Nevarētu teikt, ka Rīgas Krievu teātra publika pavisam nebūtu trenēta skatīties mazās formas izrādes, taču tādā intensitātē kā šajā sezonā tieši monoizrādes un radošie vakari vēl nav pieredzēti. Teātrī patlaban tiek ekspluatēti pat trīs spēles laukumi nelielam skatītāju skaitam – Mazā, Eksperimentālā zāle un tā dēvētais Kvartirņiks, kurā tikšot rīkoti radošie vakari. Sezonas pirmajā pusē šeit tika rādītas monoizrādes, kurās visās izmantota dzīvā mūzika.
Vadoņu ēnā
Nedaudz vairāk par stundu ilgstošā izrāde Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadībā ir Jakova Rafalsona saspēle ar vijolnieku Gidonu Grīnbergu. Aktieris pirms pirmizrādes stāstīja, ka kompozīciju veidojis Mihails Borisovs jau diezgan sen, tā spēlēta Maskavā. Tagad iestudējums ieguvis jaunu elpu un parādīts skatītājiem Eksperimentālajā zālē, kurā netiek nodzēsta gaisma, jo aktieris deklarē, ka viņam jāredz skatītāju acis.
Rafalsonāte ir izteikti eklektisks darbs, kurā sakompilēti dažādu laiku un tautību autoru darbu fragmenti, kam pieskaņots muzikālais pavadījums. Aktieris ar literatūras palīdzību cenšas saprast vēstures slogu un mūsdienu pasaules sarežģītību, pierādīdams, ka arī sen sacerēti darbi izskan aktuāli un rosina domāšanu. Skatītājiem tiek izdalīts darbu saraksts, un ir divas izvēles – vilkt ar pirkstu līdzi, kas tas par darbu (uzrakstītas arī pirmās rindiņas, tā ka sekot līdzi ir viegli), vai ielikt lapiņu somā un necensties saprast, kurš un kad to ir rakstījis. Es izvēlējos otro variantu un ļāvos anonīmam tekstam, bet arī ar to ir jūtama zināma sadrumstalotība un fragmentārisms. Izrāde ir pilna impulsu, kas iešaujas prātā, izraisa reakciju un atkal aiztraucas tālāk.
Iestudējumā ir divi principiāli akcenti. Tā galvenais varonis ir garderobists – daļu virsdrēbju tiešām pieņem aktieris un izkar tās skatuves priekšā. Tātad šķietami "mazais cilvēks", vērotājs no malas, nevis aktīvs notikumu līdzdalībnieks. Tomēr tas neizslēdz iespēju domāt par būtiskām vēstures un sabiedriski politiskās dzīves tēmām, par paaudžu atšķirībām, par katra cilvēka izvirzītajiem mērķiem. Izrāde ir ar izteikti politisku zemtekstu, ko akcentē Ļeņina, Staļina un Hitlera portreti. Tā ir XX gadsimta iedzīvotāja refleksija par to, kas notiek ar valstīm, tautām, cilvēkiem. Vismaz man pēc izrādes beigām palika neremdēta izsalkuma sajūta, gribējās vairāk, dziļāk un reljefāk. Taču pašreizējā variantā iestudējums ir drīzāk mudinājums izrādes veidotāju ierosinātajos tematos rakties pašiem.
Neviens neapvainojas
Garderobē – tikai tā ir galvenās varones garderobe – notiek arī Huligānes grēksūdze – Tatjanas Lukašenkovas monoizrāde, kurā tiek izmantoti krievu interneta sensācijas, režisores un dzejnieces Solas Monovas (Jūlija Solomonova) dzejoļi. Pamelas Butānes iekārtotajā telpā izkarināti kostīmi, ko aktrise izmanto izrādes laikā. Režisors Jurijs Djakonovs sākumā mazliet sabiedē skatītāju, liekot domāt, ka tiešām katram dzejolim piemeklēta sava kleita vai kažoks, bet pienāk brīdis, kad šis princips vairs netiek izmantots. Nosaukums Huligānes grēksūdze it kā sola radikālus, varbūt pat sociāli asus pantus, taču sniedz kaut ko citu – emocionālu kontaktu starp zāli un aktrisi, kuru pavada mūziķi Ņikita Osipovs un Vladimirs Tuzovs, kurš ir arī dziesmu autors.
Solas Monovas dzeja ir brīžiem piezemēta, tās varone – ikdienišķa, kaut labi situēta sieviete, kura no vīrieša prot izdabūt to, ko vēlas, bet arī cieš no mīļotā cilvēka neslēptajiem sānsoļiem. Tā ir dzeja par lieko svaru, draudzeņu intrigām un dzīves jēgas atrašanu kaut vai kažokos un briljantos. "Es rakstu par mīlestību patērētāju laikmetā, bet mīlestība vienmēr ir brīnišķīga, tāpēc mani dzejoļi ir dzīvi apliecinoši," saka dzejniece.
Tas, kas izdodas aktrisei, – viņa padara šo dzeju par savu un izmanto kā līdzekli sarunai ar skatītājiem. Biju liecinieks tam, ka pirms izrādes administratore lūdza pārsēsties uz pirmo rindu diviem skatītājiem, jo aktrisei ir svarīgi, lai rinda būtu pilna, svarīgi redzēt acis. Pārsēdās pāris, un kungs dabūja uz savas ādas dažu labu ironisku dzejoli par vīriešiem. Visi draudzīgi pasmējās, neviens neapvainojās. Izrādes veiksmi nosaka aktrises intonācija. Tā nav ekscentriska klaunāde, bet pilnasinīgs stāsts par ikdienišķu, brīžiem nejauku, kaprīzu un viltīgu sievieti, kura nolēmusi uzveikt zināmu vilšanos dzīvē.
Solas Monovas dzejā ir sastopami visi mūsdienu dzīves atribūti, varoņi sūta viens otram dumjas īsziņas, melo, vīrieši atpērkas ar dārgām dāvanām – dzīve turpinās. Tatjana Lukašenkova šo dzeju runā nevis kā dzeju, bet iekšējo monologu, neizslēdzot pašironiju, tomēr paliekot savas varones pusē. Aktrise, kura teātrī bieži izmantota kā spilgta komiķe, monoizrādē parādās kā sirsnīga draudzene visām skatītājām, kam daudz kas dzīvē ir "piegriezies", un viņas stāsts ir tieši par tādu sievieti.
Un notiek kaut kas pilnīgi savāds – izrāde aizkustina pat vīriešus, lai cik nepievilcīgā gaismā viņi brīžiem parādītos. Tatjana Lukašenkova runā un dzied un varētu to darīt vēl vismaz pusstundu, jo ir radīta atmosfēra, kurā skatītājs jūtas labi, ir spilgti tēli, piemēram, sieviete, kura naktī sazvērnieciski lavās pie ledusskapja, – nesmieties nav iespējams. Režisora saliktie akcenti ir neuzbāzīgi, spilgtākais no tiem ir dažādu apģērba gabalu savilkšana aktrisei mugurā, it kā uzsverot daudzās sociālās lomas, kas jāuzņemas mūsdienu sievietei.
Drīkst dziedāt līdzi
Vismazāk sevi kā personību izrādē Lūk, istaba šī... izceļ aktrise un teātra direktore Dana Bjorka, atklājot Kvartirņiku ar Bulatam Okudžavam veltītu programmu Dmitrija Palēsa sakārtojumā. Dana Bjorka šeit parādās nevis kā māksliniece, kas pretendē uz oriģinālu, nebijušu Okudžavas dziesmu interpretāciju, bet drīzāk kā medijs, starpnieks, kas palīdz atcerēties skatītājiem zināmas melodijas vai dzirdēt tās pirmoreiz. Skatītāji tiek mudināti dziedāt līdzi un beigās arī paši var tikt pie solopartijas, ja grib un spēj, bet omulības kuplināšanai tiek piedāvāta tēja senatnīgā patvārī, Rīgas balzams un saldumi. Pavadījumu spēlē Nikolajs Gruničevs, Ņikita Osipovs un Anna Marija Ivana.
Lai pasākums nebūtu vienkāršs koncerts, tā veidotāji izdomājuši interaktīvus elementus – priekšā tiek aicināti skatītāji, kas griež laimes ratu un nosaka, kuru no tematiskajām sadaļām mākslinieki atskaņos. Šādas sadaļas ir septiņas. Kad es skatījos koncertuzvedumu, sakritības rezultātā numuri tika izvilkti precīzā secībā no viens līdz septiņi, tas nonāca pretrunā ar deklarēto nosacītās improvizācijas ieceri. Tomēr pēc iestudējuma satura radās iespaids, ka sākums un beigas ir skaidri fiksēti un nav nepieciešamības izlikties, ka šos numurus izvelk nejauši. Uzveduma pirmā daļa ir skaidri izteikts sākums, septītā – noslēgums. Kādā brīdī ierakstā ieskanas arī paša Okudžavas skarbi melanholiskā balss.
Ar Kvartirņika ideju Dana Bjorka mēģina iedzīvināt – un izskatās, ka tas varētu izdoties, – teātra kā domubiedru klubiņa ideju, kurā cilvēki nāk vienkārši justies labi. Man nav šaubu, ka līdzīgu efektu varētu radīt vakari arī ar citiem aktieriem, kas jau pieminēti nākotnes kontekstā, piemēram, Maksimu Buselu vai Jeļenu Sigovu.
Mazo spēles laukumu izmantošana ne tikai lugu uzvedumiem, bet arī literārām kompozīcijām, kurās aktieri nojauc ceturto sienu un skatās tieši neaptumšotā zālē, ir šīs Rīgas Krievu teātra sezonas iezīme. Teātris apzinās, ka viens no ceļiem, kā nostiprināt saikni ar auditoriju, ir tieša iedarbība uz emocijām. Var gadīties, ka ar šādām metodēm var pārvilināt pie sevis daļu skatītāju, kas neaizies uz dažu labu dārgu un ne visai kvalitatīvu Krievijas viesmākslinieku smejamgabalu, bet ieskatīsies acīs aktieriem vai padungos līdzi par meiteni un aizlidojošo baloniņu.
Izrādes
Rīgas Krievu teātrī
Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadībā 25.I, 15., 16.II
Huligānes grēksūdze 25.I, 2., 28.II
Lūk, istaba šī... 26.I, 16., 17., 21., 23., 24., 27.II