Līviju Akurāteri sastapu 70. gados, kad es kā jauna aspirante pievienojos Teātra, mūzikas un kinomākslas nodaļas pētnieku pulkam Zinātņu akadēmijas toreizējā Latviešu valodas un literatūras institūtā, kur viņa strādāja līdzās tādām leģendārām personībām kā Lilija Dzene un Valentīna Freimane. Ar savu labestību un mātišķo sirsnību Līvija bija šī kuplā, neviendabīgā, nereti radošos strīdos un ambīciju vētrās virmojošā kolektīva dvēsele. Tā, kura visus nomierina, apglāsta un samīļo. Tā, kura mūs "ganīja" un turēja kopā, kad Lilija Dzene bija devusies radošā atvaļinājumā, lai uzrakstītu savu kārtējo grāmatu. Un Lilija savukārt atslogoja Līviju no lielajiem teātra vēstures darbiem tad, kad tapa gan Līvijas grāmatas par aktieriem un režisoriem – Antu Klinti, Emīliju Viesturi, Emīliju Berziņu, Gunāru Cilinski u.c. –, gan fundamentālais pētījums Aktiermāksla latviešu teātrī (1983). Es ceru, ka mūsu aktiermākslas pedagogi to lieto, jo tā ir īsta aktiera rokasgrāmata un nav mazāk aktuāla arī XXI gadsimtā, sniedzot ieskatu ne tikai mūsu teātra apmācības vēsturē, bet arī Mihaila Čehova un citu izcilu aktieru darba metodoloģijā.
Izjust svaigo un dalīties
Es vienmēr esmu apbrīnojusi Līvijas atvērtību un vēlmi sekot visam jaunajam, negaidītajam, pārsteidzošajam gan teātrī, gan citās mākslās un viņas pozitīvismu, priecīgo dzīvošanas prasmi, ko viņa saglabāja, lai cik grūti dažbrīd klātos. Līvija bija regulāra Vallijas, kā mēs saucām Valentīnu Freimani, kinolektoriju apmeklētāja, kopā ar viņu klausījāmies gan Vallijas, gan mūsu toreizējā kolēģa, tagad Čikāgas Universitātes profesora Jura Civjana stāstīto par jaunumiem ārzemju teātrī un kino. Liktos, kālab gan Līvijai vajadzētu tā iespringt? Viņa taču bija autoritāte savā nozarē, ar vairākām grāmatām un nodaļām kolektīvos pētījumos pūrā, turklāt labi pazina arī profesijas praktisko "oderi": beigusi Teātra institūtu ar aktrises diplomu, strādājusi gan Dailes teātrī par literārās daļas vadītāju, gan avīzē, gan Kultūras ministrijā. Bet tāda bija Līvijas daba – viņai allaž vajadzēja izjust šo jauno, svaigo dzīves un mākslas garšu un dalīties tajā ar citiem. Līvijas mājas Mežaparkā kļuva par vietu, kur spietoja ne tikai meitas Ievas draugi mūziķi, bet arī jaunie kritiķi, "mājas kinozālē" caurām naktīm skatoties tolaik vēl oficiāli nepieejamās ārzemju filmas, kas Latvijā parādījās videoierakstos. Vēlme apgūt un izzināt visu jauno Līviju neatstāja visu mūžu; šķiet, jau krietni pāri sešdesmit gadiem viņa sāka mācīties franču valodu.
Tas, ka Līvija bija izzinājusi un apguvusi aktierdarba meistarību no pašiem pamatiem, piešķir viņas pētījumiem īpašu pievienoto vērtību. Arī: aktieru pulkā viņu uztvēra kā savējo, un Līvija ne tikai savus kolēģus kritiķus, bet arī aktierus uzskatīja par saviem brāļiem un māsām. Bet brīdināja, kā to mēs varam lasīt kādā viņas rakstā, kas tapis teju pirms trīsdesmit gadiem: "Es nezinu kritiķi, kas varētu pieskarties, nekad neievainojot.[..] Ja esi izvēlējies tādu ceļu – rakstīt par teātri – tad pārciet režisoru un aktieru dusmas kā pērkona negaisu pēc tveicīgas dienas. Sak, varbūt rīt visa debess būs vienā zeltā. Zeltā, ko radīs viņu talants. Tā pilnskanīgums. Tu priecāsies, un varbūt tad tev tiks piedots." Ar savu spēju saskatīt un uzticēties talantiem, arī vēl oficiāli neatzītiem, Līvija ir balstījusi gan Pētera Pētersona, gan Oļģerta Krodera un citu novatorisku režisoru, gan jaunu aktieru paaudžu ienākšanu mūsu teātrī.
Griežas dejā
Es nezinu nevienu citu teātra kritiķi un pētnieku, kas teātrī būtu tik ļoti pieņemts kā savējais un būtu tik ļoti mīlēts – ne glaimīgi, iztapīgi, bet patiesi mīlēts. Gan profesionālo, gan amatieru teātru vidē. Jo Līvija, viena pati audzinot divus bērnus un rakstot grāmatas, atrada laiku arī mūsu oriģināldramaturģijas aprūpēšanai un amatierteātru kustībai. Vai kāds var izskaitīt tās lugas, kas izgājušas cauri viņas rokām, darbojoties kā dramaturģijas konsultantei Rakstnieku savienībā? Tās izrādes, kuras Līvija redzējusi visās Latvijas malās? Tos jaunos censoņus, kas saņēmuši viņas ieteikumus, analīzi un iedrošinājumus? Es allaž būšu pateicīga Līvijai par tiem padomiem, ko viņa deva man, pirmoreiz dodoties intervēt mūsu lielos skatuves grandus, ievirzot dziļākā dramaturģijas izpratnē un pietuvinot amatierteātru kustībai. Un allaž atcerēšos to, kā savulaik amatierteātru salidojumā Valkā pēdējā naktī mēs ar dramaturgiem Paulu Putniņu un Jāni Jurkānu pārguruši devāmies uz Rīgu, bet Līvija joprojām nenogurdama griezās dejā.
Kad 90. gadu sākumā strauji samazinājās finansējums zinātnei un mūsu pētnieku kolektīvs faktiski izira, Līvija labprātīgi atkāpās, aizejot pensijā. Viņu ar atplestām rokām saņēma Kultūras akadēmija, kur Līvija vairākus gadus strādāja ar studentiem, kļūstot ne tikai par akadēmijas emeritēto profesori, bet ar savām aizrautīgajām lekcijām – arī par daudzu studentu dzīves daļu. Tomēr šie grādi un nosaukumi – jo Līvija bija arī habilitētā zinātņu doktore, Nopelniem bagātā kultūras darbiniece, saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu u. tml. – nespēja ne mainīt viņas silto cilvēcisko dabu, ne ievest lepnības grēkā. Vienkārša, sirsnīga un mīļa, enerģijā un vitalitātē starojoša, jau cienījamos gados, bet joprojām viegla un žigla kā irbīte – tāda Līvija paliks atmiņā daudziem jo daudziem. Ar savu smaidu un neuzbāzīgo, maigo, bet strikti profesionālo vērtējumu. Ar dzīvē tik reti sastopamo absolūto beznosacījuma mīlestību, ko viņa izjuta gan pret teātri, gan saviem bērniem un mazbērniem, gan brāļiem un māsām savā profesijā. Domājot par Līviju, man allaž jāatceras slavenā vācu režisora Maksa Reinharta vārdi par to, ka aktieris ir cilvēks, kurš savu bērnību iebāzis kabatā, lai visu mūžu ar to spēlētos. Jo viņa bija cilvēks, kurš visu mūžu saglabāja bērna uztveres svaigumu, atvērtību, uzticēšanos un brīnu pret šo pasauli, kura palēnām jūk prātā, bet kurā tomēr ir tik daudz skaista. Un visu mūžu izstaroja mīlestību, lai arī Līvijas sejā dažbrīd iezagās tāds skumjš un mīklains smaids. Kā cilvēkam, kura dzīve ir grūta, bet piepildīta, un kuram par to ir sava zināšana.
Apšuciema kapsētas nelielajā baznīciņā, kur atvadījāmies no Līvijas, Jānis Siliņš, viņas kolēģis Kultūras akadēmijā, runāja Ojāra Vācieša dzejoli Basām kājām dvēselīte par mazo zīli, no kuras mīlestības iznāk liels ozols. Un man gribas teikt: nebēdā, Līvij! Tavas mazās, siltās sirds izdiedzētais ozols te, uz zemes, ir gana kupls.
Do