Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar aktieri Gunāru Placēnu. Visu spēlēju kā varoņlomu

"Savas lomas es spēlēju kā traģēdiju! Raudāju pa īstam!" – saņemot Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, saka talantīgais komiķis, dailēnietis Gunārs Placēns, kura vārds vien cilvēku sejās izsauc labsirdīgu smaidu

"Gunārs ir apaļš un mīļš. Pat tad, kad viņš spēlēja kādu briesmīgu, niknu personu, kas ārdījās, kliedza, mētājās rokām pa gaisu, ar uzlīmētām lielām melnām kārpām uz zilgansarkanā deguna, viņš bija mīļš un apaļš. Kad es vēl biju dons Kihots un Gunārs – Sančo Pansa, viņa stumtajos ratiņos es pirmo reizi mūžā biju pilnīgā drošībā, ka nekad netikšu atstāts uz ielas stūra vienatnē ar briesmīgo pasauli," saka aktieris Juris Strenga. Pats Sančo Pansa gan neļaujas sentimentam un patētikai. Tas nav viņa dabā: "Jā, es vienmēr domāju, lai tikai tie ratiņi neieķeras."

Gunārs Placēns piekrīt, ka jubilejas intervijas ir diezgan apgrūtinoša padarīšana. Kad tikko ienācis teātrī, tad jau priecājies par katru atzinību, bet tagad, kad pāri deviņdesmit un ir vecākais spēlējošais latviešu teātra aktieris (patlaban uz Dailes teātra skatuves viņš redzams izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu), viņam daudzās intervijas lielu prieku nesagādā. Recenzijas Placēns nekrāj: "Nē, nē, neesmu krājis, man liekas, ka [Kārlis] Sebris krāja." Bet pienākums ir pienākums, un noliktajā laikā Gunārs Placēns jau apzinīgi sēž grimētavas dīvāna stūrī. Možs, jauneklīgs, apskaužamā, nē, drīzāk iedvesmojošā formā, vairs nemaz ne tik apaļš, dzīvīgām, apaļām acīm un īpašo Placēna auru, par kuru viņu visi mīl. Bez viltus.

Patiesībā par to, ka latviešu teātrim ir ticis Gunārs Placēns, jāpateicas gadījumam kādas Rīgas dzelzceļa stacijas kasieres izskatā. Kad Vestienas Lauksaimniecības un lopkopības skolas un Vecbebru Biškopības un dārzkopības tehnikuma absolvents apzinīgi stāvējis pēc biļetes, lai dotos iepazīties ar darbavietu Aizputē, kur bijis norīkots, kasiere viņam deguna galā aizcirtusi lodziņu. Ka ne – ne. Placēns apcirties uz papēža, turpat stacijas izziņu birojā pavaicājis, kur Rīgā ir tuvākā teātra skola, un… Tālāk jau jūs zināt. Neskaitāmas teātra un kino lomas, īpaši iemīļotas un spilgtas – Šveiks, Sančo Pansa, doktors Votsons, Klumpačs dolfa Alunāna Džonā Neilandā u. c. Es kā 70. gadu bērns atceros Gunāru Placēnu arī no Zilā putna (1982) jaunajā Dailes teātra ēkā. Tā bija loma, kurā viņš vispār pat nebija redzams, klumpačoja brūnā "skafandrā", bet vilināja un apbūra šī Maizes kukuļa balss.

Taisnība ir režisoram Kārlim Auškāpam, kurš aktieri ierindojis pasaules dižāko komiķu pulkā, kopā ar Basteru Kītonu, Čaplinu, Luiju de Finesu, Luiju Šmitu, Rovanu Atkinsonu u. c. Nedaudz lempīgie un vientiesīgie, pļāpīgie, bet zibeņzellīgie un lādzīgie vīriņi, kuru šķietamā vientiesība kādā brīdī šķīst kā ziepju burbulis, un visi tiek sabāzti maisā, ir Gunāra Placēna firmas zīme.

Teicāt, ka nekrājat rakstus par sevi. Recenzijas jums daudz nevar palīdzēt, jo pats vislabāk zināt, kā esat nospēlējis?

Lai neapvainojas Viktors Hausmanis, bet viņš kādreiz, kad spēlēju Ugunī Frišvagaru, kritikā rakstīja – ā, tas jau kaut kur redzēts, Jānis Osis Nacionālajā tā ir spēlējis. Man tas bija liels gods, ka es, jauns aktieris, varu spēlēt kā Osis. Lai gan Osi nemaz nebiju redzējis.

Esat paškritisks un mēdzat ķidāt savu darbu? Vai jums ir savs stingrs lomas redzējums, ko gribat panākt?

Jā, ir tā. Aktierim vienlaicīgi tomēr ir jābūt savas lomas režisoram. Ja ir dublants, īpaši labi var redzēt, kur stiepjas, kur velkas, kur jādara citādi.

Vai mēdzat strīdēties ar režisoru par savu lomas interpretāciju?

Speciāli nestrīdos, zin’. Pasaku savas domas, un režisors savas. Man ir spilgts piemērs ar Smiļģi. Pašā jaunībā, kad tikko biju sācis spēlēt, neatceros, kurā lugā, es teicu – domāju, ka…Viņš: "Stop, stop, stop! Dariet, ko liek! Domāšana visiem nav dota."

Neapvainojāties?

Nē, ko es tur, jauns puika! Ir tādas lugas, it sevišķi komēdijas, kur kaut ko var pielikt klāt. Man tā ir bijis, ka pielieku klāt kādu teikumiņu, skatos – skatītāji to neņem pretī. Tad es sviežu projām – neder! Tas viss ir smalki jāregulē kā uz decimālsvariem.

Tikko nāku no bibliotēkas, kur pāršķirstīju Gunnara Treimaņa grāmatu par jums – No Šveika līdz Viņa Majestātei ķeizaram Francim Jozefam I.

Tā ir pēdējā Treimaņa grāmata. Lai nu atvaino, bet beigās viņš sāka rakstīt pavirši.

Bet viena vieta gan ir pat ļoti rūpīga. Viņš bija saskaitījis 24 dažādas acu izteiksmes, katrai lomai citāda. Piemēram, "Šveikam – gandrīz sudraba nokrāsas acis, kas spēj raudzīties gandrīz līdz cilvēka dziļumiem". Vēl – "tuvredzīgs kurmja skatiens", "acis, kas spīd kā zebiekstei" un acis, kas rāda "traku jautrību". Tāda pati kartotēka bija sastādīta arī par stāju, gaitu, mīmiku. Vai tā ir mazliet daiļliteratūra, vai tiešām tik niansēti izstrādājat lomu?

Nē, nē, pats es neko tur nestrādāju. Loma pati par sevi to rada. Ne jau es acis speciāli tā veidoju vai darinu. Bet lomā tās acis parādās. Iepriekšējam intervētājam jau teicu, ka man nepatīk cilvēki ar saulesbrillēm, jo man jāredz acis. Cilvēks, ar kuru es runāju.

Aktieri ir teikuši, ka viņiem reizēm ļoti palīdz notvert savu tēlu rekvizīti – kāds nieks, zeķīte vai mutautiņš. Uzreiz parādās īstā gaita, reakcija, intonācija. Vai atceraties spilgtu gadījumu, kad jums tā ir bijis?

Ļoti palīdz. Man ir bijuši tādi gadījumi. Bija izrāde Sniega cilvēka bojāeja (1961. gadā – red.). Spēlēju bundzinieku, puisi. Viņš uzvilka šauras biksītes, toreiz vēl nebija tāda mode, džemperīti, drusku uzmeta kuprīti, un sanāca tāds bundzinieks. Provinces anekdotēs (1974. gadā – red.) vajadzēja būt dumam. Es nekad negribu ķēmoties. Dumot – nekad! Tad lai spēlē cits! Un tad man ienāca prātā viena lieta, no kuras visa luga aizgāja uz urrā. Sievietēm tajā gadā nāca modē parūkas. Spēlēju viesnīcas administratoru Kalošinu. Kāda sieviete izgāja ārā un atstāja parūku. Uzliku to galvā, un aizgāja – es varēju darīt visu! Biju sporta biksēs ar parūku, tur bija materiāls divām lugām. Pie Aleksandra Kaca (1974. gadā – red.) Barbaros spēlēju tādu fikso. Kacs bija neliela auguma un visu laiku uzmeta sev žaketīti. Šitas man der!

Vērojat un krājat visādus gājienus no dzīves?

Nu, protams! Citreiz viens tik šausmīgi piedzēries ģeņģero. Domāju, ja šito parādīs uz skatuves, teiks – nu ko tu ķēmojies, tā jau nemēdz būt! Bet mēdz! Atceros, kā maija svētkos gāja pa bulvāri – viens solis uz priekšu, divi atpakaļ.

Kādas detaļas palīdzēja slavenajam Šveikam un Sančo Pansam?

Šveikam palīdzēja vienkārši Jaroslavs Hašeks. Tur neko speciālu nevajadzēja izdomāt. Kostīms kā kostīms, ar cepuri un šineli. Viss bišķi par lielu. Bikses par mazām. Novalkāju vecos tankus, zābakus. Salacgrīvā bija brīvdabas izrāde. Skatos, no zābakiem pēkšņi lien ārā špeiles, papēdis arī izēsts cauri. Es savās lomās daudz ko esmu nolietojis. Ar glauniem apģērbiem man ir bijis diezgan maz darīšanu. 90 gadu jubilejā mani uzaicināja uz čehu vēstniecību. Pats vēstnieks apsveica mani jubilejā. Runājām par vienu valsti, par otru, par dzīvi. Viņš ierosināja, ka vajadzētu Rīgā Šveikam uztaisīt piemineklīti. Ne gluži ar mani, bet kā personāžu. Šveiku var spēlēt gandrīz jebkurš, jo tur nevar neko samaitāt. To figūriņu varētu nolikt kaut kur parka stūrī, cilvēki, garām ejot, kļūtu priecīgāki. Kādas tik figūras tagad netiek izstādītas! Metālā un piepūšamas.

Juris Strenga Treimaņa grāmatā saka – jūs visu mūžu esat pārdzīvojis, ka neesat dabūjis nevienu īsti traģisku lomu. Tā ir tiesa?

Tā viņš tur raksta? Bet es jau arī to Kalošinu Vampilova lugā spēlēju kā traģēdiju! Es tur pa riktīgam raudāju.

Kritika ir novērtējusi jūsu komiķa talantu – ka protat likt smieties, bet nekad neizsmiet savus varoņus.

Mīļie cilvēki! Es vienmēr spēlēju ar sirdi un dvēseli, kā traģēdiju, kā varoņlomu! Miervalža Birzes komēdijā Sākās ar melno kaķi bija tāds Fēlikss Ģīga. Viņš visu runāja tikai ar avīžu ievadrakstiem un frāzēm. Bija grūti iemācīties. Tur arī es visu ko biju sadomājis. Viņam bija tāda mežsarga cepure. Aiziet pie daktera, noņem nost, piere balta, nav nosauļota. Kārtoju matiņus, te pēkšņi – nositu odu. Publikai jau patīk. Jo lielāka fantāzija, jo labāk.

Vai jums patīk improvizēt? Katrā izrādē izdomājat jaunus gājienus, vai dažādu izrāžu skatītāji redz apmēram vienu un to pašu?

Ja der un publikai patīk, citu neko nemeklēju. Cenšos no katras lomas izspiest visu, ko vien var. Katru savu izdarību varu attaisnot. Tajās pašās Vampilova Provinces anekdotēs. Viņš ir satraukts, jo brauc no Maskavas kaut kāds priekšnieks. Tajā laikā tās bija šausmas! Jāpaliek par traku.

Kā jūs atceraties tos laikus, kad pie Dailes teātra pa nakti stāvēja pēc biļetēm?

Stāvēja ārā, kurināja ugunskuru, gaidīja. No veikaliem bija paņemtas kastes, uz kurām sēdēt. Apmēram kā barikādēs.

Skatītāju acīs bijāt kā pusdievi?

Jā. Mūs tur citādākus nekā parastus cilvēkus. Droši vien esam arī drusku citādi. Vienīgais sliktums ir tas – ja cilvēks spēlē kādu negatīvu lomu, tad domā, ka viņš tāds ir arī dzīvē. Tātad viņš to lomu ir nospēlējis pareizi.

Vai ar kādu režisoru jums ir izveidojusies īpaši radoša sadarbība?

Man ar režisoriem ir laimējies. Nav bijis nekādu īpašu strīdu, dusmu vai naida. Ar kuru strādāju, ar to strādāju. Galvenais, lai rezultātā iznāk laba izrāde. (Sirsnīgi nopūšas, nomocīts no runāšanas, bez kuras, pēc Placēna domām, mierīgi varētu iztikt.) Re, kur man apsveikums no prezidenta! Mēs esam no viena rajona – Madonas.

No Madonas vispār nāk daudzi ļoti talantīgi cilvēki – Jānis Zābers, arī jūsu kolēģe Olga Dreģe.

Vai dieniņās! Ar Zāberu es Bauskā esmu bijis kopā koncertā. Es esmu ļoti sens. Jūs tādu aktieri nezināt kā [Innokentijs] Smoktunovskis.

Zinu.

Ar viņu arī esmu spēlējis kopā. Rīgas kinostudija uzņēma filmu Mocarts un Saljēri (1962. gads, režisors Vladimirs Gorikers – red.).

Jums ir diezgan tā dēvēto epizodisko kinolomu, tautas valodā tās sauktu par "smeķīgām".

Jā, kino es neesmu dabūjis riktīgi izvērsties. Lielāka loma man ir bijusi Rolanda Kalniņa filmā Ilze (1959), kuru nerāda. Tur man bija liela loma ar pāraugšanas momentu. Slikts puisis, vārdā Pēteris. Tad bija Aloiza Brenča filma Lielais dzintars (1972. gads.). Tur biju majors Kardāns. Vairākums tur bija krievu aktieri. Visa lielā Dailes teātra buķete ir jau projām. Es ar viņiem visiem esmu strādājis kopā.

Nav vientuļi no tā, ka nav iespējams dalīties atmiņās ar tiem, kas piedzīvojuši to pašu?

Protams. Nu skumji, žēl. Esmu spēlējis kopā pat ar Tiju Bangu. Mamma savā laikā laukos man bija nopirkusi tādu brūtgāna bildīti ar Tiju Bangu. Sēdēju istabiņā uz grīdas un skatījos uz to bildi. Tajā fotogrāfijā viņa laikam bija Spīdolas lomā. Pēc tam mēs spēlējām kopā, kas to būtu domājis?!

Kā satiekat ar jaunajiem aktieriem? Viņi teātri izjūt citādi nekā jūs savā laikā?

Tagad ritms ir daudz straujāks nekā mūsu laikā. Tagad nāk lugas cita pakaļ citai. Agrāk mēģināja augstākais divas lugas vienlaicīgi.

Cik ilgi mēģināja vienu?

Apmēram pusotru mēnesi. Tagad mēģina trīs zālēs vienlaicīgi. 17 lugas sezonā, šausmas! Kā fabrikā. Man ar jauniešiem ir ļoti labi. Gribu pateikt paldies Dailes teātra jaunajiem un talantīgajiem aktieriem, ka viņi mani mīlīgi ir uzņēmuši savā pulkā. Principā jau otrādi – jūs jau te visu laiku esat bijis. Jā, bet cik mēs vecie esam palikuši – Strenga, Vazdika Ilze, Lidija Pupure. Viņi ir desmit gadus jaunāki. No vecajiem es esmu vienīgais.

Venta Vecumniece jūs ir nodēvējusi par "labāko bitenieku starp aktieriem un labāko aktieri starp biteniekiem". Kā jums tas patīk?

Šo teikumu vai dzeju pirmoreiz Lielvārdē teica slavenā biškope Monika Mize.

Kā jums izdodas būt tik aktīvam un saulainam?

Nu tāds es esmu! Man varbūt vienkārši nav ļaunu domu galvā, tāpēc. Man patīk dzīve ar optimismu.

Citiem arī patīk, tomēr neizdodas noturēties optimismā.

Skumjas man uznāk tad, kad ārā līst un viss ir pelēks. Kad ir saule, zied, vasara, zaļš – ir prieks.

Vai jūs jau esat apdomājis, ko teiksit savā Spēlmaņu nakts runā?

Droši vien pateikšos skolotājiem, tēvam un mātei, ka viņi jaunībā spēlēja teātri, un laikam teātra spēlēšana ir pārnākusi arī uz mani. Pavisam jaunos gados es jau Sausnējas biedrības namā spēlēju pirmo lomu. Tā bija Raiņa luga Ģirts Vilks. Mani tēvs tur nošauj. Rainis varētu būt tādu uzrakstījis? Var jau būt.

Atceros no savas pirmās lomas tādu teikumu: "Es esmu gatavs, mīļo tēt! Sveicini māti." Redz, sākos ar varoņlomām.

Ar Krustiņa lomas fragmentu jūs 1947. gadā esot izturējis pārbaudījumus Latvijas Teātra un horeogrāfijas skolā? Un pie Smiļģa bijāt šajā pašā lugā Pūlīšu Pauls?

Jā. Un institūtā (LPSR Valsts teātra institūts – red.) es spēlēju Roplaini. Visu lugu zināju no galvas.

Kāda bija Smiļģa metode, strādājot ar aktieri. Viņš bija despotisks?

Bij’ gan, jā. Ej, kur tev liek! Ar aktieriem vairāk strādāja Felicita Ertnere. Smiļģis vairāk bija inscenētājs. Izkārtoja visus personāžus – tu tur, tu – tur, krēslu – šite, nostājas tuvāk, vēl tuvāk, Harij Liepiņ, skatīties uz augšu, lai var acis redzēt, un tādā garā. Mums bija jārunā tā, lai dzird tur, pēdējā rindā. Šodien visiem karājas mikrofoni, bet tāpat lāgā nevar saprast. Man saka – nu ko tu kliedz? Tā es runāju.

Jūs esat īstens dailēnietis. Kas, jūsuprāt, ir tikai Dailes teātrim raksturīgs?

Mēs vairāk bijām improvizatori. Tur – vairāk tāds akadēmiskais (atsaucas uz Akadēmisko drāmas teātri, kā savulaik sauca Nacionālo teātri – red.). Man tā liekas, lai neņem ļaunā.

Jūs mēdzat iet uz citu kolēģu izrādēm?

Jā, šodien pat iešu uz Ar labu nakti, māt.

Jums ir gandrīz tikpat gadu, cik Latvijai. Apzinos, ka šis jautājums var izklausīties pārāk patētisks un frāžains, tomēr man gribas jums to uzdot, jo jūsu vārdiem būs svars. Ja jums vajadzētu šādu kartīti, kāda jums no prezidenta stāv uz grima galdiņa, nosūtīt Latvijai dzimšanas dienā, kādu vēlējumu jūs ierakstītu?

Tas man ir pārāk nopietni. (Aizdomājas.) Apstājās domāšana…

Šodien, protams, ir daudz labāk. Tajā laikā es nopirku velosipēdu, un braukt ar velosipēdu bija liela, liela bagātība. Šodien es jau braucu ar mašīnu. Lai tas laiks, kurā es sāku iepazīt Latviju un pasauli, turpinās. Lai iet tā kā šodien – uz priekšu, uz augšu, pret sauli.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja