Savulaik astoņdesmitajos gados, vēl būdams tīnis, speciāli braucu ar vilcienu vai autobusu no Rīgas uz Pērkona koncertiem Cēsīs, Jelgavā, Bauskā, Dobelē, un toreiz pat kompāniju nevajadzēja – galvenais bija mūzika. Dažādu paaudžu ļaužu pilnajā Kulakova naktī Ogres estrādē 2015. gada 22. augustā satieku pavisam jaunu meiteni, kura atbraukusi no Siguldas, un viņai arī draugu kompāniju apkārt nemana, tātad arī šodien nekas nav mainījies.
Un tie koncertā satrakojušies jaunieši, kuri brauca vilcienā, kas pirms trīsdesmit gadiem tika izdemolēts, taču arī bija devušies uz Ogri speciāli no Rīgas, nespējot vien sagaidīt, kad Pērkons uzstāsies galvaspilsētā, jo viņu mūzika tolaik bija izraisījusi kaut ko līdzīgu atkarībai – to vajadzēja daudz un pēc iespējas vairāk tieši dzīvajā izpildījumā. Labi, ka starplaikos varēja salāpīties ar pirmo divu albumu – Zibens pa dibenu un Mākslas darbi – ierakstiem, kas arī skanēja izcili, jo bija tapuši pašu izveidotā studijā dziedātājas un grupas nosaukuma autores Ievas Akurateres mājā Mežaparkā.
Perfektā ārtroka manierē
Profesionālās studijās toreiz ierakstītā rokmūzika kaut kā tik labi neskanēja, un par kulta ierakstiem jauniešu vidū kļuva tieši mājas studijās ieskaņotie oficiāli neizdotie Pērkona, Dzelteno pastnieku, N.S.R.D. pagrīdes albumi, kas izplatījās, citam no cita tos pārrakstot.
Protams, zināmu lomu spēlēja arī politisks aspekts – tas, ka šos ierakstus neakceptēja visiem apnikusī sociālistiskā sistēma, jo aizliegtais auglis jau vienmēr ir tas saldākais. Arī muzikāli tie piedāvāja kaut ko Latvijā pirms tam nepieredzētu.
Pērkona gadījumā tās bija perfektā ārtroka manierē būvētās ekspresīvās un melodiski bagātās Jura Kulakova dziesmas ar izcilu dzejnieku tekstiem, Leons Sējāns, kurš parasti koncertos savu solopartiju laikā nezīmējās priekšplānā ar mokpilnām grimasēm un konvulsīvām kustībām, kā spilgtiem roka ģitāristiem pieņemts, bet pēc sava spēlēšanas stila bija kārtīgs heavy metal ģitārists un radīja neatkārtojamu efektu kombinācijā ar Kulakova sintezatoriem un vecākā brāļa Jura nesatricināmo basu, kā vienmēr ekstravagantos ādas apģērbos tērptā Raimonda Bartaševica emociju piesātinātā balss un Ievas karojošās rokenrola dāmas jeb riot grrrl vokāls.
Ar spoguļkarpu ķeselē
Koncerta viesi laiku pa laikam nomaina Pērkonu. Kamēr uz skatuves tiek pārkārtoti un pārsprausti instrumenti, pauzes aizpilda Ogres pūtēju orķestris Horizonts – viss sarkanā. Sākas ar grupu Menuets, kam tā būtībā ir viesošanās pašiem savās mājās, jo atšķiras tikai vokālistu sastāvs – 1980. gadā no Menueta arī piedzima Pērkons. Tālāk viesu vidū ir Jura iecienītā grupa Rīgas modes, nejauši satiktie jaunieši no grupām Krampis un Chomsky Chess Club, un DJ Krankenwagen, kuri uzprasījās paši, un Juris, mazliet paklausoties internetā, šos tūdaļ akceptēja. Protams, neiztikt arī bez dueta Instrumenti, kuru hita Peace pamatā ir koncerta galveno varoņu tituldziesma Pērkons dārd, un koncertā tās abas seko viena otrai, kaut ideālā variantā būtu gribējies, lai tās saplūst viena ar otru bez klusuma pauzes. Abi Instrumenti paliek uz skatuves, Pērkons dārd laikā savās vietās – ar Pērkona mūziku uzaugušais Reinis Sējāns Leona dēls pie bungām un Jānis Šipkevics pie mikrofona. RTU vīru koris Gaudeamus kopā ar Pērkonu izpilda gan speciāli viņiem rakstītās dziesmas, gan kuplina Ar spoguļkarpu ķeselē un izskaņai taupītās par astoņdesmito gadu jauniešu himnu dēvētās dziesmas Gulbis skanējumu.
Nenogurdināmi joprojām
Koncertā piedalījās arī kādreizējais Pērkona dalībnieks Nauris Puntulis, jo bez viņa dziedātajiem hitiem grupas vēsturiskā kopaina būtu nepilnīga. Izskan Kam pieder šīs actiņas, Atcēla vilcienu un Mēs pārtiekam viens no otra. Naura varenais dziedājums, jo īpaši trešās dziesmas piedziedājumos, šķiet, aizdārd līdz pat Lielvārdei, jo izglītība un pieredze opermākslā darījusi savu, bet dziļākajā būtībā viņā joprojām ir saglabājies tas pats blondais garmatainais Nauris, kurš kādreiz bija neatņemama Pērkona sastāvdaļa, dziedot un arī spēlējot taustiņinstrumentus. Pietrūka No naktssargu būšanām, un arī Pērkona bundzinieks Ikars Ruņģis pēc koncerta saka, ka esot speciāli šo dziesmu iepriekšējā dienā atkārtojis, domājot, ka tā būs jāspēlē. Pērkonam sarunāt jau laikus, kādas dziesmas spēlēt, un rīkot mēģinājumus sen nav nepieciešamības – viņiem tās ir asinīs kā prasme elpot vai staigāt, jo savulaik, koncertējot visās Latvijas vietās un arī pie tautiešiem ārzemēs, vakari bieži turpinājās ar ballīti, kas patiesībā bija vēl viens daudz garāks koncerts, kurā atkal spēlēja nenogurdināmais Pērkons. Un viņi ir nenogurdināmi joprojām – šī Jura Kulakova ļoti izdevusies nakts jau iecerēta kā ikgadēja tradīcija. Tiekamies Ogrē atkal pēc gada!