Mazās zīles kuplais ozols

Kad teātra vēstures īso kursu pieber ar gadskaitļiem, personvārdiem un lugu nosaukumiem, tad, tā dēvētie, sliņķi un slīmesti tiek iedzīti purvā, kur dzērveņu maz, tikai maldugunis un stulbi nomaldījušās avis cita uz citu blenž. Pirms Aizrobežu teātra vēstures eksāmena bijām gatavi vai pakārties, saprotams, teatralizētā veidā kā jau topošie aktieri. Cilvēki tādos brīžos mēdz rakstīt atvadu vēstules, mēs izšķīrāmies par pēdējo zvanu. Kam? Līvijai Akurāterei uz viņas Mežaparka koka arhitektūras paraugnamu. Kādas tik naktis nav apdziedātas: tādas, kur pazūd kumeliņ(i)s, mīlā un ziedu vīrakos tvīkstošas, tādas, kas nāk kā likten's lemt... Bet tādas, kurā līdz pat pirmajai rīta blāzmai Līvija Akurātere studentiem vāra melnu kafiju un stāsta lugu saturus, tādas otras nav. Paldies par tiešumu, sapratni, mīļumu un gudrības paspārni, kur atradās vieta un patvērums ik vienam, kas sevī jutis Teātra pasaules saldo aicinājumu.