Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

P nozīmē Purmale

Kāda tad ir tā Līgas Purmales Latvija? Cilvēki domā, ka tāda kā dzīvē, bet tā nu gan nav taisnība.

Ainava kā ainava – dzird sakām tos, kam šis glezniecības žanrs nav pārāk tuvu pie sirds. Šis teiciens balstās pieņēmumā, ka ikviens jau zina, kas ir ainava. Nav tālu no patiesības, jo ainavas – dabasskati – ir viens no biežāk izmantotajiem attēlu veidiem gan telpu dekorēšanā, gan kalendāros, gan sociālajos tīklos. Latviešu mākslā ainava ieņem tik nozīmīgu vietu, ka tā kļuvusi gandrīz nomācoša – lai ko darītu latviešu mākslinieki, viņi agrāk vai vēlāk atgriežas pie ainavas vai – plašāk – dabas motīviem.

Kāda tad tā Latvijas ainava ir? Simt gadu, mākslas mīļotājiem meklējot atbildi uz šo jautājumu, pirmie attēli, kas ienāca prātā, bija Vilhelma Purvīša ainavas. Ne velti viņa vārdā nosaukta vienīgā nacionālā balva vizuālajā mākslā, par kuras simbolu kalpo burts P. Tomēr drīz jau būs pussimt, kad Purvītis varētu būt tikai otrā impulsīvā izvēle. Noteikti daudziem, kad viņi izdzird par Latvijas ainavu, pirmās acu priekšā iznirst Līgas Purmales gleznotās pļavas, miglas un novakares. Tā nu iznāk, ka, vērtējot mākslinieces jaunāko izstādi galerijā Daugava, to salīdzināt ar kāda priekšgājēja veikumu būtu nekorekti. Ja domājam par šo ainavu īpašo latviskumu, vienīgā adekvātā atsauce būtu… pati Purmale.

 

Jāatrod un jāiekadrē

Kāda tad ir tā Purmales Latvija? Cilvēki domā, ka tāda kā dzīvē, bet tā nu gan nav taisnība. Dzīvē līdz Purmales ainavai ir jānonāk, jābrien pa zāli, jāiet caur mežu, kamēr acu priekšā paveras kaut kas attāli līdzīgs. Īstai Purmales ainavai vienmēr traucētu kādas cilvēku atstātas pēdas – izņemot tālos padomju laikus, kad viņas ainavā pamanījās iebraukt pat traktori, māksliniece dod priekšroku tādai dabai, ko var dēvēt par neskartu. Jaunajā izstādē nekādu mašīnu, ēku vai pat elektrības stabu nav. Nav arī acīm redzamas mežonības – pļavas, ūdeņi, koki, mākoņi kārtojas harmoniskās grupās.

Lai ieraudzītu Purmales ainavu, tā ne tikai ir jāatrod, bet arī attiecīgi jāiekadrē – vairākās gleznās horizonts ir zems, galvenā uzmanība ir pievērsta debesu iemītniekiem mākoņiem. Tikai divās mākslinieces skatiens ir vērsts uz leju, tomēr arī tajās debesis ir galvenajā lomā – tās atspoguļojas ūdens lāmās. Nekādu Purmali jūs neredzēsiet, ja nonāksiet pareizajā vietā, bet nepareizajā laikā – abas gleznas ar nosaukumu Vakars apliecina, ka izšķiroša loma ir diennakts stundai, lai ainava iekrāsotos intensīvos, sarkani lillīgos toņos. Pretstatā tiem koku lapotnes vairs nav zaļas, bet kļūst tumšbrūnas, savukārt izkaltušas zāles kumšķi – oranži dzelteni. Ne jau pulksteņa stunda ir svarīga, bet gaisma, kas tajā parādās, – arī mākoņainā dienā debesis var iekrāsoties citrondzeltenas, citviet gan paliekot zilgani pelēkas (Novembris). 

Vakara gaisma var kļūt redzama arī, ja tā krīt kā prožektora stars egļu pudurī. Tomēr jāatzīmē, ka Līga Purmale nevairās attēlot arī vienkārši saulainas un apmākušās dienas, kādas tās redzam vairākos nelielos darbos – vienā no tiem, piemēram, redzam ūdens virsmu, kurai migla izdzēsusi robežu ar debesīm, bet kādā citā nekā vairāk par saules apspīdētu zāli, kokiem un zilām debesīm nemaz nav. Tomēr, lai ieraudzītu Līgas Purmales ainavu, nepietiek nonākt īstajā vietā un īstajā laikā un pagriezt galvu īstajā virzienā – ainava ir arī jāuzglezno tādā veidā, kā to prot tikai Līga Purmale. Viņa mēdz noklāt lielus laukumus vienā tonī, bet tie neliekas vienmuļi, jo robežas ar citiem ir sīki detalizētas. Toņu pārejas ir nemanāmas, bet būtiskas. Krāsu laukumi var būt gana kontrastējoši, bet kāda nianse tos vienmēr apvieno.

 

Bagātinoša pieredze

Ainava, bez šaubām, ir tradīcijām bagāts žanrs, un tieši nekritiska attieksme pret tradīciju ir tā, kas daudzu ainavistu veikumu liek uzmanīgi izvaicāt – vai žanra nosacījumi nav pārņemti automātiski, vai netiek kopēti pazīstami paraugi, vai tēli neveidojas klišejiski? Uz šiem jautājumiem nevar atbildēt tikai ar meistarību – pat mākslinieks, kas nevainojami pārvalda gleznotāja amatu un spīd ar tehnisku virtuozitāti, vienlaikus var būt naivs atdarinātājs. Cita lieta, ja autors pats pieskaitāms pie tradīcijas attīstītājiem, pārskatītājiem, bagātinātājiem. Tad devums populārā žanrā ir divtik nozīmīgs.

Līga Purmale neapšaubāmi ir no šīs grupas – viņas kādreizējie eksperimenti ar fotogrāfiska attēla izmantošanu glezniecībā, iespējams, ir viena no bagātinošākajām pieredzēm Latvijas mākslā. Lai nu kurš, bet Purmale gan zina, ko iespējams panākt ar kadrējumu, rakursiem, apgaismojuma efektiem, krāsu nomaiņu no "dabiskas" uz tehniski manipulētu. Viņa ir izskatījusi ainavas žanru kā vienu no mākslas iespējām un palikusi pie tā. Purmales saistība ar tradīcijām nez vai ir tik tieša, kā izskatās, – mēs taču zinām, ka fotogrāfija savos pirmsākumos atdarināja glezniecību un populārajās izpausmēs dara to joprojām. Savukārt fotogrāfijas medija unikālā pieredze ir spējusi daudz ko dot tradicionālajām glezniecības tehnikām, un netiešs apliecinājums tam ir redzams Līgas Purmales ainavās.

 

Līga Purmale
Izstāde Tepat tuvumā
Galerijā Daugava līdz 30.XI

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Večella. Mūsu zelts

Večella Varslavāne gleznoja ar kostīmiem, attaisnojot savu vārdu, ko viņas tēvs izvēlējās, godinādams Venēcijas dižo koloristu Ticiānu Večellio.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja