Tu allaž centies saglabāt savu mākslinieka neatkarību, apvilcis ap sevi tādu kā loku, aiz kura – tālāk iet nav atļauts! Nedomāju, vai pat Tavi vistuvākie aktieri varētu apgalvot, ka viņi Tevi pazīst. Tu zini savu vietu teātra mākslā, Tu gadiem vari lepni klusēt, ja kādā laika periodā neesi bijis vajadzīgs, bet vari būt arī tikpat atsaucīgs: radošam cilvēkam visbūtiskāk ir sevi izteikt, paliekot uzticīgam SEV PAŠAM, – ar publisku vēstuli žurnālā Teātra Vēstnesis režisoru Mihailu Kublinski 70 gadu dzimšanas dienā gandrīz pirms 11 gadiem sveica Nacionālā teātra bijusī literārās daļas vadītāja Rita Melnace. Pagājušogad režisors sagaidīja savu 80. gadskārtu. Šogad savu dzimšanas dienu 12. aprīlī režisors nesagaidīja… 28. martā Mihails Kublinskis devās atpūsties mūžības ceļos. Par viņu vienmēr ir runāts kā par cilvēku, kurš saglabājis savu noslēpumu. Cilvēku, kurš bija perfekcionists ar izkoptu gaumi un augstu vērtēja aktieru individualitāti, prata to pamanīt, izcelt un dot vajadzīgos impulsus augšanai. Mihails Kublinskis ir bijis arī pedagogs vairākiem aktieru kursiem. Teātrī viņu dēvēja par Miku. Viņš smaidīja paskumju sfinksas smaidu. Pārskatot vecos Teātra Vēstnešus, redzams, ka interviju ar Kublinski ir ļoti maz, retajos portretos ir neiespējami nojaust, kādas īsti emocijas mājo viņa lielo acu skatienā.
No mācekļa līdz metram
Kolēģi un skatītāji Mihailu Kublinski pieminēs kā īstenu sava Nacionālā teātra patriotu, tajā režisors nostrādājis visu mūžu no 1964. gada. Režisors dzimis 1939. gadā. Pēc Rīgas 2. vidusskolas beigšanas viņš sāk strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī (toreizējā Drāmas teātrī) par mēbeļnieku rekvizitoru. Drīz tiek ievērota viņa azartiskā interese, teicamās skatuves dotības un artistiskums. Seko piedalīšanās masu skatos un epizodiskās lomās, līdz teātri pārsteidz ziņa, ka Mihails Kublinskis dublēs Jāni Kubili Klaida lomā Teodora Dreizera Amerikāņu traģēdijā. Paralēli darbam teātrī viņš 1965. gadā absolvē Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļu, diplomdarbam izvēloties Grigorija Kanaviča drāmu Lai viņš iet projām.
Līdztekus darbam Nacionālajā teātrī Kublinskis iestudējis izrādes arī Rīgas Operetes teātrī, Operas un baleta teātrī, Rostokas Tautas teātrī un Maskavas teātrī Sovremeņņik.
"Gadu gaitā tika izstrādāts, noslīpēts režijas rokraksts, kur ļoti lielu lomu spēlē ikviena tēla psiholoģiskais piesātinājums, izrādes telpiskais risinājums, tās estētiskās kvalitātes. Kā režisoram viņam ir svarīgs sabalansēts domubiedru ansamblis, bet, izvēloties dramaturģisko materiālu, režisors to saista ar konkrētām mākslinieciskām individualitātēm. Lielā mērā tieši viņš veidojis aktieru Lāsmas Kugrēnas, Antras Liedskalniņas, Māras Zemdegas, Lolitas Caukas, Lienes Gāliņas, Ģirta Jakovļeva, Inta Burāna, Aināra Ančevska, Jāņa Āmaņa radošās biogrāfijas," par režisora darbu raksta Rita Melnace.
Bija arī nežēlīgi prasīgs "Mihailam Kublinskim ir tā īpašība, ka viņš mīl radīt ap sevi tādu ļoti mājīgu, ģimenisku atmosfēru. Pie viņa ir ļoti viegli mēģināt. Esmu dzirdējis arī pretējas domas, bet es tam nepiekrītu. Viņš ir režisors – domubiedrs. Viņš nekādā ziņā nav diktators. Un sarežģītas lomas var nospēlēt tikai tad, ja ir domu apmaiņa, ja ir kopēja pozīcija, nodoms, uz kurieni mēs ejam, ko gribam pateikt," par režisoru teicis aktieris Jānis Kubilis.
Viena no režisora atklātajām aktrisēm Lāsma Kugrēna intervijā žurnālā Teātra Vēstnesis, kas zīmīgi bija nosaukta par Izmisuma harmoniju, 2013. gadā sacījusi: "Patiesībā tik daudzkārt pieminētā atziņa – esam šurp sūtīti, lai caur ciešanām mācītos mīlestību, – izpaužas jebkurā Kublinska darbā. Arī aktieriem jāiziet šis ceļš, bet jāiziet līdz mielēm. Miks nepieņem dublikātu. Ja aktieris neļaujas, ja viņam nav šīs vēlēšanās, ja viņš negrib un neuzticas, Miks var kļūt arī nežēlīgs, nežēlīgi prasīgs, tas ir vilinoši, biedējoši, pat baisi. Bet, ja izdodas nonākt līdz galam, tad it kā paveras priekškars un tev ļauj ieskatīties aiz apziņas robežas. Tas fascinē, manuprāt, arī skatītāju. Ja tu ej pa īstam savas lomas moku ceļu, tad arī skatītājs sāk iet līdzi, un šie darbi paliek un dzīvo viņos."
"Ar režisoru Mihailu Kublinski tikāmies gan mākslā, gan dzīvē. Mākslā tiešām satikāmies, dzīvē ar nelielām pieturām gājām viens otram garām. Režisora daba ir samezglota, ar melniem uzplaiksnījumiem, kuros viņš ārda pats sevi. Toties mākslā apveltīts ar īpašu talantu – sajust, atklāt laiku, apsteigt to. Kā izrādēs Elektra – mana mīla, Ceplis, pirms daudziem gadiem iestudētajā un tolaik smagi nokritizētajā Mēnesis uz laukiem," atceras aktrise Māra Zemdega, kurai ar režisoru bijusi auglīga radošā sadarbība.
Neikdienišķi skaisti
Teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere atminas, ka Mihaila Kublinska izrādes savaldzinājušas viņas pusaudzes sirdi ar noslēpumainu daiļumu. "Vārds "skaistums" tur būtu par ikdienišķu," viņa uzsver. "Vasarā Noānā – bālais, ēteriskais Inta Burāna Šopēns… Ints Burāns, man liekas, vispār bija Kublinskim būtisks aktiera tips – intelektuāls, izsmalcināts, kā tādām gotiski slaidām līnijām zīmēts. Viņš bija arī Pilskungs Kublinska Santakrusā. Tās ir divas izrādes, kas mani ļoti saistīja. Gāju uz tām vairākkārt, jo tas bija tik neikdienišķi skaisti. Pēc tam izrādē Lauva ziemā novērtēju režisora izcilo stila sajūtu. Mihails Kublinskis ļoti atšķīrās tieši padomju laikā, kad stils un absolūtā gaumes izjūta nebija tās pieprasītākās īpašības. Bet viņam, man liekas, tās bija pati būtība."
Aktierzāle, viņa mīla!
Arī repertuāra izvēlē Mihails Kublinskis negāja pa straumi. Pie režisora nozīmīgākajiem iestudējumiem pieskaitāmi tādi darbi kā Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens (1967), Vasara Noānā (1969), Santakrusa (1971), Hamilkara kungs (1981), Romeo un Džuljeta (1984), Heda Gablere (1991) un citi. Īpašu māksliniecisko pacēlumu režisors piedzīvoja, iestudējot kamerizrādes Aktieru zālē, kas Nacionālajā teātrī tika izveidota 70. gadu vidū. Teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe grāmatā Latvijas teātris. 80. gadi fiksējusi: "80. gadu pirmā puse bija kāpuma laiks Mihaila Kublinska daiļradē. Šajā periodā viņš iestudēja vairākas izrādes, kurās izdevās panākt mūsdienīgas formas un satura sintēzi." Teātra zinātniece raksta, ka režisora uzmanības lokā bijuši "cilvēku savstarpējās atsvešinātības jautājumi, ilgas pēc mīlestības un vientulības traģisms, grūtais ceļš cilvēkam pie cilvēka, pārvarot egoismu un bailes vilties kā sevī, tā citos. Tās bija problēmas, ar kurām dažādos aspektos iznāk saskarties ikvienam. Tādēļ arī M. Kublinska uzvedumi – Elektra – mana mīla, Lauva ziemā, Hamilkara kungs – guva tik plašu sabiedrības atzinību". Silvija Radzobe izcēlusi režisora spējas izpētīt visas Aktieru zāles iespējas un drosmīgi eksperimentēt ar dažādiem atšķirīgiem spēles laukuma risinājumiem.
Silvija Radzobe izgaismo vēl kādu ļoti nozīmīgu režisora talanta īpatnību. Viņš uzticējās trupas izcilākajiem aktieriem. Veidoja saliedētu ansambli. "Tieši šī režisora iestudējumos (..) savus nopietnākos darbus radīja tādi Drāmas teātra meistari kā L. Freimane, E. Radziņa, V. Līne, A. Liedskalniņa, K. Sebris, J. Kubilis. Papildus radošo tonusu un sacensības spraigumu uzvedumiem piešķīra arī tas, ka abos sastāvos gandrīz vienmēr spēlēja talantā līdzīgi spēki."
Mihaila Kublinska režijas rokrakstam būtisks bija tēlu psiholoģiskais piesātinājums, estētiskās kvalitātes un izrādes telpiskais risinājums.
Kopīgi būvējam mūsu teātri
1989. gada 3. numurā žurnāls Teātra Vēstnesis ir veltījis jubilejas rakstu režisoram Alfrēdam Jaunušanam. To noslēdz Mihaila Kublinska sacītais. Jaunušanam veltītie vārdi, šķiet, pilnībā izsaka arī Mihaila Kublinska paša pārliecību un estētisko kredo: "Alfrēds Jaunušans kā režisors ir savas īpašas pasaules veidotājs ar milzīgu amplitūdu no Paši pūta, paši dega līdz Ilgu tramvajam, kuras centrā varētu būt Lorencačo. Šo pasauli viņš ir spējis veidot tik neparasti pretrunīgu, daudzšķautņainu, ietilpīgu. Pletis aktieru iespējamību horizontus. Jā, tā ir īpaša pasaule, viņa pasaule, kas nav reālās dzīves atspoguļojums. Trīsdesmit gadus blakus strādājot, varu teikt – viņš man ir bijis pedagogs, kolēģis, biedrs. Viņa uzticēšanās ir bijusi tik liela, ka manī radījusi vēlēšanos: ka es uz to varu atbildēt. Es pietiekami ilgi esmu bijis viņa asistents, esmu varējis "skrubināties" līdzi visam, kas uz skatuves notiek. Ne jau atšķirīgos mākslas principos ir lietas būtība, bet gan tajā apstāklī, ka mēs kopīgi būvējam Mūsu teātri."
Daudzi uzskata, ka Alfrēds Jaunušans tieši Mihailu Kublinski gatavoja par savu pēcteci. Divus gadus – no 1987. līdz 1989. gadam – Mihails Kublinskis bija Nacionālā teātra galvenais režisors. Režisors ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, un 2017. gadā Mihaila Kublinska mūžs teātrī tika novērtēts ar Spēlmaņu nakts balvu.
DO