Dramaturga Ivana Viripajeva lugas vienmēr ir saistītas ar zināmu noslēpumu. Tajās savītie teksta kodi reizēm liek lauzīt galvu, cik nopietni autors to visu ir domājis, jo tekstā netrūkst pat ezoteriska sakāpinājuma, kā vērojams Dailes teātra repertuāra darbā Nepanesami ilgi apskāvieni. Ivana Viripajeva vārds daudz locīts pēc izcili veiksmīgā lugas Irānas konference iestudējuma Elmāra Seņkova režijā, kas joprojām pelnīti tiek uzskatīts par vienu no labākajiem iestudējumiem Zoom vidē. Taču ir bijuši arī citu dramaturga lugu iestudējumi, un daži no tiem ir signalizējuši, ka šo autoru tomēr ir jāprot "atkost", lai neieslīgtu pašmērķīgu ainiņu virknē.
Liepājas teātrī režisore Māra Ķimele ķērusies pie lugas Saviļņojums, ko pats autors Sanktpēterburgas Georgija Tovstonogova Lielajā drāmas teātrī iestudējis ar Alisi Freindlihu galvenajā lomā. Liepājā galveno varoni atveido Inese Kučinska, kura ir citā vecuma grupā, taču šajā gadījumā tam ir pakārtota nozīme. Jau pēc iestudējuma noskatīšanās kolēģi mani informēja, ka autors lugu veltījis mīklainos apstākļos bojā gājušajam draugam amerikāņu izcelsmes aktierim Kazimiram Liskem. Vai tas, ka Teicēju Liepājas iestudējumā atveido Liskem vizuāli līdzīgais Rolands Beķeris, ir apzināta izvēle vai liktenīga sakritība, lai paliek izrādes tapšanas noslēpums, taču Teicēja tēls neapšaubāmi ir galvenās varones alter ego, tas ir uzsvērts arī kostīmos, jo pēdējā ainā Ineses Kučinskas varone parādās tieši tādā bikškostīmā, kādā pa skatuvi ēteriski pārvietojas Teicējs.
Sieviete logā
Ivanam Viripajevam ir raksturīga neviennozīmība, un tāda piemīt arī Ineses Kučinskas atveidotajai slavenajai rakstniecei Uljai Rihtei. Ilgstoši atteikusies no intervijām, viņa piekrīt sniegt interviju poļu žurnālistam un tieši ar viņu šķietami ir gatava runāt par savu izcelsmi un dzīvi ļoti atklāti. Taču Ulja Rihte to nedara tīrā veidā – viņa mērķtiecīgi stāsta alternatīvus faktus, kas neatbilst patiesībai, bet tad, kad saņem biklus iebildumus, ka visur taču ir rakstīts citādi, zibenīgi piekrīt, ka tā jau arī ir. Viņa vēlas pastāstīt par sāpīgām epizodēm, bet sajauc tās ar izdomu. Jo tālāk risinās saruna, jo vairāk jūtams, ka sievietē ir nobriedis lēmums, ka viņas dzīve faktiski ir galā. To atgādina vairākkārt pieminētais tēls – meitenīte, kas krīt augšup. Māras Ķimeles iecerē Ulja Rihte pirmo reizi parādās telpā, nevis šķērsojot skatuves dibenplānu kā pārējie varoņi, bet Mārtiņa Vilkārša izveidotās telpas Mārtiņa Feldmaņa izgaismotajā logā – nez no kurienes.
Inese Kučinska varoni rāda kā daudz piedzīvojušu un miera alkstošu sievieti. Uz viņu skatoties, ir skaidrs, ka ne jau bikluma dēļ Ulja Rihte atteikusi intervijas – viņa nav vēlējusies izpatikt pūlim, par kura aizspriedumu upuri ir kļuvusi. Tāpēc par platformu savam atklātības seansam viņa izvēlas poļu mediju – uz Ņujorkas fona marginālu, nevienam nepazīstamu cilvēku, par kuru gan ir ievākusi ziņas, bet žurnālista nestandarta seksualitāti uztver pozitīvi – tāds cilvēks varētu labāk izprast citu cilvēku, kas jūtas ārpus sabiedrības rāmjiem. Ulja Rihte ir tieša, bet, kā jau teicu, arī apzināti jauc pēdas.
Inese Kučinska rakstnieci spēlē kā sievieti, kura sev ir atbildējusi uz visiem jautājumiem, viņai ir arī skaidrs, ko viņa grib darīt, pat ja tas ietekmēs viņas meitas – biznesa sievietes – dzīvi. Mātes un meitas Natālijas attiecību līnija izrādē ir iezīmēta samērā neskaidri – meita it kā pamatā raugās uz māti kā biznesa projektu, vienlaikus var nojaust, ka viņa gribētu arī tuvāku personisku kontaktu, kā var nolasīt Natālijas tērpšanos mātes apmetnī. Savukārt māte it kā pa jokam, it kā nopietni saskata iedegamies dzirksti starp ārēji ledaino meitu un fotogrāfu Maiklu, bet no Ilzes Trukšānes reakcijas gan grūti saprast, vai šī interese ir abpusēja.
Cilvēki un funkcijas
Izrādē ir novilkta pretstata līnija starp Ulju Rihti un Teicēju no vienas puses un pārējiem intervijā ieinteresētajiem – no otras. Tie pārējie ir četri – Viktora Ellera atveidotais poļu žurnālists Kšištofs Zeliņskis un Edgara Ozoliņa fotogrāfs Maikls ir cilvēki no ārpuses, kādus tik tuvu rakstniecei pielaiž reti, savukārt jau pieminētā Ilzes Trukšānes iemiesotā Uljas Rihtes meita Natālija Blūmenšteina un Uljas Rihtes menedžeris Stīvs Rakūns Sanda Pēča veidolā pārstāv rakstniecei pietuvinātas personas, kuru labklājība ir atkarīga no viņas panākumiem, tāpēc viņi ir gatavi uz visu, lai savas pozīcijas nosargātu. Ir skaidrs, ka gan autora, gan režisores attieksme pret meitu un menedžeri ir neslēpti ironiska, bet es neesmu tik drošs par žurnālista tēlu, kuru Māra Ķimele rāda kā aprobežotu provinciāli. Kāpēc Kšištofs uzdod tieši tos jautājumus, kurus liekulīgais menedžeris ir ieteicis neuzdot? To var traktēt kā gudra cilvēka rīcību, izliekoties par nevainīgu cilvēciņu, bet īstajā brīdī panākot savu.
Liepājas izrādē, kurā Ilze Vītoliņa ne jau bez Māras Ķimeles akcepta uzvilkusi Viktoram Elleram rozā uzvalku, atražojot stereotipus par geju manierīgumu apģērba izvēlē, Kšištofs ne vien uzvedas kā neveikls, piedodiet, pāķis, bet tāds arī visdrīzāk ir, un tad man tomēr gribas jautāt, vai nepatika pret šo profesiju nepiemīt vairāk režisorei, nevis autoram. Tādam traktējumam ir problēma – ja žurnālists ir tik dumjš (un neizliekas), kāpēc gan lai rakstniece, kura to noteikti pamana, viņam vispār kaut ko stāstītu? Galu galā drosmīgi jautājumi, ja tos uzdod aiz muļķības, zaudē jebkuru jēgu, jo ar atbildēm viņš tāpat netiks galā. Diezgan vienveidīgs izteiksmes līdzekļu arsenāls ir Sanda Pēča rokās, jo viņam nemitīgi jādemonstrē augstprātība un aprobežotība. Mazliet vairāk dzīvīguma iespēju ir Edgaram Ozoliņam, kura varonis ir gana pašpietiekams un var atļauties sniegt savu vērtējumu notiekošajam, pat ja lecīgais Stīvs Rakūns viņu cenšas nolikt pie vietas.
Četrotni var uztvert kā zināmu mūsdienu sabiedrības atspulgu, kas eksponējas kā modes skatē, pozē cits citam un vērpj diezgan primitīvas intrigas (veids, kādā Natālija un Stīvs cenšas apvārdot Kšištofu, solot viņam karjeru Ņujorkā, stipri atgādina pasaku par Buratino piedzīvojumiem, kurā lapsa Alise un runcis Bazilio iestāsta koka puisēnam, ka nauda ir jāiestāda zemē). Ainā ar Kšištofa uzpirkšanas mēģinājumu arī prasītos lielāka skaidrība, vai viņš patiešām uzķeras vai tikai izliekas, ka uzķēries. Kopumā ir drusku žēl, ka šie otrā plāna tēli ir tik plakani, jo, līdzīgi kā Dailes teātra visnotaļ veiksmīgajā izrādē Ārsts, arī Saviļņojumā atsevišķu tēlu kariķēšana mazina izrādes iedarbību kopumā.
Izrādē ir elementi, kas tajā acīmredzot ieviesti zināmai papildu dinamikai, ņemot vērā lugas tekstuālo iedabu. Taču mēbeļu pārbīdīšana, īpaši izrādes sākumā, traucē saklausīt tekstu. Grūti saskatāmas un tāpēc neobligātas ir Mārtiņa Vilkārša un Dainara Albuža videoprojekcijas, ar kurām taču cerēts piešķirt papildu saturisko slodzi.
Pēcgaršu izrādei piešķir Ineses Kučinskas jūtīgā skatuves eksistence un trauslā saspēle ar Rolandu Beķeri, taču gribētos saliedētāku ansambli kopumā. Tas pagaidām nav sasniegts.