Pirmās operas režijā profesionāli izglītotās latviešu režisores debija Latvijas Nacionālajā operā un vienlaikus arī viņas pirmais lielais iestudējums pēc operas režijas maģistrantūras studijām Berlīnē. Vairāku mūsu Operas trupas dziedātāju debija galvenajās lomās un izcili viessolisti pirmizrādē. Šī bija gana motivējoša iemeslu buķete atklāt Latvijas Nacionālās operas sezonu ar Džuzepes Verdi Rigoleto jauniestudējumu, kuru veidojuši LNO galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš un jaunā režisore Margo Zālīte, savā radošajā komandā pulcējot gan Vācijas, gan Latvijas māksliniekus – scenogrāfi Aīdu Leonoru Gvardiju, kostīmu mākslinieci Lieni Dobrāju, dramaturģi Johannu Mangoldu, gaismu mākslinieku Stefanu Bolligeru un videomākslinieci Inetu Sipunovu.
Divi lieliski, ļoti atšķirīgi sastāvi
Iestudējums ir muzikāla veiksme, turklāt tas ir ne tikai Džildas un hercoga lomās pieaicināto viessolistu, bet visa izrādes ansambļa nopelns vismaz divos lieliskos un ļoti atšķirīgos izpildītāju sastāvos. Pēc ģenerālmēģinājuma (17. septembrī) un pirmizrādes (18. septembrī) noskatīšanās varu teikt, ka skatītāja ieguvums ir divi ļoti dažādi Rigoleto: Samsons Izjumovs šajā pretrunīgajā tēlā uzrunā ar visu savu bagāto skatuves pieredzi un personību, viņa dziedājums otrajā cēlienā ir īsts dvēseles kliedziens. Režijā izceltajam Rigoleto egocentrismam un kurlumam savā āksta "smieklu cietumā" tomēr pretojas Izjumova dabiskais tēvišķums.
Tas izcili nostrādā pārī ar vokāli tik maigo, meitenīgi gaišo krievu soprānu Olgu Pudovu, kura pat savas slavenās 1. cēliena ārijas koloratūras (neērtos vokālos sekstu lēcienus!) izdzied viegli, bez piepūles. Skatītāji viņai notic, jo Olga Pudova ir arī laba aktrise, turklāt viņai Džildas tēls piestāv tikpat organiski kā Balkānu skaistulim tenoram Ramem Lahajam – Mantujas hercoga loma, kuru viņš pats burtiski izbauda uz skatuves. Raimonds Bramanis hercoga vokālo partiju dzied precīzi, un skan labi, tomēr balsī trūkst šarmantā viegluma, tā šķiet atsvešināta.
Otrs Rigoleto – Armands Siliņš – jaunajā lomā debitēja godam. Vokālā stabilitāte viņam ļauj nopietni nodoties aktierdarbam, kas Rigoleto tēlu atklāj pārsteidzošā daudzšķautņainībā. Inga Šļubovska Džildas lomā vairāk valdzina ar soprāna spodrumu un īstas prīmas tehniku, kas ir apbrīnas vērta. Sparafučiles lomai kā radīts ir Romāna Poļisadova sulīgais bass, kurš visiespaidīgāk dārdina arī Monterones lāstu (1. sastāvā), savukārt Krišjānis Norvelis pērkamā slepkavas tēlā valdzina ar artistiskumu. Kristīnei Zadovskai izdodas Madalēnas raksturtipāžs, trāpīgu divkosīgās kalpones Džovannas tēlu veido Andžella Goba un Liene Lasmane-Vītola. Izrādē organiski darbojas koris un mazo lomu atveidotāji. Ir patīkami dzirdēt, ka operas orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā ir ļoti aktīvs Rigoleto stāsta dalībnieks, taču nepārmāc dziedātāju balsis.
Drāma pāri laikiem
Režisore Margo Zālīte Latvijā sevi jau ir apliecinājusi jauniešu kora Kamēr… koncertiestudējumā, Džona Adamsa cikla Svētā vēja dziedājumi pirmatskaņojumā veidojot mūzikas tēlainībai adekvātu gājputnu vēstījumu. Savukārt Rigoleto režijā lielu pārsteigumu nav. Ir tikai redzams, ka jauna režisore grib sevi parādīt un to dara ar jaunībai piemītošu degsmi. Rigoleto pirmizrādē skatītāju sagaida raibi eklektisks, tipiski postmoderns iestudējums, kura vēstījums teorētiski it kā risinās ārpus konkrētas laiktelpas, taču vizualitāte (scenogrāfija, tērpi) citējot atrāda tepat Latvijā pieredzētas izklaides industrijas aktualitātes. Mantujas hercoga pilī var atpazīt Dzintaru koncertzālē Krievijas rīkotajam konkursam Jaunais vilnis līdzīgu vidi un šovu.
Tie, kuri uzmanīgāk sekojuši līdzi šim šovbiznesa pasākumam, personībām un aizkulisēm, pat atpazīst šovasar medijos atrādītos skatus no Igora Krutoja privātās dzimšanas dienas ballītes, kura, starp citu, notika tieši Latvijas Nacionālajā operā. Taču šķiet, ka viss pulveris tiek enerģiski izšauts pirmajā masu uzdzīves ainā, sākot ar karnevāliski tērptu šova dalībnieku iebrukumu skatītāju zālē. Iestudējuma gaitā trūkst konsekvences: režisore brīžiem vēlas runāt simbolos, brīžiem – pasakas veidā, brīžiem ļaujas "ikdienas cunami" vilnim, no kura pašai gribētos izbēgt.
Darbību atsvaidzina divi mīmiskie tēli. Monterones meitas klātbūtne simboliski kontrapunktē Džildas tīrajai, neaptraipāmajai iekšējai pasaulei. Efektīva ir "mazās Džildas" parādīšanās operas uvertīras laikā, taču artistiskā bērna klātbūtne vairs nešķiet nedz loģiska, nedz simboliska, kad uz skatuves jau redzama īstā Džilda – jauniete. Interesanti vērot, kā izrāde ielaužas prezidenta ložā (brīdī, kad asiņaino Monteroni, piesietu resnā striķī, ved uz cietumu), taču vai tas vajadzīgs, ja tikmēr uz skatuves paliek neizmantota daudzstāvu scenogrāfiskā uzbūve? Iznāk, tā otrajā cēlienā bijusi vajadzīga tikai tāpēc, lai cēliena sākumā pārsteigtu ar neona gaismu iezīmēto iespaidīgo telpu? Tiesa gan, vērienīgā scenogrāfiskā uzbūve vairākos stāvos ir izrādes vērtība pati par sevi neatkarīgi no tās izmantošanas pakāpes darbībā, turklāt beidzot mums atgādina, kādas iespējas teātrī sniedz skatuves ripa.
Lienei Dobrājai izdevušies Rigoleto, Džildas, Madalēnas, Sparafučiles un kalpones Džovannas raksturojošie kostīmi, asprātīga ideja ir uzkrītoši mirdzošās galminieku bikšu kulītes, taču šajā jaunbagātnieku galmā pietrūkst glamūra. Neatrisināta un pat komiska nevietā ir Džildas nozagšanas aina. Izbiedētā meitene nevis pretojas visiem spēkiem, bet pati mērķtiecīgi rāpjas pa improvizētajām kāpnēm uz trešo stāvu pie saviem nolaupītājiem un tikai pēc tam izslienas un sauc: tēti, palīgā!
Jautājums, par ko ir šī opera, tā arī paliek neatbildēts. Vai tā ir par titulvaroņa personības drāmu sociālās nosacītības kontekstā? Par ākstu, kurš dzīvo "smieklu cietumā"? Vai drīzāk opera ir par Džildu, kuras gaišo naivumu režisore sliecas asociēt ar Latviju? Par piedošanu? Vai šis vēstījums ir par to, kā mīlošam tēvam tomēr neizdodas nosargāt savu bezvainīgo bērnu no izvirtušās pasaules dubļiem? Varbūt tomēr vēstījuma galvenais virzītājspēks ir Monterones lāsts, kuru programmas bukletā nodrukātajā inscenējuma koncepcijā tā izceļ iestudējuma dramaturģe Johanna Mangolda? Bet Latvija… Latvija lai jau nu paliek Laimdotai – tai, kas Jāņa Mediņa operā Uguns un nakts.
Rigoleto ****
Latvijas Nacionālajā operā 15.X, 25.XI plkst. 19