Latvijā iecienītais Valmieras drāmas teātris dibināts 1923.gadā un ir pilsētas kultūras centrs, un par savu mērķauditoriju uzskata visas Vidzemes un Latvijas skatītājus - var teikt, ka darbs ir visai atbildīgs. Butaforam, strādājot teātrī, ir jābūt speciālistam gan galdniecībā, gan šūšanā, gan jāpārzina dažādi materiāli, krāsas un tehnikas, lai skatītājiem, atnākot uz teātra izrādi, rastos iespaids, ka viss, kas atrodas uz skatuves un aktieriem rokās patiešām ir īsts.
Inta Valmieras teātrī strādā jau astoņus gadus un par savu darbu stāsta: "Visu laiku kaut kas ir jāmācās, šobrīd kopumā jau 40 darba gadi ir aiz muguras, liekas, ka visu zinu un protu, bet tajā pašā laikā scenogrāfs atnes kaut ko tādu izdarīt, ka atliek tikai skatīties un domāt: "Ārprāts, es vispār nezinu, kā tas ir iespējams!"." Bet ar šādām situācijām ir jātiek galā un, kā saka pati Inta, vienmēr tas arī ir izdevies.
Inta uzsver, ka izrādes dekorāciju un noformējuma sagatavošana ir kopējs radošs darbs: "Visi it kā saslēdzas uz vienu mērķi, nav tā, ka man nav nekādas daļas, ko tas otrs tur dara. Ja mēs nemākam kādu lietu atrisināt, tad sanākam kopā, visu izdiskutējam, izdomājam, katrs pasaka savu viedokli, un tad taisām augšā. Mēs strādājam komandā, lai iegūtu vislabāko rezultātu."
Runājot par gatavošanos izrādēm, Inta stāsta, ka katrai no tām ir kaut kas savs veidojams, reizēm interesantāks, reizēm ne tik interesants. Pēdējais izaicinājums, bija izrādei Muiža kaņepēs sagatavot pietiekamu skaitu kaņepju, kas izskatās kā īstas. Apmēram divus mēnešus diendienā tika griezts, krāsots un līmēts, lai tās izveidotu.
Inta saka, ka mēdz būt, ka jāizdomā visādi brīnumi, un atceras reizi, kad bija nepieciešams sagatavot roku, kas cilvēkam norauta bumbas sprādzienā. Izveidojot butaforijas, tās tiek arī izmēģinātas, šajā gadījumā metot roku no aizskatuves, tai uzlidojot apmēram četru metru augstumā un nokrītot skatuves vidū, tā atsitās pret grīdu un palecās. "Skaidrs, ka tas neder!" Uzreiz ir jādomā no kā cita viņu šūt, ar ko pildīt un kā sataisīt, lai viņa nepārplīst pušu, lai izskatās patiešām kā īsta roka," stāsta teātra darbiniece.
Kā viens no nesenākajiem darbiem Intas kabinetā stāv sveču pleci, kas gatavoti izrādes Klusa nakts, dzēra nakts reklāmas afišai. Nekas neliecina, ka tas nav īsts parafīns, kas nopilējis zem svecēm, taču Inta skaidro, ka no svecēm nevar izveidot neko, kas saglabātos ilgākam laikam, tās drūp un karstas arī nevar gluži uz kaila ķermeņa likt virsū. Pēc nedēļas domāšanas un eksperimentēšanas parafīns tika izveidots no spolīšu diegiem un karstās līmes, lai panāktu efektu, ka viss izskatās kā īsts. Pēc tam pleci tika piestiprināti klāt cilvēkam un sveces aizdedzinātas, taču notecējušie sveķi, gan nebija īsti - tas ir tas, ko cilvēki no otras puses neredz.
Māksliniece stāsta, ka kuriozus ar dekorācijām taisīt nedrīkst, reizēm gan gadās, ka kaut kas noplīst vai neturas, kur vajag, bet aktieri vienmēr māk tikt galā ar situāciju un atrisināt to nevienam nemanot. Bet reiz pirms izrādes Straumēni kokā pie teātra tika uzvilkta govs butaforija, kas mulsinājusi apkārt esošos cilvēkus, un pastāvēja iespēja, ka kāds, braucot garām, tomēr aizskatīsies un ietrieksies kokā. Govs patiešām izskatījās kā īsta un atradās kokā pašā Valmieras centrā.
Pirms darba teātrī Inta veidojusi reklāmas skatlogiem, iekārtojusi izstādes un interjerus. Taču tagad par savām otrajām mājām sauc teātri, priecājas, ka darbs ir radošs, nekas neatkārtojas un saka: "Mājās sēdēt man negribas, kamēr vien es varēšu atnākt uz darbu un mani te turēs, tad jau es tik ilgi arī strādāšu."