Profesionālu izrāžu pieejamība reģionos kļūst arvien plašāka, tā neaprobežojas ar Valmieras, Liepājas un Daugavpils teātri. Jau vairākas sezonas Rēzeknē līdztekus teātra Joriks krievu trupai, kas īsti nekvalificējas profesionāla teātra statusam, top kamerizrādes latviešu valodā ar profesionālu aktieru līdzdalību, savukārt šosezon par darbības sākšanu paziņoja Cēsu Mazais teātris.
Nav vajadzīgs mākslīgi vilkt paralēles starp šiem abiem kolektīviem, jo atšķirīgā nudien ir vairāk, taču vienu līdzību atrast varu bez pūlēm – pievēršanos krievu dramaturģijai, turklāt liriskās komēdijas žanram. Spēlējot mazos laukumos, abi teātri savāc zināmu skatītāju loku, un, kaut arī abas izrādes nepaceļas virs vidējā Latvijas teātru snieguma līmeņa, tajās netrūkst simpātisku momentu.
Kāpēc viņi bija kopā
Aleksandra Volodina luga No mīļotajiem nešķirieties pirmo reizi iestudēta 1972. gadā, tajā PSRS vēstures posmā, kad pēc tā sauktā atkušņa sākās pakāpeniska pāreja uz stagnācijas periodu. Autors sāk lugu ar galveno varoņu šķiršanās epizodi, bet tālākajā sižeta attīstības gaitā kombinē dažādu pāru šķiršanās procesa fragmentus ar ainām, kas fragmentāri iezīmē galveno varoņu turpmākās gaitas līdz brīdim, kad Katja nonāk slimnīcā, kur Mitjas apciemojuma laikā atklāj, ka bijušo vīru joprojām mīl.
Pārlūkojot interneta resursus, varam atrast piemērus Krievijā, kur šo lugu mūsdienās iestudē ar visai plašu aktieru ansambli, taču Rēzeknes gadījumā režisors Antons Kiseļus izvēlējies reducēt tēlotāju skaitu līdz sešiem. Izrādes dalībnieku oriģināldziesmas sižetā iekļaujas organiski, bet, kāpēc pāris, kurā ir krieviete un gruzīns, sāk dziedāt Vecpiebalgas ūdensrozes, nekā netiek attaisnots.
Scenogrāfes Olgas Galickas piedāvātā telpa ir funkcionāla, ar vairākiem logiem, kas palīdz veidot dinamiskas mizanscēnas, taču kopumā radīta nemīlīga, it kā nepabeigta remonta atmosfēra. Uz sienas tiek rādīti diapozitīvi ar laulātiem pāriem, arī šim iestudējumam veidota fotogrāfija retro stilā, kurā redzami Elīnas Avotiņas Katja un Edija Zalaka Mitja. Pie tās pašas sienas nostājas arī vairāki pāri, kuri pamato, kāpēc vēlas šķirt laulību, un visus tos atveido Ance Kukule un Kārlis Tols, kuri Māras Ribkinskas Tiesnesi uzrunā vīriešu dzimtē.
Šī tipāžu parāde atklāj, ka cilvēki īsti nespēj formulēt nedz to, kāpēc vispār apprecējušies, nedz arī kāpēc vēlas šķirties. Autors, iespējams, centies parādīt, ka cilvēki šķiršanos bieži izvēlas kā vieglāko attiecību saasinājumu risinājumu, bet Rēzeknes iestudējumā lielākoties tiešām rodas iespaids, ka par mīlestību šo ļaužu vidū ir grūti runāt. Tiesnese uzlūko šos ļautiņus ar vieglu, taču nepārprotamu nicinājumu. Aktrisei Mārai Ribkinskai ir uzticētas vēl divas nelielas lomas, no tām sižetam būtiska ir atpūtas nama viesu izklaidētāja, kas Volodina oriģinālā ir vīrietis, vārdā Vaļera.
Dramaturga iecerē ir savienot atpūtnieku rotaļas ar tiesas ainām, bet izrādē tas nav darīts. Taču ir mēģināts iestudējumā ieviest zināmu interaktīvu elementu, kura realizēšanai gan Mārai Ribkinskai pietrūkst pasākumu vadītājiem nepieciešamās nekaunības – vismaz manis redzētajā izrādē aktrisei tā arī neizdevās piecelt kājās skatītājus, lai iesaistītu viņus masu dejās. Ja tāda iecere bija, vajadzēja to novest līdz galam.
Galvenais pāris izrādē ir simpātisks, bet diezgan abstrakts, īpaši grūti pateikt, kāds cilvēks ir Edija Zalaka varonis, kurš ir šķietami lādzīgs, taču savās vēlmēs ļoti nekonkrēts. Veiksmīga ir aina, kurā pie vīrieša atnāk jaunā draudzene Irina un viņš pēkšņi apmulst un saprot, ka nevēlas ar viņu sākt attiecības. Taču kopumā Edija Zalaka varoni vajadzētu mazliet vairāk apaudzēt ar raksturu, jo pašlaik tas ir ļoti izplūdis. Ilzes Āboltiņas atveidojumā Irina ir vienkārša, simpātiska meitene, kurai gribas tikt pie drauga. Savukārt Elīnas Avotiņas Katjā turpina gruzdēt aizvainojums par izjukušo laulību, tā pamatā ir fakts, ka viņa šo neveiklo vīrieti nudien mīl.
Iestudējuma problēma ir tā, ka režisors ir vēlējies to dažādi izgreznot ar oriģināliem inscenējuma elementiem, piemēram, rotaļu tramvaja virzīšanos virs spēles laukuma, jau minētajām mizanscēnu maiņām utt. Daļu šīs enerģijas būtu vērts novirzīt precīzāka izrādes ritma noturēšanai, konkrētāku tēlu izveidei. Tad arī būtu skaidrāk saprotama atbilde, kāpēc mēs pašlaik skatāmies šo paveco padomju ludziņu, ar kuru šosezon teātris piedalījies arī Volodina festivālā Krievijā.
Sieviete vīrieša teritorijā
Cēsu Mazais teātris vismaz pašreizējā stadijā ir divu teātru štata samazināšanas auglis. Bijusī Valmieras teātra aktrise Ilze Lieckalniņa izveidojusi savu projektu Cēsīs, uzaicinot tajā piedalīties bijušo Jaunā Rīgas teātra aktieri Gati Gāgu un kādu laiku profesionālajos teātros nenodarbināto režisori Anitu Sproģi. Viņa arī tulkojusi Alekseja Slapovska lugu Natālija, Antālija, Anatolijs, nosaukumu īsinot līdz vienam vārdam – Antālija.
Ar Slapovska dramaturģiju režisore strādā otro reizi – 2008. gadā viņa Dailes teātrī iestudēja šī autora "komitraģēdiju" Ne tāds kā visi citi. Cēsīs Anita Sproģe veidojusi arī izrādes scenogrāfiju, apgūstot drīzāk izstādēm piemērotu garenu Pasaules Latviešu mākslas centra telpu ar vairākiem logiem. Autora remarkā teikts, ka tas ir pilsētas dzīvoklis ar nejaušiem priekšmetiem un lielu fajansa vāzi vidū, savukārt Anitas Sproģes piedāvātajā telpas versijā ir jūtama galvenā varoņa dzīves neiekārtotība, jo mēbeļu vietā te lielākoties ir kastes, trepes un puķupodi ar spuldzēm augu apgaismošanai. Tāds dīvaiņa miteklis, un Gata Gāgas Anatolijs arī ir sevī noslēdzies dīvainis, pie kura ierodas Ilzes Lieckalniņas atveidotā Natālija – sieviete ar noslēpumainu identitāti. Veiksmīga krievu dziesmu stilizācija izdevusies Mikum Frišfeldam, kura raupjajā dziedājumā par "hruščovku" konkretizēta vide, kādu uz skatuves īsti neredzam.
Lugas intriga vijas ap jautājumu, kas īsti ir šī sieviete un ko viņa grib no vīrieša. Versijas izrādes gaitā mainās. Atbilstoši lugai aktīvāka ir sieviete, kurai nākas krietni papūlēties, lai atraisītu arī vīrieti, kurš ilgi netiek vaļā no aizdomām par vēlā vakara viešņas patiesajiem nolūkiem. Abiem aktieriem izdodas noturēt skatītāju uzmanību, bet, manuprāt, izrāde tikai iegūtu, ja abi, bet jo sevišķi Ilze Lieckalniņa, spēlētu brīvāk, plašākā amplitūdā un nebaidītos no autora piedāvātā liriskās komēdijas žanra, jo pašlaik iestudējums drīzāk ir melodrāma.
Līdzīgi kā iepriekš Anitas Sproģes iestudētajā Slapovska lugā, arī šajā uzsvars ir likts uz empātiju pret dzīves nežēlotiem cilvēkiem, kuri ir iespundējušies čaulā, slēpjoties no apkārtējās pasaules. Režisore kombinē telpas nosacītību ar varoņu darbību konkrētību, viņi mizo īstus kartupeļus un vāra ūdeni īstā kannā. Pāris reižu iezvanās uz palodzes uzliktie modinātāji. Varoņu vēlme dzīvot skaistu, pilnasinīgu dzīvi iet tik tālu, ka viņi ir gatavi ļauties atmiņām, kuru nevar būt, jo nekas tāds nav noticis. Taču autors un izrādes veidotāji šo stāstu atstāj atvērtu, nesolot katrā ziņā laimīgas beigas.
Izrādi Antālija Pasaules Latviešu mākslas centrā Cēsīs varēs apmeklēt 26. maijā, 8. un 9. jūnijā. Cēsu Mazā teātra pirmais solis ir nepretenciozs, cilvēciski silts un ļauj skatītājiem izbaudīt emocijas, ko reizēm mūsdienu teātris mēdz upurēt koncepciju vārdā. Teātris piedāvā arī Mārtiņa Liepas un Ģirta Rāviņa koncertprogrammu (24., 25. maijā). Intriga ir, gaidīsim turpinājumu.