Atis Rozentāls @@
Lieliskais scenogrāfs Reinis Suhanovs spītīgi tic, ka spēj būt režisors, bet viņa iestudējumam piemīt daudzi trūkumi. Tiecoties pēc filosofiska vispārinājuma, viņš pasūta scenogrāfei Evijai Pintānei uz skatuves radīt ko līdzīgu kalnam, taču tehniskā realizācija iegāž, un melnā kaudze izskatās neestētiski, bet aktieriem pa to nākas nemitīgi kāpelēt. Kevina Vina-Džonsa niansēti veidotā gaismu partitūra neglābj. Tomēr lielākās grūtības režisors sev rada, izdomājot spēles veidu, kurā nav nekā reālistiska, – statiskas epizodes, kurās aktieri atgādina runājošas skulptūras, mijas ar savdabīgas ķermeņa valodas meklējumiem, par kuru galveno upuri kļūst Ingas Apines Džeina, kas nespēj savaldīt muskuļu spazmas, tāpēc viņas galva un ķermenis ik pa brīdim raustās. Uz skatuves nav dzīvu cilvēku, ir tekstus skandējošas būtnes ar skrāpējošām, disharmoniskām skaņām fonā (veiksmīgs Jēkaba Nīmaņa darbs, kurš no izrādes kopnoskaņas gan dzīvo savu dzīvi). Savdabīgs ekstravagantās parūkas dēļ ir Ivo Martinsona Ročesters, kurš turklāt vismaz sākumā lēni runā "taisīti" dobjā balsī. Parūku dēļ smieklīgi ir vēl vairāki varoņi, kuru kostīmi gan kvalitatīvi nostrādāti (autori Mareunrol’s). Iespējams, režisors ir teorētiski izdomājis, kā radīt īpašu noskaņu, taču izrāde šīs cerības neattaisno, neveiklo mizanscēnu dēļ to skatīties ir grūti un līdzi just – faktiski neiespējami.
Valda Čakare @@
Reini Suhanovu romānā, šķiet, visvairāk valdzinājušas šausmas. Ne gotiskas šausmas, bet drīzāk eksistenciālas – tādas, kuras saistītas ar dzīves un cilvēka dabas pirmbūtīgo noslēpumu. Tieši par to vedina domāt Jēkaba Nīmaņa mūzikas skopie motīvi un Kevina Vina-Džonsa krāšņās gaismas. Tomēr mūzikai un gaismām izrādē ir viens stāsts, uz skatuves notiekošajam – cits. Scenogrāfes Evijas Pintānes radīto klinšaino dzīves ceļu, pa kuru klupdami krizdami cīnās varoņi, pat gleznieciskās gaismas nespēj atsvabināt no līdzības ar lupatu kaudzi. Pārspīlētās, itin kā vēja izpluinītās vīriešu parūkas liek aizdomāties par grotesku un parodiju. Tikai – kas tiek parodēts? Cilvēka raksturs? Laikmeta stils? XIX gadsimta teātra estētika? Aktieru fiziskā eksistence, kurā samanāmi tādi kā traumētu putnu vai dzīvnieku kustību motīvi, šķiet neizturami samocīta, kaut nevar noliegt – titullomas tēlotāja Inga Apine dīvaino uzvedības modeli īsteno ar apbrīnojamu konsekvenci. Tā arī neizdodas atminēt spēles noteikumus, kas piešķirtu vienotu jēgu izrādes zīmju sistēmai. Visvairāk, kā liekas, Reini Suhanovu paklupinājis no gariem faktu un notikumu pārstāstiem pašrocīgi savērptais dramatizējums. Pārsteidzoši, ka režisors, pats būdams talantīgs scenogrāfs, vairāk uzticējies runātajam vārdam nekā kustīgai bildei un izrādes mugurkaulu balstījis nevis darbībā, bet ar žestiem, pozām un skatieniem aprīkotās teksta pasāžās.