Gistava Flobēra 1856. gadā sarakstītais romāns Bovarī kundze tiek uzskatīts par pasaules literatūras šedevru un visu laiku labāko romānu līdzās Ļeva Tolstoja Annai Kareņinai. Paralēles starp šiem romāniem var vilkt arī sižetā - Emma Bovarī ir ārsta sieva, kuru moka garlaicība, kura dzīvo pāri saviem līdzekļiem un ielaižas grēcīgos sakaros, lai izrautos no provinciālās dzīves tukšuma un vienmuļības. Galvenās lomas atveidotāja aktrise Kristīne Nevarauska uzskata, ka no cilvēcīgā viedokļa ir saistoši un vērtīgi izprast Emmas kaislības, kas savu aktualitāti nav mainījušas pat gadsimtu gaitā. "Režisors, sākot iestudēt izrādi, bija definējis, ka Emma ir Dieva radīts, netverams dabasbērns, neprognozējams, kaislību meklējošs virpulis, un man ir interesanti pētīt šo sievieti, kas nekad nav mierā ar esošajiem apstākļiem. Viņa nemitīgi ir meklējumos, jūtu mainībā," raksturo K. Nevarauska.
Bovarī kundzes cilvēcisko kaislību stāsts ir tik ticams un saprotams tādēļ, ka tajā Flobērs aprakstījis reālus sava laika notikumus kādā ģimenē. Šeit būtībā nav pozitīvo varoņu, un ik notikumu pavērsienā jūtama autora skepse pret cilvēka dabu un rakstura vājībām. Tomēr Flobērs pilnībā nostājas līdzās saviem varoņiem un saka: "Bovarī kundze esmu es pats!" Tam piekrīt arī K. Nevarauska: "Tā kā pati neesmu precējusies, man ir interesanti saprast jaunas sievietes laulību dzīvi - Emma ļoti jauna apprecējās, tikai pēcāk lēnām aptverot, ka tas nav īstais cilvēks, ko viņa ir satikusi. Viņa cenšas iemīlēt Šarlu, cenšas pieņemt ikdienu, bet tas viņai neizdodas. Es meklēju attaisnojumus Emmai, kādēļ viņa tā plosās ārā no ierastās rutīnas, lauku dzīves. Skatītājām sievietēm varētu būt interesanti redzēt no malas apstākļus, kas liek meklēt sānsoļus ārpus ģimenes. Jo, kaut arī vieglāk risināma, šī problēma mūsdienās ir tikpat bieži sastopama, par spīti tam, ka sabiedrības normas atļauj pateikt - šķiros, man ir apnicis, un viss! Bet ar to jau nekas nebeidzas, ja neatrodam atbildi uz jautājumu - kāpēc nekas ar šo cilvēku nesanāca?"
R. Atkočūns izrādi ieturējis klasiskā stilā, necenšoties mūsdienīgot ne vidi, ne raksturus. "Man tas ļoti patīk. Klasika teātrī ir kaut kas skaists un pēdējā laikā rets. Jūtas un kaislības nemainās, tikai gadsimts un tā paradumi ir citi. Man patīk emocijas izspēlēt, liekot lietā citas manieres, citu uzvedību, citu domāšanu, iekāpjot laikā, kas tiešā veidā man nav pieejams," stāsta K. Nevarauska un atzīst - visgrūtākais bijis atrast attaisnojumus Emmas plosīgajām kaislībām, jo režisors viņas vīra Šarla tēlu veidojis kā ļoti normālu, mīlošu vīrieti. Kur rodas tā lidojuma vēlme, vajadzība būt metru virs zemes, straujums un pēkšņas garastāvokļa maiņas?