Bet ne «izrādes» apraksts šoreiz galvenais - es uzskatu, ka šādas vizuālās mākslas izpausmes ir vnk. bezjēdzīgi «analizēt» un «aprakstīt» (pamēģiniet izanalizēt vai izstāstīt, kas un, galvenais, kāpēc ir uzgleznots Mazačo freskās vai Maļeviča Melnajā kvadrātā!) - to varai vajag ļauties, mēģināt sajust šīs «mākslas vielu» un domāt… par sevi. Tāpēc, iespējams, būtiskākais notika zālē. Nekad vēl nebiju vērojis tik radikālu publikas reakciju Genesis priekšnesuma laikā - daļa skatītāju, sulīgi un skaļi lamādamies, cērtot durvis, atstāja zāli, daļa finālā kaislīgā sajūsmībā plaukšķināja un kliedza bravo, daļa auroja būūū, bet daļa kā pārakmeņojušies pārdzīvotā šokā brīdi klusēja un necēlās no krēsliem - nespēja.Pēc tam esmu sekojis šī teatrālā provokatora, Itālijas pilsētiņā Čezenā nodibinātā teātra - Svētā Rafaela biedrības/Societas Raffaello Sanzio - līdera «izrādēm» daudzviet Eiropā - Milānā, Parīzē, Venēcijā (viņš ir Venēcijas teātra biennāles direktors), arī mūsu Homo novus Dailes teātrī izrādīja iespaidīgo Kastelluči «teatrālo instalāciju» no daudzposmu cikla Tragedia Endogonidia. Teātrī Kastelluči ienāca no glezniecības un scenogrāfijas studijām, pirms tam bija nedaudz studējis medicīnu. Teātrī viņš (teātra instalācijās - Dantes Dievišķajā komēdijā, ko sagatavoja Aviņonas festivālam 2008. g., vai Vāgnera Parsifālam Briseles operteātrim La Monnaie, vai satriecošajā jaunākajā projektā Dieva dēla sejas/tēla koncepcijā, ko skatījos Esenē) cenšas sintezēt cilvēcisku būtņu skaņas un redzes uztveres radītos (d)efektus, spēcīgu, visbiežāk mitoloģisku, naratīvu (stāstu), režisoram nav svarīgs teksts, bet gan runa/valoda un, jā, protams, aktieris - turklāt absolūti viss viņa psihofizikoemocionālais ķermenis un vēl «aiz tā» - viņam ir tikai viens no «kadra/bildes kompozīcijas elementiem», tomēr ārkārtīgi svarīgs (Kastelluči teātrī strādā gan profesionāli aktieri, gan «studisti» - psihiski slimi, fiziski kropli, autisti, arī mirstoši cilvēki - tas savā veidā ir teātris klīnika, pēdējais patvērums cilvēkiem bezizejā).Gadījums ar Nacionālajā teātrī iestudēto Georga Bīhnera Voiceku kaut kādā vīzē lika ar naivu izbrīnu atcerēties pieredzi ar Kastelluči instalācijām. Lūk, fragments no manas sarunas ar Kastelluči: «Teātris ir intelektuāls ceļojums, kas vienmēr, uzsveru - vienmēr, beidzas ar traģēdiju. Izklaidējošs teātris ir bezjēdzīgs skatītāju apmāns, jo galu galā ved cilvēku bezizejā - krāpj ar ideju, ka «atslēdzoties» viņš kļūs labāks un gudrāks. Nekā tamlīdzīga - cilvēks kļūst vienkārši truls. Bet traģēdija ir tāda estētiska forma, kuru neiespējami aizmirst, kuru nav spēka «pārkāpt», ignorēt. Tas nav tas, kas notiek ar mums tagad, šajā acumirklī, kā teiktu Čehovs. Traģēdijas sajūta ir milzu emocionālā un intelektuālā enerģija, kura dzīvo mums blakus un, esmu pārliecināts, dzīvos kopā ar mums arī nākotnē. Domas par traģisko kaut kādā veidā liek mums, cilvēkiem, neieslīgt rutīnā, nemīņāties uz vietas. Iet, censties, gribēt, alkt, sapņot. Šajā nozīmē labs teātris - tas ir ceļojums nezināmajā, riskanta pieredze. Jo traģēdija - tā vienmēr ir problēma, kuru nav iespējams uz sitiena tā viegli un pavirši atrisināt, kā mēdz teikt - tēmu nevar aizvērt, atlikt kaktā un aizmirst. Traģēdija ir mūžīgi atvērta problēma, tādēļ gudrs teātris vienmēr būs kā dzīves sfinksa - mūžīgais jautājums.»Tas, ko ar Voiceka gadījumu NT piedāvā Kirils Serebreņņikovs, nav nedz Bīhnera «lugas dekonstrukcija», nedz postmoderna versija par misticisma un vēlīna romantisma estētiku (tad jau sanāk - eksistenciālisma, savveida Kad mēs, mirušie, mostamies laika Ibsena!), nedz alternatīvs skatījums iepretim konvencionālam teātrim, kaut gan arī šo funkciju izrāde drusciņ pilda, un paldies NT direktoram Ojāram Rubenim par drosmi… atgaiņāt nedomājošo publikas daļu no šī ne-izklaides teātra. Voiceks kā teatrāla instalācija, kuras darbība demonstratīvi pārcelta no XIX gs. provinces vācu miesta uz modernās mākslas galeriju, pašironiskā, indīgā kārtā summē mūsdienu vizuālo mākslu krēslas zonas, spiežot atbildēt - vai tai, šai «modernajai mākslai», kura nodarbojas ar falšu manipulāciju mārketingu (tā vietā, lai, atvainojos, meklētu ceļu pie Dieva vai vismaz dzīves sfinksas), maz vispār ir palikusi tā anima viva. Dzīvā dvēsele. (Vienīgais no Voiceka vērtētājiem, kas šo sakrālo jautājumu ir uzdevis, - mākslinieks Krišs Salmanis savā talantīgajā esejā «Traki daudz» nav «traki», Ir, 19.IV.)Lai nekaitinātu lasītāju ar personīgo erudīciju, te nerunāšu par daudzajām «vizuālajām pieredzēm» un kultūrcitātiem, kas biezā slānī kā līķu mušas apsēdušas Voiceka «nevainīgi» balto sēru studiju. Kaut gan dažas atsauces (japāņu No teātra tradīciju regresīvās transformācijas, dekadences un Eiropas norieta sakarā plaši apspriestā, XIX/XX gs. mijas leģendārā «sociopāta» Kaspara O. jeb Hauzera klīniskā lieta, reminiscences uz agresīvo art-grupu Guerilla un Voina performancēm, kā arī ironiski pārfrāzēti «citāti» no citu režisoru, piemēram, Boba Vilsona, Kaliksto Bjeito, Vernera Hercoga, Kristofa Šlingenzīfa un citu Eiropā slavenu «postdramatiķu» estētiskā šoka teātra terapijas pēdas) te derētu atšifrēt - kā apliecinājumu tam, ka K. Serebreņņikova, Jēkaba Nīmaņa un NT apbrīnojami fleksiblā aktieru ansambļa kontraversālais kopdarbs - teātra instalācija Voiceks - nav komforta zonā esošo NT skatītāju tracinoša estētiska un «galīgi nesaprotama» kaprīze.Cita lieta, kā katrs vērtē šādu postmodernu «izrēķināšanos» ar šķietami hrestomātisku XIX gs. teātra un XX gs. mūzikas kanonu - fragmentāro tekstu, G. Bīhnera nepabeigto lugu Voiceks (1836), pēc kuras motīviem tapis ģeniāls skaņdarbs Albana Berga opera. Nenoliegšu, ka NT izrādē dzīvi improvizētā skaņtrokšņu partitūra ir teju vienīgais glābiņš no «modernās mākslas» neprāta. Taču atbildēt uz šo jautājumu ir tikpat grūti, kā XXI gadsimta cilvēkam izsvērt - vai un cik lielā dozā Mocarta Burvju flautas Zarastro radīts pēc Šekspīra Vētras Prospero ģīmja un līdzības. Tas, ka šīs paralēles ir acīmredzamas, skaidrs. Galvenais - cik daudz no «pirmcilvēka», mežoņa jeb, citējot Šekspīru, «pašam sev kunga» Kalibana sēž mūsos, cilvēkos, kas salīdzina un vērtē Mocartu, Šekspīru, Bīhneru un visu pārējo moderno mākslu. Tātad jautājums ir par katra paša toleranci attiecībās ar dievišķo traģēdiju - mūsdienu salonmākslas manipulatīvo tukšumu. Tas, ka Nacionālā teātra Voiceks (Gundara Grasberga lieliskā faktūrā) ir XXI gadsimta Kalibans, ne Prospero, tā kā būtu skaidrs. «Lieber guter Mond, vergebe,/Eine Weisse nahm mich ein» («piedod man, jel labais Mēness, baltā dāma sagūstījusi manas domas; Burvju flautas librets» - latv. v.). Primātam Kalibanam arī vajag savu princesi - Mariju, un «teātra nepieradinātais» Voiceks nokauj. Māksla dara to pašu. Arī dažs NT skatītājs iet ārā no zāles, kalibaniskā modē blīkšķinot durvis.
Nekontrolējamās asociācijas. Izrādes Voiceks recenzija
«Domas par traģisko kaut kādā veidā liek mums, cilvēkiem,» neieslīgt rutīnā, R. Kastelluči.Trešajā Pasaules teātru olimpiādē, kas apaļu mēnesi risinājās 2001. gadā Maskavā, man pirmo reizi mūžā laimējās saskarties ar itāļu režisora Romeo Kastelluči daiļradi. Izrādi Genesis/Radīšana, kuru grūti, nē, neiespējami, raksturot tradicionālajā «postdramatiskā teātra» diskursā - tā bija audiovizuāla instalācija, kura, tiesa, ilga divarpus stundu, novedot labticīgo skatītāju fascinējošā un vienlaikus šausminošā psiholoģiska transa stāvoklī.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.