Laikraksts Vedomosti pat secina, ka tā bijusi repertuāra izvēles kļūda, jo gan viena, gan otra opera Maskavā ir skatāmas daudz interesantākos iestudējumos un arī muzikālais izpildījums nav sliktāks (P. Pospelovs Latvijas Nacionālā opera ciemos pie Lielā teātra: večiņa Eiropa, 12.II). Vairākās recenzijās asi kritizēts vadošo solistu un orķestra sniegums, izņemot Aleksandra Viļumaņa diriģētās Lučijas izrādes. Apbrīnojamā vienprātībā slavētas vienīgi mazo lomu izpildītājas Kristīne Zadovska (Larina, arī Alise) un Ilona Bagele (Fiļipjevna), kā arī Dainis Skutelis (lords Arturs) un LNO koris. Domas dalās par Sonoru Vaici Lučijas lomā divos dažādos vakaros (8.II un 10.II).Ekonomiskā klase
"Ekonomiskās klases Jevgeņijs Oņegins ar videoprojekcijām dekorāciju vietā uz Lielā teātra vēsturiskās skatuves izskatījās pavisam nepievilcīgi. A. Žagara režijas atradumi ir saskaitāmi uz pirkstiem: Tatjanas erotiskais sapnis ar lāci bez biksēm, Oņegina murgi ar Ļenska rēgiem. Pārējais ir darbības dežūrpārcēlumi no Puškina laikiem uz žakešu un aipodu ēru. Aktualitāti ievieš vienīgi pa Ņevu peldošā garā sarūsējusī barža. Jāsaprot, ka tieši no šī kuģa Oņegins nokļuva ballē. Katrīnas Neiburgas kadrā barža Abaj visdrīzāk tikusi nejauši. Šodienas Krievijā tā simbolizē protestu kustību, atstājot nevienam nevajadzīgo Puškina varoni aiz borta," Vedomosti vērtē šo pazīstamās krievu klasikas lasījumu.
Skarbi vārdi recenzijās veltīti arī muzikālajam izpildījumam. Kā raksta Vedomosti, "bija jūtams, ka izpildītāji mākslinieciski spētu ko vairāk, ja tos virzītu saturīga režijas ideja. (..) Taču Žagara režija Oņeginā izskatās kā kustību kopums, bet dažus risinājumus (daudzfunkcionālo milzīgo gultu un Ļenska kļūmīgo nāvi) viņš aizņēmies no Dmitrija Čerņakova iestudējuma". Uz šīm un citu režisoru darbu reminiscencēm norādīts arī recenzijās Novije Izvestija (11.II), OperaNews.ru un Belcanto.ru (10.II), kas iestudējumu redz kā vairāku šīs operas modernizēto versiju kompilāciju no kanādieša R. Kārsena (Ņujorkas Metropolitēna operā) un poļa Kristofa Varļikovska (Trikē dubulttēls – nepārprotams reveranss skandalozajam Minhenes iestudējumam 2007. gadā) līdz bulgārietes Veras Ņemirovas un vācieša Falka Rihtera (2008. gada iestudējumi Vīnē, Tokijā) darbiem.
"Bez lokālprovinciālas epatāžas nekādas mākslinieciskās vērtības A. Žagara iestudējumā nav. Aiz šīs jau apnicīgās mākslotības ir nelietpratīgas, neveiklas mizanscēnas, nepārdomāts tēlu psiholoģiskais raksturojums, ērmoti kostīmi un balagāniska ilustrējošo detaļu pārbagātība. Atslēgas ainās režisors mūziku vispār nedzird, balstoties tikai uz sižeta kolīzijām," – tik skarbi raksta Belcanto.ru (10.II). "Tas viss ir tik tālu no operas Jevgeņijs Oņegins, ka uztverams kā farss – ne pārāk apvainojošs, bet tāds padumjš," – tā OperaNews.ru (17.II).
Čaikovska frāzējumu lieliski jūtošā galvenā diriģenta Modesta Pitrena vēlmes esot palikušas orķestra bedrē, jo solisti dziedājuši kā kurais. "Jānis Apeinis visu titullomas partiju nodziedāja garām ritmam un brīžiem arī notīm. Galvenā zvaigzne Kristīne Opolais nodziedāja Tatjanu netīkami vēsi un pliekani," vērtē Vedomosti. Vēl asāks ir Belcanto.ru (10.II): "Opolais pārsteidza ar noplicinātu tembru, sažņaugtu un netīru skanējumu." Kā ziņots, dziedātāja viesizrāžu laikā saslima, un otrajā Jevgeņija Oņegina izrādē (9.II) viņu aizstāja Lielā teātra soprāns Dināra Alijeva. Vairāki kritiķi šo nomaiņu gan uztvēruši ar aizdomām, kā jau iepriekš "izrežisētu".
Citās domās ir Rossijskaja Gazeta (11.II) kritiķe Irina Muravjova, kura seko līdzi arī Rīgas Operas festivāliem. "Tāpat kā viesizrādēs 2003. un 2007. gadā, arī šoreiz LNO Maskavā piedāvāja eiropeiskus iestudējumus, to partitūras atslēdzot ar laikmetīgu atslēgu, bet vienlaikus ievērojot radikālisma un tradīciju līdzsvaru. Latvijas operas izmeklētais stils, kam raksturīgs nevainojams skatuves dizains, eleganti kostīmi un rūpīgi izraudzīti solisti, kuru vidū allaž mirdz zvaigžņu balsis, neatstāja publiku vienaldzīgu arī šoreiz. Abi A. Žagara iestudējumi, šķietami diametrāli pretēji gan muzikāli, gan skatuves estētikā, spilgti parādīja Rīgas operai tipiskāko. Nevar nepieminēt arī vienu no LNO izpildītājmākslas īpašībām, no kurām varētu pamācīties krievu dziedoņi: tā ir perfektā artikulācija. Šis bija tas retais gadījums, kad Jevgeņijā Oņeginā nepazuda neviens Puškina vārds, lai gan dziedāja gan latvieši, gan čehu tenors Pāvels Černohs (Ļenskis) un poļu mecosoprāns Malgožata Paņko (Olga)." Murajvova Žagara iestudējumu dēvē par "mērenu provokāciju Maskavas publikai: tas nerisinās tikai sadzīviskajā līmenī, te ir arī Čaikovska Gadalaiki (video), groteska par Pēterburgas mītu (Oņegina murgi un ērmotie kostīmi prezentācijā), smalks dvēseles stāsts un ironiski zemteksti".
Lučijas spožums un posts
Lucia di Lammermoor iederējusies uz KLT Jaunās skatuves, tomēr zaudē iestudējumam Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātrī, turklāt abu izrāžu scenogrāfs ir Andris Freibergs un risinājums ir līdzīgs. Par operas darbības pārcēlumu uz Musolīni laiku Pospelovs (Vedomosti) saka: "Žēl, ka žakešu un pistoļu dēļ Lučijai un Oņeginam bija viena seja." Toties Lucia di Lammermoor diriģenta Aleksandra Viļumaņa vadībā demonstrējusi augstu Rīgas operteātra muzikālo līmeni. Kritiķim paveicies vērot Lučijas otro izrādi, kurā Sonora Vaice dziedājusi tik labi, ka jābrīnās, kāpēc nav kļuvusi par pasaules zvaigzni. "Viņai ir skaista balss, kas piestāv belcanto, viņai ir gaume un precīzas visas augšējās notis," A. Pospelova teiktais ir kontrastā ar kolēģiem, kuri, noskatījušies pirmo izrādi (8.II), Vaices vokālo veikumu titullomā nosauca par "katastrofālu izgāšanos". Kā novērojusi Večerņaja Moskva kritiķe M. Babalova, (10.II), balss dziedātājai kategoriski neklausījusi, pat liekot lietā dažādus ekstrēmus glābšanas paņēmienus līdz pat pāriešanai uz runu. Saudzēti nav arī pārējie mākslinieki. "Sākumā es vēl cerēju, ka galvenās lomas atveidotāja šodien, maigi sakot, ir bez balss. Es ticēju, ka Valda Jansona virstoņiem bagātais ne gluži baritons, tomēr pieklājīgā operbalss būs gana stipra, lai izturētu vairāk par diviem pantiem. Ne brīdi nešaubījos, ka krēmīgi skaistais, kaut arī paseklais Murata Karahana tembrs pilnvērtīgi mirdzēs kaut vai līdz otrā cēliena seksteta beigām. Taču pat blīvais Krišjāņa Norveļa bass (Raimondo) trešajā cēlienā dīvaini transformējās krampjos," rakstīts Belcanto.ru.
"Latviešu belcanto izrādījās visai tālu no tā īstenajiem standartiem. Sonora Vaice, ak vai, bija pavisam ne savā vietā: viņai varētu piedot ne to skaistāko tembru (..), taču ne atklātas kļūdas, jo šī opera ir ļoti pazīstama un caurredzama, un visa šī nejēdzība izklausījās briesmīgi," recenzē OperaNews.ru (17.II), pašu iestudējumu raksturojot kā "visnotaļ garlaicīgu" un līdzīgu iepriekš Maskavā A. Žagara veidotajam Nabuko Jaunajā operā. "Primitīvas darbības, bezjēdzīga kora mētāšanās pa skatuvi, neizstrādātas mizanscēnas. "Aktualizācijas" iesaiņojums nespēj apslēpt režijas bezspēcību – tā redzama vienkāršās, bet teātrī nepieciešamās lietās," recenzijā Eiropas provinciālisms rezumē kritiķis. Tomēr visnepatīkamākais pārsteigums bijis orķestris: pat ar pieredzējušo, no Lielā teātra iestudējumiem Maskavā labi zināmo Aleksandru Viļumani pie diriģenta pults tas "dārdēja", "ķiksēja", nemuzicēja kopā ar dziedātājiem un radīja provinciālas nomales, ja ne pašdarbības iespaidu».
Šķēpu laušana par LNO Maskavas viesizrādēm turpinās, presē ik dienu par tām lasāms kas jauns. Tikmēr Eiropas raidorganizāciju EBU vietnē www.go-eurovision.com publicētajā Eiropas operiestudējumu 2012. gada topā mūsu Lucia di Lammermoor ierindota otrajā vietā. Tā, lūk.
Ar oriģinālajām recenzijām var iepazīties šeit: