Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas profesoram pianistam Sergejam Osokinam šī laime ir dubulta, jo tajā satiekas gan tēva, gan pedagoga, savu dēlu skolotāja, gandarījums. Tēva un abu viņa talantīgo, starptautiski atzīto dēlu Andreja Osokina un Georgija Osokina koncerts Latvijas Nacionālajā operā 4. janvārī bija jau trešā viņu kopīgā programma, kas pusgada laikā - vispirms Dzintaru koncertzālē un Liepājas Lielajā dzintarā - apliecināja pianistu dinastijas spēku un radošo vērienu. Izrādās, tam (ar popkultūras cienīga mārketinga palīdzību) ir pa spēkam ieintriģēt lielas klausītāju masas: visiem biļešu nepietika! No jauna ieinteresēt par klaviermūziku, kuras zelta laiki šķita jau pagājuši. Īpašs vilinājuma āķis - priekšnesumi klavierduetos un uz trim klavierēm visās iespējamās Osokinu kombinācijās.
Zelta laikmets 2?
Mūziķu dinastijas ir romantizēts jēdziens. Saistīts ne tikai ar ģimenes idilli, bet arī nostāstiem par mūzikas ģēniju (nu kaut vai Mocarta un Paganīni) sūro, tēva stingrās rokas vadīto bērnību. Mazrunīgais, sabiedrībā neuzkrītošais Sergejs Osokins nav autoritatīvs līderis. Viņš izaudzinājis veselu plejādi izcilu Latvijas pianistu, palīdzot katram atrast sevi. Laikam jau tāpēc paša dēli ir tik atšķirīgi. Divdesmit gadu vecais vairāku starptautisko konkursu laureāts Georgijs Osokins ir artistisks un glīts kā Holivudas filmu zvaigzne. Polijā, kur viņš 2015. gada rudenī kļuva par Friderika Šopēna konkursa Varšavā diplomandu, nekavējoties izveidojās viņa fanu klubs, kas mājaslapā apkopo un tulko visu iespējamo informāciju par jauno pianistu. Viņš spēlē, sēžot uz īpaši viņam izgatavota zemāka klaviersoliņa. Speciāli viņam klavierbūves firmas - šoreiz Yamaha - uz koncertu atgādā flīģeli. Bet pats galvenais - Georgijs patlaban ir visizsmalcinātākais Osokinu triādē. Tieši kā radīts Šopēnam, kura lasījumos (Barkarola, Noktirne, Valsis, Polonēze, Liepājā arī mazurkas un Variācijas Paganīni suvenīrs) apbur ar īpaši maigu, jūtīgu piesitienu, niansētu frāzējumu un briljantu sīktehniku. Tāpēc arī tieši viņam klavierduetā ar brāli bija uzticētas "augšas" efektīgajā svītā no Pētera Čaikovska baleta Riekstkodis.
Otrkārt, viņš ir talantīgs orķestra un citas instrumentālās mūzikas pārlikumu veidotājs, tie koncertā stāja līdzās pašu meistaru Sergeja Rahmaņinova (Romance) un Morisa Ravela (Valsis) autortranskripcijām klavierduetiem. Georgijam triāde var pateikties par Johana Sebastiāna Baha - Antonio Vivaldi koncertu četrām klavierēm un kamerorķestrim, ko viņš sakārtojis trim klavierēm, un par piedevās spēlēto Rahmaņinovu. Trīs klavieres, protams, ir šovs, taču Liepājā dzirdētais Ādolfa Skultes Ariettas pārlikums vienām klavierēm paša Georgija sniegumā atklāja ļoti smalku šīs mūzikas smeldzes un faktūras izjūtu.
Andrejs ir visvērienīgākais, visstabilākais un visdziļākais pianistu Osokinu triādē. Ārēji rāms, bet spēlē - ugunīgs, nobrieduša vīrišķīga spēka pilns, fenomenāli virtuozs un arī filozofiski dziļš. Georgija spēle ir kā sapņojums vai viegls pieskāriens lidojumā, turpretim Andreja - mērķēts, kinematogrāfiski iespaidīgs, krāšņs vēstījums ar trāpījumu saules pinumā. Ferenca Lista Sonātē fantāzijā Pēc Dantes lasījuma tas līdz kaulam atklāja dimensiju no baisa elles ļaunuma līdz dievišķai apskaidrībai. Osokins tēvs, kurš savam solo iznācienam tāpat kā Liepājā bija izvēlējies Roberta Šūmaņa Bērnu ainas, bez milzu ambīcijām, taču spilgti atklāja daudzveidīgu tēlu galeriju no maigi vokāli plūstošā Sapņojuma līdz rotaļīgām žanru ainiņām. Pirmoreiz Operā koncerts notika t. s. proscēnijā ar nolaistu dzelzs priekškaru, kas neļauj skaņai aizplūst skatuves dziļumos. Eksperiments attaisnojās, klavieres skanīgi piepildīja Operas telpu - pārliecinājos ne tikai beletāžā, bet arī stāvot otrā balkona galerijās, kur nonāk kavētāji. Opera iesākto turpinās, aicinot uz lielās skatuves dzimtenē publikas īpaši gaidītus Latvijas instrumentālistus. Tad uzzināsim, kā dzelzs priekškars sargā vijoles vai čella skaņu.
Dinastiju spēks
Osokini ir spožs apliecinājums mūziķu dinastijas fenomenam. Pasaules mūzikas vēsturē paaudžu dinastijas bija pašsaprotamas, saistītas ar meistarības nodošanu no paaudzes paaudzē, kas vissekmīgāk notika ģimenes lokā. Hrestomātisks piemērs ir komponistu un izpildītājmūziķu dinastija: vācu baroka mūzikas lielmeistars komponists, ērģelnieks, klavesīnists un mūzikas skolotājs Johans Sebastiāns Bahs ar dēliem, no kuriem pieci sekoja tēva pēdās. Francijā ap to pašu laiku darbojās klavesīnisti Kuperēni, Itālijā - komponisti un izpildītājmūziķi Skarlati, nemaz nerunājot par slaveno vijoļbūves meistaru Stradivāri, Amati un Gvarnēri dzimtu. Austrija lepojas ar operetes un valšu karaļu Štrausu dinastiju. Vācijā joprojām spēcīgs ir Vāgneru klans, kurš paaudzēs valda slaveno Baireitas festivālu.
Šodien mūziķu dinastiju sakņojums vairs nav svarīgs? Latvija pasaulei devusi diriģēšanas leģendu Arvīdu Jansonu un viņa dēlu maestro Marisu Jansonu. No mūziķu ģimenes nācis arī pasaulslavenais latviešu diriģents Andris Nelsons, mecosoprāns Elīna Garanča, dziedātāja Inga Kalna, Berlīnes filharmoniķu kontrabasists Gunārs Upatnieks un viņa brālis obojists Egils Upatnieks, čellistes Kristīne Blaumane, Marta Sudraba, arī uzlecošie talanti Gunta Ābele un Kristaps Bergs, pianisti Vestards Šimkus un Aurēlija Šimkus. Un kur nu vēl pasaulslavenās māsas Baiba, Lauma un Linda Skrides! Un šis saraksts ne tuvu nav izsmelts. Turklāt ne viss ir uzreiz ir saredzams, jo dinastiju pārstāvjiem bieži vien ir atšķirīgi uzvārdi, un ikviens mākslinieks ir spilgti individuāla pašvērtība. Tagad mūziķi savu profesionālo izglītību gūst mūzikas skolās un augstskolās, tomēr ir liela papildus priekšrocība ir ģimenes vide un skola, ko bauda Osokini.