"Skatītājiem šoreiz liegta iespēja ērti iekārtoties savos krēslos ar standartizēti priekšā novietoto skatuvi. Spēles laukums atrodas skatītājiem apkārt, bet pašu skatītāju vietas būs kustīgi krēsli, tā dodot iespēju ikvienam palūkoties uz notiekošo 360 grādu amplitūdā," pārsteigumam Daugavpils teātrī sagatavo režisors Oļegs Šapošņikovs. Kopā ar režisori Allu Korovkinu un aktieru ansambli viņš teātrī izveidojis neparastu uzvedumu – bilingvālu izrādi Daktera Čehova laboratorija (latviešu un krievu valodā). Pirmizrādes publikas atsauksmes jau nomierinājušas satrauktos radošās komandas prātus. "Sanācis ir labāk, nekā cerējām," uzskata Oļegs Šapošņikovs. "Skatītājiem bija jāpierod pie īpašas atmosfēras. Taču viss jau ir atkarīgs no tā, kā aktieri tiek galā ar savu uzdevumu."
Bet uzdevums ir interesants. Daugavpils teātrim šāds "laboratorijas ceļš" ir pirmā pieredze (un režisors cer, ka nebūt ne pēdējā). "Jebkuras izrādes iestudēšanas process ir vērtība. Kopīgi izvēlējāmies Antona Čehova stāstus, ko pārvērtām dramatiskās miniatūrās, un aktieri – Līga Ivanova, Inese Ivulāne-Mežale, Maija Korkliša, Jeļena Ņetjosina, Olga Maksimova, Vadims Bogdanovs, Mihails Abramovs, Nikolajs Gedzjuns, Miroslavs Blakunovs, Māris Boka, Marks Šelutko, Zanda Mankopa – tās izspēlē skatītāju konsilija priekšā," skaidro Oļegs Šapošņikovs. Darbs pie Čehova stāstiem ir daudzslāņains, jo gatavu lugas tekstu nebija un aktieri darbojās kā dramaturgi, meklējot pareizos vārdus, lai stāstu varētu nospēlēt. "Aktieri bija arī izrādes līdzrežisori," piebilst Oļegs Šapošņikovs, atzīstot, ka viņa praksē tas bijis pirmo reizi, un šo laiku dēvējot par radošās komandas kvalifikācijas kursiem.
Izrādē iekļauti A. Čehova stāsti Koriste, Ienaidnieki, Ļaunprātis, Laulātā draudzene, Aņuta un citi. "Čehova stāsti un lugas, neskatoties uz to skumjām, šķietamo garlaikošanos, neapmierinātību ar dzīvi, nav melodramatiski. Izrāde vienlaikus ir ļoti jautra un situācijas ir smieklīgas, bet tā ir arī skumja, pat traģiska. Es to salīdzinātu ar ķīniešu ēdienu, kas vienlaikus ir salds, skābs, rūgts, ass," saka Oļegs Šapošņikovs. "Ja Čehovu izspēlējam melodramatiski, tad faktiski tā ir mūsu pašu vai radu, kaimiņu dzīves epizožu atdarināšana. Jā, tas ir vērtīgi, jo ir ko analizēt un pārdomāt. Bet – nav pievienotās vērtības! Taču, ja pārtaisām stāstu pēc savas gribas un pieredzes, raksturus pavelkam uz ekstrēmāku pusi, rādot cilvēkus kādā saspringtā dzīves punktā, paspilgtinot un iekrāsojot viņu raksturus, tad to pašu stāstu izlasām pavisam citādi – nevis melodramatiski, bet traģikomiski. Ticu, ka Antons Čehovs, būdams ārsts, uz dzīvi un cilvēkiem skatījās mazliet ciniski."