Pašlaik, kad visaugstākais muzicēšanas standarts ir kļuvis par normu un mums ir pieejams gan klātbūtnes pieredzē, gan dažādos medijos, kārtējais lieliskais skaņdarba izpildījums vairs nepārsteidz. Vairs nepietiek ne ar apžilbinošu virtuozitāti, ne ar skaistu toni un izsmalcinātu frāzējumu. Tāpēc arvien biežāk galvenā loma ir oriģinalitātei, kas ietver gan atšķirīgu pieeju zināmajam, gan neparastas izvēles, veidojot programmas koncepciju un snieguma formu. Tajās reizēs, kad šķietami tomēr pietiek vienkārši ar meistarību interpretēt jebkuru mūziku, izpildītāja mākslinieciskajai domāšanai, kas spēj mūs tā uzrunāt, patiesībā piemīt vēl kaut kas visam minētajam pāri esošs, bieži vien vārdā nenosaucams. Tie ir brīži, kad mākslinieks, kuru mēs labi pazīstam, mūs pārsteidz, parādoties negaidīti jaunā gaismā un brieduma pakāpē.
Tieši tā 15. jūnija vakarā publiku pārsteidza publikas mīluļa pianista Vestarda Šimkus solokoncerts Lielajā ģildē. Šī koncerta saturu veidoja mērķtiecīgi izraudzīta Aleksandra Skrjabina skaņdarbu izlase, un šī bija pirmā monogrāfiskā programma Vestarda Šimkus līdzšinējā skatuves karjerā. (Tiem, kuri iebildīs, atgādinot par vienā koncertā atskaņoto un CD ierakstīto programmu Pēteris Vasks. Vestards Šimkus. Gadalaiki, – jā, tiesa, taču šajā gadījumā runa ir par vienu klavierdarbu ciklu, nevis monogrāfisku programmu.) Starp citu, arī Aleksandra Skrjabina mūzikas izlase, kuru Vestards Šimkus spēlēja Lielajā ģildē, ir iemūžināta kompaktdiskā. Pirmie to varēja iegādāties koncerta apmeklētāji.
Simbolisma tēli
Kas tieši pianista piedāvātajā Aleksandra Skrjabina mūzikas tvērumā bija tik sevišķs? Tas, ka Vestards Šimkus ļoti mērķtiecīgi nebija izvēlējies tos krievu komponista skaņdarbus, kuros vēl jaunais Skrjabins savā daiļrades sākuma periodā apliecināja sevi kā izsmalcināti skaistas un apgaroti sapņainas, arī emocionāli vētrainas romantiskās mūzikas autors, īsts šopēnists. Piemēram, nebūtu nekā vienkāršāka kā nospēlēt visas 24 prelūdijas, kuras apkopotas slavenajā 11. opusā, kuru droši var saukt par pianistu zelta repertuāru. Taču Vestards Šimkus tā nedara.
Viņš ir izvēlējies simbolisma tēlu un novatoriskas mūzikas valodas ideju apsēsto Skrjabinu – mistiķi, filosofu, noslēpumaino skaņu alķīmiķi, kāds viņš bija savas daiļrades otrajā un trešajā periodā, piemēram, gadu pirms savas pāragrās nāves (43 gadu vecumā) sacerētajās Piecās prelūdijās op. 74, kuru mūzikā nojaušama komponista neīstenotās simfoniskās Mistērijas tēlu un ideju pasaule: viņš vēlējās ar mūzikas palīdzību veikt vērienīgu, utopisku pasaules pārveidošanas rituālu. Mistērijai bija jānorisinās Himalaju kalnos septiņas dienas bez pārtraukuma, savienojot garu un matēriju un iznīcinot Visumu un mūsu pasauli, lai vietā varētu rasties jauna, labāka pasaule.
Neīstenotās Mistērijas simboliskie elementi – ilgu, sapņu, ekstātiska lidojuma, jaunrades un gribas iezīmīgie ritmintonatīvie motīvi caurvij vairākus Skrjabina pēdējo gadu skaņdarbus neatkarīgi no žanra – simfoniskā vai klaviermūzika, prelūdijas vai sonātes. Šīs mūzikas uzdevums nav tikai izklaidēt vai saviļņot. Komponists atļāvies sagraut mūzikā tonalitāti un līdz ar to arī harmonisko stabilitāti. Viņa mūzikai tad jau ir īpašs virsuzdevums, turklāt brīžiem tāds, no kura pašam komponistam bijis bail. Tieši tāpēc pats Skrjabins, būdams izcils pianists, nekad nav spēlējis savu Sesto sonāti (op. 62), kurā saskaņā ar viņa radošo fantāziju darbojas ļaunie gari.
Lai spēlētu šo sonāti, arī Vestardam Šimkum bija vajadzīga drosme – ne ļauno garu, bet sarežģītās mūzikas valodas dēļ, kuru šķetinot vien ar desmit pirkstu palīdzību klavierēm jāskan liela orķestra tembrālo krāsu un polifoniskās faktūras bagātībā. Gluži tāpat ir arī Poēmā – noktirnē (op. 61), kurā Vestards Šimkus uzbūra dīvainu sapni, sekojot katrai Skrjabina mūzikas kaprīzei.
Drosme kalpot idejai
Te nonākam pie vēl viena būtiska aspekta: lai gan mūzikas valoda ir kaprīza un savā mainībā kustīga kā ūdenszāle, pianista spēlē nedrīkst būt nekā manierīga un egoistiski pašmērķīga. Nezinu, kā, bet Vestardam Šimkum izdodas izpildīt arī šo noteikumu, lai gan tas ne par mata tiesu nav vieglāk kā Orfejam neatskatīties uz Eiridiki. Viņš atradis arī apburošu, smalku veidu, kā izspēlēt komponista paslēpes ar valša žanru (Valsis op. 38) un kā traukties astrālā, taču vienlaikus arī gluži fiziski tveramā lidojumā pretī tālai zvaigznei (Ceturtā sonāte op. 30).
Vestards Šimkus neizdabā publikai. Gan skaņdarbu izvēle, gan to interpretācija liecina par viņa māksliniecisko briedumu, kurā būtiskākais ir vēlme un drosme īstenot ideju. Īsti vietā bija arī paša pianista saturīgie komentāri programmas gaitā. Tie liecināja, ka, gatavojot šo programmu, viņš nopietni un aizrautīgi pētījis pieejamos materiālus par Skrjabina jaunradi un personību.
Cits tango
No tās pašas operas (runājot par pārvērtībām un būtību) izrādījās arī leģendārās rūpnīcas VEF simtgadei veltītais koncerts Buena Riga. Tango (10. jūnijā VEF Kultūras pilī), kurā vijolnieks Gidons Krēmers ar saviem domubiedriem jau kuro reizi pārradīja un paplašināja tango pasauli. Liekas, tango žanra tēlu un noskaņu pasaulē viss jau ir atrasts un pateikts kopš tiem laikiem, kad vijolnieks ar tikko (1997. gadā) izveidoto orķestri Kremerata Baltica sāka sistemātiski iepazīstināt pasauli ar argentīniešu mūzikas ģēnija Astora Pjacollas smeldzīgajiem, skaudri dramatiskajiem un vienlaikus ilgpilni sapņainajiem tango opusiem.
Gadiem ejot, Gidona Krēmera un viņa līdzgaitnieku kopīgajās programmās Pjacollas tango atklājies arvien plašākā emociju un mūzikas izteiksmības gammā, kuru papildinājuši arī latviešu komponistu darbi – Georga Pelēča Astors Pjacolla, Oskars Stroks un es/Buena Riga un Artura Maskata Pusnakts Rīgā, kas uz VEF Kultūras pils skatuves izskanēja kārtējā jaunā instrumentācijas versijā – smalki niansētā Gidona Krēmera, čellistes Ģiedres Dirvanauskaites un vibrofonista Andreja Puškareva saspēlē ar stīgu orķestri. Andrejs Puškarevs ir apbrīnojams mūziķis – ne tikai izcils izpildītājs, bet arī aranžētājs. Visā koncertā viņš apbūra ar vārdos neaprakstāmu muzikalitāti, virtuozitāti un ansambliskumu, liekot šim instrumentam skanēt visnegaidītākajos veidos.
Lielmeistara spēks
Vakara lielais pārsteigums bija norvēģu bandoneonists Pērs Ārne Glorvigens, kuru pirmoreiz Rīgā dzirdējām Pjacollas tango operas Buenosairesas Marija koncertviesizrādē mūsu Operā ap gadu tūkstošu miju. Nu viņš izrādījās koncerta Buena Riga. Tango lielais pārsteigums. No sava mazā, vēsturiskā bandoneona viņš izvilināja tik neparastas krāsas un tik dziļu vēstījumu, kas mums atklāja arī vēl neiepazītu tango.
Paša komponētajā un kopā ar Kremerata Baltica atskaņotajā skaņdarbā Tango Funebre skarbie ritmi un tīši raupjie spēles štrihi, savijoties ar Friderika Šopēna slavenā Sēru marša kodu, burtiski plosīja dzīvu miesu. Izrādās, šī populārā deja var kļūt arī par skaudru, zaudējuma sāpēs pāri plūstošu sēru tango. Pērs Ārne Glorvigens bija tuvs Astora Pjacollas domubiedrs un draugs. Tieši viņam Pjacolla radījis skaņdarbu Tristezza de un double AA, kas Glorvigena spēlē izvērtās krāšņi izteiksmīgā un nepārspējami virtuozā veltījumā visiem bandoneona spēlētājiem un šī instrumenta izgatavotājiem. Te atklājās pilnīgi viss, uz ko vien bandoneons ir spējīgs lielmeistara rokās.
Madalēna
Lej un lej