Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Dīvaiņi pret ciniķiem. Izrādes Pēdējais salmiņš recenzija

Dramaturga Ivo Brieža lugas Pēdējais salmiņš iestudējumā Nacionālajā teātrī prožektoru gaismās iznāk ekscentriski dziednieki, savukārt pati izrāde ir stāsts par četrdesmitgadnieka krīzi.

Mēs dzīvojam paradoksu gadsimtā, kad zinātnes un tehnikas attīstība vienlaikus akumulē visdažādākos mītus un priekšstatus par pareizu dzīvesveidu, uzvedības modeļiem un arī paranormālām parādībām. Mākslīgā intelekta attīstība daudzos cilvēkos izraisa bažas, ka tas pārņems pasauli, bet, kā rāda sociālajos tīklos atrodamie pieredzes stāsti, centrāltirgū joprojām var sastapt pārdevējas, kas no rīta atsakās pirmo apkalpot sievieti, jo tad būšot neveiksmīga diena.

Savās žurnālista gaitās esmu sastapis gan dziednieci, kura pirms intervijas ar Tomuļu mātes cienīgiem žestiem uzstāda savu iekšējo pulksteni, gan fanātisku auto miglas lukturu izgudrotāju, gan "tautas modro aci", kura ir pārliecināta, ka kaimiņi viņas logā lej petroleju un baro savu bērnu ar spermu. Tāpat ir gadījies žurnālistikas eksperimenta vārdā iegādāties kaklā pakaramu plastmasas apli ar bišu vaska pildījumu, kas dziedē no visām kaitēm. Savukārt Dienas arhīvā lasu, ka 2010. gadā esmu kādā Rīgas poliklīnikā apmeklējis mongoļu dziednieku Gancogu un mana raksta nosaukums par šo vizīti bijis – "Ķeras kā pie pēdējā salmiņa".

Dziedniecības fenomenu kā atslēgu latviešu tautas rakstura studijām pirms desmit gadiem izmantoja Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra izrādē Zilākalna Marta. Režisora Toma Treiņa iestudētajā Ivo Brieža komēdijā Pēdējais salmiņš Nacionālajā teātrī nav meklēti īpaši dziļi vispārinājumi, tomēr vairākas mūsdienas raksturojošas tēmas tajā ieskanas.

 

Vajadzīgs šinjons

Izrāde jau ar pirmo minūti iesviež skatītāju TV raidījuma vadītāja Edvīna Kaprāļa un viņa sievas Marijas ģimenes problēmu krustugunīs – Marija izmisīgi vēlas bērnu un mērķa sasniegšanai ir gatava izmantot arī tādus līdzekļus kā cirvi un slotu pagultē. Raugoties uz Marijas Bērziņas atveidotās Marijas Kaprāles emociju uzplūdiem, Aināra Ančevska tēlotā varoņa Edvīna sejas muskuļi tikko manāmi raustās, cenšoties savaldīties. Nespēja tikt pie bērna pārim ir apliecinājums viņu laulības dzīves neveiksmei un pārbaudījums tās ilgtspējai, turklāt Marija ir pilna aizdomu, ka Edvīns viņu krāpj.

Ainārs Ančevskis pārliecinoši rāda četrdesmitgadnieka krīzi – tēmu, kas latviešu teātrī ik pa brīdim iegūst apliecinājumu un arvien jaunas variācijas, arī varoņu vecuma ziņā (Nacionālā teātra Lielās zāles hita Arī vaļiem ir bail varonis ir jaunāks, bet krīzi piedzīvo tik un tā). Ainārs Ančevskis precīzi notver sajūtu, kurā aiz rutīnas slēpjas izmisums, ka viss turpina ritēt uz priekšu, bet patiesībā jau sen ir apstājies. Tas nekas, ka varoņa depresīvais noskaņojums ietērpts komēdijas ietvarā. Edvīns Kaprālis pats sev patīk, bet tad pienāk brīdis, kad spogulis uzrāda gan grumbas zem acīm, gan šķidrus matus, – aina, kurā TV zvaigznei piemēro šinjonu, ir smieklīga, tomēr izraisa arī žēlumu. Lai gan – par ko? Marija Bērziņa savukārt variē jau citās lomās aprobēto simpātiskās, mazliet neveiklās sievietes tēlu, tikai šoreiz rakstura iezīme ir spēja pieķerties kārtējai idejai, kas ir izdevīga, ātri atsakoties no iepriekšējās.

Scenogrāfe Kristina Rezvohh izveidojusi telpu, kurai ir vajadzīga tikai neliela pielāgošana, lai TV studiju pārvērstu dzīvoklī un atpakaļ. Projekts, kurā naudu pelna Edvīns Kaprālis, ir klišejām pārbārstīts televīzijas raidījums Panaceja – intervijas ar dziedniekiem. Raidījumam ir strikti izstrādāta forma – spilgts aveņkrāsas uzvalks vadītājam (kostīmu māksliniece Marta Mielava), ziepju burbuļu pūšana, iestudētas frāzes, obligāta galvenā sponsora pieminēšana. Savukārt pašu interviju norise neliecina par Edvīna Kaprāļa izcilo profesionalitāti, jo viņš ļauj saviem varoņiem pārņemt raidījuma vadību, runāt, ko viņi vēlas, un pats iespraucas vien ar pāris jautājumiem, uz kuriem bieži netiek atbildēts.

Interviju varoņi (paralēli savām pamata lomām tos atveido Marija Bērziņa, Ilva Centere un Arturs Krūzkops) ir dīvaiņi, kuri dzīvo savā pasaulē vai arī nekaunīgi blefo, bet tas nav svarīgi, jo raidījumam vajag reitingu, un tas acīmredzot tiek nodrošināts. Praktiskais producents Dzidris Bitāns Jāņa Āmaņa atveidojumā pēc katra raidījuma izdala tā dalībniekiem honorāru skaidrā naudā. Tā varētu turpināties diezgan ilgi, ja vien, skanot negaisa tēmai no Antonio Vivaldi Gadalaikiem, spēles laukumā neierastos Lāsmas Kugrēnas iemiesotais fanātiskais izgudrotājs Voldemārs Kuzma.

 

Es esmu ģēnijs 

Kuzma iebrāžas Kaprāļu ģimenes dzīvē kā tornādo, jo raidījuma producents viņu nelaiž ēterā pastāstīt par mūža izgudrojumu – iplikatoru. Lāsmas Kugrēnas versijā tas ir stūrains vīrs no laukiem ar neizmeklētu valodu, kurš ir pilnībā pārliecināts par sava adatu paklājiņa ģenialitāti. Izrādes veidotāji neslēpj, ka Kuzmam ir prototips – ekscentrisks krievu izgudrotājs Ivans Kuzņecovs, par kuru žurnālā Rīgas Laiks ticis publicēts kāda autora Mzungu teksts ar šādu aprakstu: "Vienas kājas vietā bija protēze, tādēļ viņš staigāja, balstīdamies uz bozes, bet brīvajā rokā turēja lielu paplukušu portfeli. Mugurā viņam vienmēr bija nospeķots uzvalks, kuru viņš nenovilka, pat iedams gulēt. Kaklā viņam karājās mūžamzaļa un mūžamnetīra šlipsīte. [..] Mazgājās viņš reizi sešos mēnešos, lai nenomazgātu no ādas nost vērtīgos mikroelementus."

Kuzma ir samērā civilizēts, lai arī viņa žaketīte ir apvalkāta. Lāsmas Kugrēnas atveidojumā Kuzma ir ļoti vientuļš cilvēks, kurš ir pieķēries savam izgudrojumam, un lugas nosaukums Pēdējais salmiņš saprotams vismaz divējādi – par šādu salmiņu nomocītajai ģimenei var kļūt savādais paklājiņš (vai adatu halāts, ko arī darina nelūgtais viesis), bet pašam Kuzmam pēdējais salmiņš ir cerība, ka viņa izgudrojums atnesīs slavu.

Lai arī izrādes autoru attieksme pret šo stāstu ir viegli ironiska, viņi nostājas savdabja pusē, jo otro pusi – šķietami zinātnē balstīto medicīnu – reprezentē Artura Krūzkopa atveidotais ārsts Arnolds Vizla, kurš visnotaļ klaji un ciniski pārstāv zāļu ražotāju intereses. Ainā, kurā Arnolds mēģina pierunāt Edvīnu vadīt citu raidījumu, kas pārstāvētu "oficiālo" medicīnu, Artura Krūzkopa varonim piemīt teju mefistofeliski vaibsti. Dramaturga parādītā dilemma ir visai bezcerīga – tā ir izvēle starp dīvainību un saltu aprēķinu. Savukārt Grimētājas tēlā izrādes veidotāji vēlas uzsvērt, ka pilnīgi veseli cilvēki izdomā sev problēmas, lai pievērstu uzmanību, diemžēl Ilvai Centerei īsti nav nekā cita, ap ko veidot varones raksturu.

Izrādes pievienotā vērtība būtu lielāka, ja arī Kuzmas tēlam būtu lielākas iespējas atklāties kā personībai ar biogrāfiju. Šobrīd šim varonim ideja jau ir nodzēsusi iemeslus, kāpēc viņš tai ir tik ļoti pieķēries. Pati iecere, ka Kuzmu tēlo sieviete, attaisnojas tāpēc, ka Lāsma Kugrēna spēlē mērķtiecīgi un bez pārliekas aizraušanās ar grotesku. Tieši tāpēc gribētos, lai mākslinieces rokās būtu vairāk līdzekļu, ar kuriem tēlu padarīt daudzveidīgāku.

 

Pēdējais salmiņš

Nacionālā teātra Jaunajā zālē 10.X

plkst. 18.30, 20.X plkst. 13, 31.X, 3., 22.XI plkst. 18.30.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja