, kad citādi domājošo pasauli man arī nācās pārstāvēt. Tad, kad pieauga Zane, šī loma neapšaubāmi piekrita viņai. Silvijas raksti tapa domu apmaiņā, dialogā. Tas ir ļoti būtiski gan teātrim, gan Silvijai.

Viņai svarīgs bija tāds jēdziens kā kolektīvs. Saprotu, ka tas varbūt izklausās arhaiski, ja salīdzinām ar mūsdienu kopības veidošanu, kur ir "flašmobi" un interešu klubi internetā u. tml. Kolektīvs viņai bija svarīgs tādā nozīmē kā domubiedru kopa. Un viņa par to arī spēja uzņemties atbildību. Tieši tāpēc varēja tapt visi lielie projekti – studentu programma, visi lielie rakstu krājumi. Silvija brīnišķīgi prot no autoriem dabūt ārā rakstus. Viņa prot organizēt, mobilizēt un pārliecināt.

Ar Silviju kopā neesmu mācījusies, bet mēs iepazināmies dramaturģijas sekcijā. Mani piesaistīja tas, ka ar viņu bija ārkārtīgi interesanti sarunāties. Sākumā par teātri, pēc tam – par dzīvi. Tad es arī uzzināju, ka viņai garšo konfektes Rīts, bet negaršo kūkas ar šokolādes glazūru, tad arī uzzināju, ka viņa baidās no pelēm, bet nekad nebaidās paust savu viedokli un ielaisties diskusijās. Tās nebija vieglas, jo Silvija mēdz būt ļoti uzstājīga un prasīga, bet interesanti tas neapšaubāmi bija. Cilvēciskā plānā man par viņu ir iespaids kā par ļoti iejūtīgu un atsaucīgu cilvēku.

 

Esmu daudz mīlestības parādā

Vilis Daudziņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris

Silvija ir cilvēks, kurš atstāj pēdas. Gan Latvijas mūsdienu teātrī, kādu mēs to redzam un saprotam šobrīd, gan arī manā paša dzīvē. Viņa bija cilvēks, kritiķis, kurš uzrakstīja par manu darbu pirmo kritiku. Viņa bija atbraukusi uz Daugavpils teātri. Toreiz bijām 2. kursā. Viņa veselu nakti nosēdēja Daugavpils viesnīcā, rakstīdama par mums visiem tādu kā aktiera portretu. Par šiem mazajiem, mazajiem kursa darbiņiem mums bija pirmā recenzija.

Kad bija iestudēts Oblomovs, kurā es spēlēju Zaharu, viņa piezvanīja un teica, ka pieķēdēsies pie kāpņu margām, ja es nedabūšu balvu.

Daugavpilī mēs visi bijām jauni gurķi. Es redzu pēc saviem bērniem, ka jauns cilvēks grib nodarboties ar praktiskām lietām. Klausīties lekcijas par teātra vēsturi tajā vecumā ir ļoti grūti. Viņa bija iemīlējusies abos mūsu kursos. Reizi nedēļā ieradās Daugavpilī ar izsalušu vai pārkarsušu dīzeli. Nāca ar smagām grāmatu nastām. Tie vēl bija laiki, kad specifisku ārzemju literatūru dabūt bija ļoti grūti. Tā bija sadabūta sazin kur un sazin kā. Silvija bija to pārkopējusi un, protams, gaidīja no mums tikpat lielu entuziasmu un iedziļināšanos tajā tekstā, kādu viņa bija ieguldījusi. Un ļoti bieži viņa to nesaņēma, jo ieraudzīja aizmigušus, pārgurušus cilvēkus no tādas vai citas vingrošanas nodarbībām. Kā jau emocionāls cilvēks, viņa apvainojās. Tagad pēc daudziem gadiem es to saprotu.

Silvijai bija brīnišķīga humora izjūta. To zina un saprot jebkurš, kurš Silviju ir pazinis. Mums bija dažas ārkārtīgi jaukas situācijas, kad sapratām, ka nu gan ir vāks, ka nekad mūžā šo ieskaiti nenoliksim. Mācāmies visu nakti, ejam viens pie otra, sākam rakstīt špikerus – nepalīdz. Tad izdomājām, ka mēģināsim Silviju piekukuļot. Ģenerālplāns bija tāds, ka mēģināsim vilkt laiku līdz vakara vilcienam, jo viņa noteikti brauks atpakaļ. Bet laiks ir jāpavada kaut kā sakarīgi un Silvijai aizraujoši. Vedām viņu ekskursijā pa pilsētu, meitenes vārīja zupu un bija noīrējušas svētku traukus. Ēdām pusdienas, runājām par visu kaut ko, tikai ne par ieskaiti. Gaidām, kas nu tagad būs. Silvija brīnišķīgi spēlēja mums līdzi. Beigās viņa teica – nu labi, kur ir tās jūsu ieskaišu grāmatiņas? Tās, protams, jau bija sagatavotas. Pēc tam viņa ļoti lepojās ar šo gadījumu un teica, lai neviens nemēģina to atkārtot, ka tas ir unikāls gadījums. Tāds viens, un to arī glabās kā dārgu atmiņu.

Kad cilvēks aiziet, liekas, ka tu ļoti daudz ko neesi pateicis. Man patiešām ir sajūta, ka esmu ļoti daudz mīlestības parādā.

Lai gaišs ceļš Silvijai mūžībā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja