Latvijas Nacionālā teātra afišās, redzot izrādes nosaukumu Ferdinands un Luīze, prasās turpināt ar līdzīgu uzskaitījumu – Romeo un Džuljeta, Tristans un Izolde, Indulis un Ārija... "Oriģinālais lugas nosaukums ir Mīla un viltus," precizē aktrise Ieva Aniņa, atklājot, ka izrādes pamatā ir pazīstamais Frīdriha Šillera darbs. "Protams, tā ir mīlestība un visas emocijas, kas virmo ap to, jo īpaši, ja sabiedrībai par attiecībām, normām, tikumiem un noteikumiem ir savs viedoklis. Par to arī ir šis stāsts – kā cilvēki mīl viens otru un kā vara un viltība sagrauj šo mīlestību." Tātad beigas nav laimīgas? "Nav gan. Lugas žanrs klasificēts kā traģikomēdija, un tas ir kā dzīvē – priecīgais mijas ar skumīgo."
Luga tapusi Vētru un dziņu laikmetā – XVIII gs. otrajā pusē, bet cilvēka daba un būtība nemainās, lai jebkuros laikos stātos pretī sabiedrības priekšstatiem un aizspriedumiem, divkosībai un bailēm. Kad mīlestība deg ar tādu spēku, kāds atrodams pasaules dramaturģijas klasikā, izglābties nav paredzēts nevienam.
Ieva Aniņa izrādē ir Luīze – jauna, dzīvespriecīga, vitāla meitene, kas, kā raksta Šillers, "piedzīvo savu pirmo sudrabaino toni neskartajās stīgās". "Luīze pirmo reizi iemīlas, un tas ir kā lidojums, jo mīlestība izrādē viņu paceļ virs zemes ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē," savu lomu raksturo Ieva Aniņa. Bet cilvēks, kurā viņa iemīlas, ir citas kārtas, un līdz ar to šīs attiecības sabiedrībai nav pieņemamas.