Izlasījusi Noras Ikstenas jaunāko grāmatu Runādamies, es aizšķiru vāku un ilgi sēžu klusumā. Zinu, ka par šo grāmatu es nevaru uzrakstīt. Kas ir tas, kas šai tekstā lēni ievelk, mazpamazītēm uzņem apgriezienus, bezgalīgi samulsina un visbeidzot ar tādu kā mūžības diegu piepogā tevi kā Ziedoņa pasakas pogu pie horizonta, ar tevi runā-damies un neļaudams at-runāties?
Vai tā nav Nora? Tā neapšaubāmi ir Nora. Kaut gan divpadsmit pierakstītajās sarunās pašas Noras balss ieskanas maz, vien jautājumos un īsās pārdomās, tā ir Nora, kādu mēs viņu pazīstam.
Trīspadsmit balsis
Vai apmulsumu rada tas, ka teksts izvijas tik daudzkrāsaini caur šķietami nesavietojamo? Tajā skan trīspadsmit atšķirīgas balsis kā pie kopīga vakarēdiena galda, skan it kā pa vienai, bet brīžam sarunājas pāri laikam, brīžam cita citu atbalso. Nu jau no aizpasaules grodi trāpīgi, filigrāni vīdams valodas diegu, runā Dzintars Sodums. Lēni, aprauti, tomēr no jēgas smagnējos vārdos runā Imants Ziedonis. Pirmskara izsmalcinātās Rīgas un lauku zemes smaržu vienā veselumā saauž Valentīna Jākobsona vēstītais. Ar zinātnieces aizrautību un vienlaikus sievišķu praktiskumu stāsta lībiešu kultūras pētniece Renāte Blumberga, un vairākas sarunas tālāk viņas stāstam it kā harmonizējošu balsi piedzied valodniecības profesors, lībiešu valodas pētnieks Tīts Reins Vītso.
Krāšņi eksplozīvu prozas metaforu slānī kā kurmis ieracies paradoksu meistars Jānis Einfelds, un viņam savukārt vēl tālāk ar neprātīgi poētisku skrējienu zilās Andalūzijas – bet varbūt Latvijas? – debesīs piebalso Edvīns Raups. Meža zemenītes bumbu bedrēs uzziedina un uz Bergmana mājas stenderes mīlas vēstuli vārda un ekrāna mākslai raksta Daira Āboliņa. Valodu un dzejas ezerā brīvi peld Dagnija Dreika, pa virvi starp vēsturisku skarbumu un metafizisku vieglumu staigā Liāna Langa. Un visu noslēdz Raimonda Tigula teiktais, kas ievibrē mūzikas, ticības un dabas katedrāļu ērģeles.
Kas vieno šos stāstus, kurus par "interviju krājumu" nosaukt nebūtu ne pareizi, ne cienījami? Un kāda loma tajā ir Norai, kas apguvusi, pēc profesora Vītso teiktā, grūtāko no mākslām – uzdot pareizos jautājumus? Un pat šim teiktajam grāmatā ieskanas atbalss – Dairas Āboliņas atklātajā stāstījumā par savām pirmajām intervijām, par to, kā runātājs jautātāju māca.
Saruna – nē, es negribu lietot apzīmējumu "intervija" – latviešu literatūrā ir vēl maz apgūts žanrs. Bieži vien tajās vēl par daudz rāmju, par daudz patosa, par daudz iepriekš droši sagaidāmā. Par sarunu reti var spriest pēc presē lasītā, kur jautātāju ierobežo gan teksta apjoms, gan nodošanas termiņi, gan visādi citādi faktori. Jau tuvāk sarunas esencei pienāk pašlaik populārais dzīvesstāsta žanrs – jautājumu un atbilžu summā izkristalizēts (pareizāk sakot, tā tam vajadzētu būt) eksistences kodols, kura sasniegšanai bieži nepieciešams daudz līkumotu ceļu, labirintu un strupceļu – kā to labi zina folkloras ekspedīciju dalībnieki. Bet saruna, patiesa saruna, kurā atsedzas ne vien runātājs, bet arī viņa debesjums, ir kaut kas vēl vairāk, kaut kas nedefinējams, vien minams. Rāmjos to neielikt, rāmjos tas smok. Tāpēc Nora Ikstena saviem runātājiem ir ļāvusi runāties tā, kā viņi to vēlējušies, – kurš prozas teksta miniatūrās, kurš klasiski strukturētā vēstījumā, kurš tā, kā pie tējas tases sēžot, kurš – kā no citas un mums neskatāmas dimensijas. Vienlaikus jautātāja ir pamanījusies būt klātesoša, neuzspiežot savu domu, un tomēr – jautājums iet caur viņu.
Runā-damies. Grāmatas ievadā autore min, ka nosaukums ir apzināti paralēls ar Edvīna Raupa krājuma Dzīvodamies nosaukumu. Atgriezeniskais darbības vārds. Atgriezeniskas sarunas, atgriešanās. Gan laikā – un rakstniecei ir bijusi apskaužama iespēja uz runāšanos aicināt cilvēkus ar pieredzi no praktiski visiem neatkarīgās Latvijas vēstures posmiem. Gan telpā – te runājas gan tie, kuri atgriezušies no emigrācijas, gan tie, kuri atgriezušies vien domās un darbos.
Ārā no iespiedloksnes
Šī ir runājoša grāmata, un es par to nevaru uzrakstīt. Ilgi domāju, kāpēc tieši lībiešu krasta ļaužu kultūras problemātika tekstos parādās tik regulāri, gluži kā refrēns – gan Renātes Blumbergas, gan Tīta Reina Vītso, gan citu runātāju teiktajā. Vai tā ir bijusi apzināta izvēle? Varbūt. Taču es tajā pēkšņi saskatu to, kas ļauj visus tik atšķirīgos stāstus tomēr ieraudzīt kopīgā gaismā.
Robeža, robežsituācija. Mala, starpesamība. Visa grāmata šūpojas starp robežām. Starp šo un citu laiku, starp iekšējo telpu un ārējo. Starp prozu un dzeju – vairākos stāstos neatšķetināma. Starp sadzīvisko un to, kas virsotnēs. Imants Ziedonis – lēnajos teikumos atritinās aforisms aiz aforisma, un tad piepeši – par grūtībām ar valodu, par māsiņām un frizētavu. Renāte Blumberga – par zinātnieka detektīva eiforisko jaunatklājuma prieku un tad – par urbjiem, zāģiem un trauku mazgājamo mašīnu. Raimonds Tiguls – par hanga kosmiskajām skaņām, atmiņu smeldzi un tad – par salīmētu kurpi, Steinveja flīģeli spēlējot. Šī nav disonanse, kas izšūpo no grāmatas noskaņas. Tas ir kā Liānas Langas dzejolī minētais "griķu eņģelis", šoreiz izraujot tēlu no konteksta – kā dzejas pārgalvīgi drošais šņāpiens priekšstatu stingumā, bet vienlaikus kā mierinoša doma par esamību, kurā saplūst viss; mazais un drošais ir klātesošs un samierina mūs ar biedējoši lielo.
Diez vai tā ir nejaušība, ka pēdējā saruna grāmatā ir ar mūziķi Raimondu Tigulu – saruna, kuru lasot ir sajūta, it kā teksts rautos ārā no iespiedloksnes un censtos iedziedāties, iegavilēties. Jo tieši šai sarunā piepeši saprotu grāmatas kopsavilkumu: visi runātāji, un jo īpaši tie, kuri ar savu tekstu – dzeju, prozu, dziesmu – spējuši iesniegties citā esamības līknē, ir runājuši par kaut ko, par ko tikai iespiedloksnes ietvaros vien parunāt nevar. Tomēr viņi ir mēģinājuši, prasmīgas rokas vilināti, pārkāpt lappuses un burtu rindu robežas, izdzīt divdimensiju telpā neiespējamu vertikāli, un mēs uz brīdi to esam sajutuši. Varbūt sauksim to, labāka vārda neatrazdami, par epifāniju. Vienu brīdi caur dažādajām balsīm, kas runājušās pie kopīga garīga vakarēdiena galda, mēs esam saklausījuši mirkli, kurā vertikāle ar horizontu satiekas un aizmet krustenisku mezglu.
Un tur mēs paliekam, lielie un mazie, pie kopīgām debesīm piepogāti.
Skaitītāja