Pašlaik Elmārs Seņkovs studē režiju maģistrantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa kontā jau ir dažas izrādes neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Izrāde Kucēni nopelnīja Patriarha rudens balvu, režisora veikums izrādēs Bikts un Klusā daba pērn tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada spilgtākā debija. Ir pieredze M. Čehova Rīgas Krievu teātri.
Uz laikraksta Diena gada balvu kultūrā 2011 pretendē Elmāra Seņkova un Jurija Djakonova kopdarbs Heda, kas skatītājiem noteikti palikusi prātā ar scenogrāfa Reiņa Dzudzilo iespaidīgo spēles telpas risinājumu. «Visas savas septiņas izrādes esmu veidojis ciešā sadarbībā ar draugu Reini, un bieži vien nevar just, kur ir mana un kur viņa scenogrāfiskā režija,» saka Elmārs. Viņaprāt, režisors nav pats galvenais un viņu nevajadzētu celt augstāk par pārējiem izrādes veidotājiem.
Kopā ar Reini, dramaturgiem Rasu Bugavičuti un Edgaru Niklasonu, kā arī topošo režisoru Dmitriju Petrenko asistenta statusā Elmārs pirmo reizi izaicina spēkus Latvijas Nacionālajā teātrī - traģikomiskā izrādē Gals, kuru veidojot mēģina atbildēt arī uz sev būtiskiem jautājumiem par teātri kā paša izvēlēto darbības lauku.
Nošķelt hruščovkai sienu
«Seši absolūti atšķirīgi un savstarpēji sveši aktieri ir izturējuši konkursu, lai piedalītos eksperimentālā projektā, par kuru zināms tikai nosaukums - Gals. Aktieri ir iesaistījušies visa radīšanā, lai tā vai citādi pierādītu savu vajadzību teātrī, tāpēc sadzīviskas ainas par cilvēka iekšējās pasaules galu tie izspēlē, izliekot lomās sevi visu. Taču režisora plāns attiecībā uz projekta gala rezultātu nav tik viennozīmīgs,» - izrādes Gals apveidus ieskicē, taču galīgi nedara skaidrus apraksts Nacionālā teātra mājaslapā. Jānāk skatīties pašiem. Izrāde notiks Jaunajā, tātad eksperimentu zālē, vietā, kur jaunie režisori aicināti paraudzīties uz teātri «no citas puses».
«Uzreiz sapratu, ka izrādei noteikti ir jābūt pārbaudījumam gan man, gan aktieriem, tādēļ izvēlējos paskatīties uz teātri un mēģināt saprast, par ko es gribu teātrī runāt un kā runāt, vai ir vērts strādāt ar pašu aktieru domām vai tomēr izturēties pret viņiem kā pret lellēm,» teic režisors. Veidojot etīdes, izrādes aktieri - Ināra Slucka, Normunds Laizāns, Ģirts Liuziniks, Jānis Vimba, Anete Saulīte un Jurijs Djakonovs - atklājuši, ka mazāks vai lielāks pasaules gals notiek katru dienu. Kā teikusi izrādes dramaturģe Rasa Bugavičute: «Ja nošķeltu hruščovkai vienu sienu, mēs redzētu daudz dažādu pasaules galu. Mazus sprādzienus katrā telpā.» Zīmīgi - arī aktiera profesijai ir diezgan izteikts sākums un gals, un šī izrāde ir arī par to. «Kādreiz tavam sapnim vai tavam mīļajam darbam pienāk gals - tu pats pieliec punktu, vai kāds cits to izdara. Un ko tu dari pēc tam?» jautā režisors.
Sludināšana - netīra lieta
Savulaik pats sapņojis par aktiera profesiju un sešus gadus pavadījis interaktīvajā teātra studijā Laiva, izzinot improvizācijas skolas noslēpumus, Elmārs atzīst, ka aktiera profesija ir skaudra, pat vardarbīga pret sevi, jo aktierim nemitīgi jāšausta savas emocijas: «Tas ir diezgan šizofrēniski, ka tu mākslīgā veidā mēģini projicēt uz sevi emocijas, un nezinu, vai maz psiholoģiski veselīgi. Tas ir smags darbs. Sapratu, ka man krietni labāk patīk būt vērotājam, dīdītājam un inscenētājam.»
Festivāla Patriarha rudens žūrija norādījusi uz Elmāra spēju aizraut skatītāju un atrast kopīgu valodu gan ar aktieriem, gan publiku. Kā piezīmi viņš saņēmis novēlējumu rakt dziļāk un mēģināt skatītājam nosūtīt pēc iespējas «dziļāku un filozofiskāku vēstījumu». Elmārs apzinās lietas, kas viņam ir jāattīsta, taču tajā pašā laikā raugās mazliet skeptiski uz tendenci, ka skatītājam vienmēr vajag būt lietas kursā «ko tad šoreiz režisors grib pateikt». Viņš skaidro: «Manuprāt, mans uzdevums ir dot situācijas, faktus, lai cilvēks pats izanalizē un izsecina. Ja es iedodu ļoti skaidru, šauru domu, sanāk, ka es kaut ko sludinu, bet, ja es sludinu, es nodarbojos ar diezgan netīru lietu. Tas ir bīstami. Kā Māra Ķimele teica: «Mēs, režisori, degsim elles ugunīs!» Tāpēc, ka mēs visu laiku kaut ko sludinām, bet es negribu degt elles ugunīs.»
Katrā ziņā ir prieks, ka festivāla dalībnieku darbu izvērtējumu pieredzējusī žūrija sniedza ļoti uzmanīgi. Jaunajiem vēl neesot izstrādājies aizsargmehānisms, un katrs asāks vārds var būt ļoti sāpīgs un dažkārt pat spējīgs nogalināt sapņus par režiju. Kāda ir jauno režisoru paaudze? «Paskatoties uz režijas kursu, kurā bija Dž. Dž. Džilindžers, Regnārs Vaivars un citi jaunie no tā sauktā Nepanesamā teātra arteļa, šķiet, mēs kaut kā mazāk mēģinām pārsteigt vai šokēt. Viņi gan gāja ar visnotaļ agresīvu pieteikumu.» Jaunie režisori, kas pamazām ieņem Latvijas teātrus, nav vienādi, un tajā arī slēpjas viņu burvība.
Tikties ar sapni
Vēl gan nekas nav sarunāts ar Dailes teātra galveno režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, taču jaunā režisora sapnis ir sadarboties ar Rēziju Kalniņu - aktrisi, par kuras talantu viņš jūsmo jau kopš bērnības. Līdzīgi, kā savulaik citiem Vija Artmane, viņa elks teātrī ir Rēzija Kalniņa, kuru apbrīno par pilnīgu atdošanos savai profesijai. «Es gribu pārbaudīt, kas notiktu ar mani, ja es tiktos ar savu sapni, ar pieredzējušu aktrisi, kura ir spēlējusi visu. Ko viņai piedāvāt? Neko, vienīgi dialogu ar viņu. Par to arī būtu izrāde. Ja, protams, viņa tam piekritīs,» saka Elmārs.