Mūsu fragmentētajā uzmanības dekoncentrācijas un aizvien pieaugošā ātruma un paviršības laikmetā jaunas pamatīgas latviešu simfonijas pirmatskaņojums arvien ir liels un nozīmīgs notikums. Īpašā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā, kuru Lielajā ģildē 20. martā, apliecinot savas diriģenta ambīcijas un prasmi, vadīja pieredzējušais klarnetists Guntis Kuzma, turklāt vēl bijām liecinieki, kā t. s. absolūtās mūzikas visnozīmīgākā žanra slieksni pārkāpa Rihards Zaļupe.
Lielformāta grāvējs ārpus laika
Iespējams, simfonijas vispār nebūtu, ja vien būtu īstenojies nodoms uzņemt filmu par Nameju un viņa vadītajām zemgaļu cīņām pret krustnešiem. Rihards Zaļupe jau bija sacerējis iezīmīgu melodiju, filmas pazīšanas zīmi. Kad izrādījās, ka filmas tomēr nebūs, tā kļuva par pamatu simfonijai. Nekas nav gājis zudībā, bet par filmu, protams, žēl, jo, klausoties simfonijas Namejs krāšņajās, vizuālo iztēli rosinošajās mūzikas ainavās, tā vien prasās pēc kino. Un nevis vienkārši kino, bet vērienīga, iespaidīga Holivudas kino ar Spartaka cienīgu atvēzienu. Pēc tāda, uz kuru publika lauztos, lai kā to peltu kritiķi, kino un vēstures eksperti, kā, piemēram, Latvijas gadījumā bija ar Rīgas sargiem. Ar dinamiskām karalauku cīņu ainām un tautas masu skatiem, ar Latvijas dabas ainavām, ziemeļnieciskiem nocietinātiem pilskalniem un senatnīgu, arhetipiski etnisku šūpļadziesmu, kuru galvenā varoņa mīļotā sieviete augsta žoga apjoztajā pagalmā dzied tieši tajā brīdī, kad pamalē jau briest nelaimi vēstoši kāvi. Arī pats simfonijas autors, kurš līdztekus komponēšanai joprojām turpina apliecināt sevi kā virtuozs sitaminstrumentu izpildītājmākslinieks, intervijā izteicās, ka viņa iedvesmas avots – Laimoņa Pura Zemgales tetraloģijas pirmās grāmatas Degošais pilskalns (1962) zīmētā skarbā krustnešu iebrukuma laikmeta panorāma – būtu izcils materiāls šādam kino. Veids, kādā klausītājus uzrunāja un uzrāva enerģiskās stāvovācijās Riharda Zaļupes jaunā simfonija, tikai vēlreiz pierādīja, ka mūziķis ir gatavs pavisam reālai sadarbībai kinoindustrijā.
Bet nu atpakaļ pie mūzikas. Ne nieka nebēdājot par to, vai jaunās partitūras skaņu valoda izrādīsies gana laikmetīga XXI gadsimta aktuālās mūzikas kontekstā, latviešu puisis savu pirmo simfoniju radījis kā vērienīgu, dinamisku, emocionāli tiešu, kontrastiem bagātu un orķestrāli krāšņu Holivudas lielformāta grāvēju "ārpus laika". Kamēr kritiķi domā, ko ar to darīt, publikai – tā dēvētajam vienkāršajam klausītājam – tas izrādās neatvairāms kārdinājums. Simfonijas programmatisms – lai arī četru daļu cikla vēstījums ir vispārīgs – šādu pieeju pieļauj.
Mūzikā valda melodijas, kuru modāli diatoniskais skaņkārtiskais pamats asociējas ar senvēsturi. Bagātīgi izstrādāta ir ritmu un instrumentālo tembru palete. Atrastas interesantas orķestra krāsas, piemēram, pikolo flautas, ksilofona un vijoles kopskaņa atviz salti kā zobena asmens. Dramaturģijā ir gan iespaidīgas cīņu epizodes, pieaugoša spriedze un baisas gaidas (gaidu fenomens mūzikā ir viens no būtiskākajiem), gan izteiksmīgs liriskais centrs. Tikai to nekādi nevar ielocīt XXI gadsimta laikmetīgās mūzikas pūralādē, kur priekšā ir spektrālās mūzikas un citas intelektuālās sistēmas. Rodas arī sajūta, ka visas cīņas ir izcīnītas jau Prologā (3. daļā), savukārt ceturtā daļa Kauja un uzticētā brīvība atkārto jau pateikto, tikai vēl skaļāk.
Laiskas baudas maigums
Negaidīti spirdzinošs enerģijas un spilgtu orķestra krāsu lādiņš izrādījās viss koncerts kopumā. To jau koncerta pirmajā daļā raidīja dāņu komponista Andersa Kopela ritmiski dinamiskais Otrais saksofonkoncerts, kurā solists Oskars Petrauskis varēja izpaust gan virtuozitāti, gan toņa daiļumu, gan ritmiskajā mūzikā rūdīto ansambļa izjūtu, bet jo īpaši – improvizācijas meistarību, kam komponists šajā opusā atvēlējis īpaši daudz telpas. Šis vakars rādīja arī, ka Guntis Kuzma, viens no mūsu spilgtākajiem klarnetistiem ar pamatīgu orķestra mūziķa pieredzi, veidojas par lielisku diriģentu.
Līdzās iespaidīgajiem lielopusiem, kuri brīžiem uzrunāja ar džeza ritmu virāžām un rokmūzikas spiedienu, viņš kopā ar LNSO un tā solisti flautisti Ditu Krenbergu erotiski sapņainā laiskas baudas maigumā izgaršoja franču impresionisma klasiku – Kloda Debisī Prelūdiju fauna diendusai. Orķestri viņš vada pārliecinoši, un tas diriģentam atsaucās, tiekot galā ar visiem šīs programmas sarežģītajiem uzdevumiem.
Jau drīz LNSO cels priekšā vēl vienu latviešu komponista jaundarbu. Lielajā piektdienā, 3. aprīlī, Lielajā ģildē un 4. aprīlī Vidzemes koncertzālē Cēsis LNSO, Valsts akadēmiskā kora Latvija, solistu Jolantas Strikaites (soprāns) un Ginta Pabērza (saksofons) sniegumā diriģenta Māra Sirmā vadībā pirmatskaņojumu piedzīvos Kārļa Lāča vīzija par Kristus ciešanām simfonijā Krusta ceļš.